Es mēģināju pārliecināt sevi, mēģināju sev iestāstīt, ka skatos Molokai šausmas un ka man šādos apstākļos ir kauns būt vieglprātīgam un līksmam. Taču nekas nelīdzēja. Nākamās bija ēzeļu rikšošanas sacensības, īsta izprieca. Uzvarēja pēdējais, un visu sarežģīja tas, ka neviens nejāja pats ar savu ēzeli. Tāpēc katrs dalībnieks trieca bez žēlastības ēzeli, ar kuru jāja, lai atstātu aizmugurē savu ēzeli, ar kuru jāja kāds cits. Sacensībās piedalījās, protams, tikai visslinkākie un visietiepīgākie dzīvnieki. Viens ēzelis bija iemācīts saliekt ceļus un nogulties zemē, līdzko jātnieks ar papēžiem pieskārās tam pie sāniem Daži ēzeļi manījās griezties atpakaļ, citi pieskrēja pie barjeras un, uzlikuši galvu uz tās, nekustējās ne no vietas; vispār ēzeļi negribēja neko darīt. Pusceļā viens no ēzeļiem sāka strīdēties ar savu jātnieku. Kad visi pārējie jau bija šķērsojuši finiša līniju, šis ēzelis vēl stīvējās pretī. Viņš arī uzvarēja, lai gan jātnieks, pametis ēzeli, skrēja tālāk viens. Apmēram tūkstotis spitālīgo gandrīz vai plīsa aiz smiekliem. Kurš katrs cits manā vietā arī būtu smējies līdz ar viņiem.
To visu es pastāstīju, lai paziņotu, ka agrāk gleznaini aprakstītās «Molokai šausmas» nepastāv. Kolonija daudzkārt noderējusi par tēmu sensāciju mīļotājiem, parasti tādiem, kas to nemaz nav redzējuši. Protams, spitālība paliek spitālība, tā ir briesmīga slimība, bet par Molokai ir rakstīts tik daudz drausmīgu lietu, ka tas ir netaisni gan pret pašiem spitālīgajiem, gan pret tiem, kas veltījuši viņiem savu dzīvi. Minēšu piemēru. Kādas avīzes korespondents, kas, protams, kolonijai pat tuvumā nav bijis, spilgtās krāsās apraksta, kā kolonijas priekšnieks Makvejs nakti sarāvies sēž salmu būdiņā un kā viņu ielenkuši izbadējušies spitālīgie, kuri, ceļos nometušies, gaudodami lūdzas kumosu maizes. So korespondenci, kuru lasot mati slienas stāvus, pārpublicēja visas Savienoto Valstu avīzes, un tā deva vielu daudziem sašutuma un protesta pilniem ievadrakstiem. Nu, redzat, es piecas dienas nodzīvoju un nogulēju mistera Makveja «salmu būdiņā» (starp citu, tā ir komfortabla koka kotedža, un visā kolonijā jūs neatradīsiet nevienu salmu būdu) un dzirdēju, kā spitālīgie lūdzas maizi, bet šī lūgšanās bija neparasti melodiska un skanēja stīgu instrumentu — vijoļu, ģitāru, ukulele un bandžo — pavadījumā. Lūgšanās bija daudzveidīga. Vispirms lūdzās pūtēju orķestris, tad divi kori un visbeidzot — lielisku balsu kvintets. Tik daudz par meliem, kurus vispār nevajadzēja iespiest. Sī lūgšanās ir serenāde, ko kolonijas klubi vienmēr izpilda, kad misters Makvejs atgriežas no brauciena uz Honolulu.
Spitālība nav tik lipīga, kā mēdz domāt. Mēs abi ar sievu nodzīvojām kolonijā apmēram divas nedēļas, bet mēs to nebūtu darījuši, ja būtu baidījušies sasirgt. Mēs arī nevalkājām garus, līdz augšai aizpogājamus cimdus un neturējāmies sāņus no spitālīgajiem. Gluži otrādi — mēs pastāvīgi bijām viņu vidū un pēc nedēļas ļoti daudzus iepazinām pēc izskata un vārda. Parasta tīrība — tas bija vienīgais nepieciešamais pasākums, lai izvairītos no saslimšanas. Atgriezušies mājās pēc saskarsmes ar spitālīgajiem, veselie, tādi kā ārsti un kolonijas priekšnieks, tikai nomazgāja muti un rokas ar antiseptiskajām ziepēm un pārmainīja drēbes.
Tomēr nedrīkst aizmirst, ka spitālība ir lipīga un spitālīgo izolācija, spriežot pēc tā mazuma, ko mēs zinām par šo sērgu, ir nepieciešama. Bet raudzīties uz spitālīgajiem ar šaušalām un riebumu, kā tas bija agrāk, ir muļķīgi un nežēlīgi. Lai izkliedētu dažus izplatītus aplamus priekšstatus par minēto slimību, gribu šo to pastāstīt par attiecībām starp spitālīgajiem un veselajiem Molokai kolonijā. Otrā rītā pēc ierašanās mēs ar Carmianu piedalījāmies sacensībās Kalaupaga šāvēju klubā un tādējādi pirmo reizi ielūkojāmies šajā ciešanu valstībā. Klubā tikko bija sākušās cīņas par kausu, ko bija dāvinājis misters Makvejs, kurš pats ir kluba biedrs, tāpat kā ārsti Gudhjū un Holmans (kuri, starp citu, dzīvo kolonijā kopā ar sievām). Telts bija pilna ar spitālīgajiem. Slimie un veselie šāva ar vieniem un tiem pašiem ieročiem, un šaurajā telpā ābolam nebūtu bijis vietas, kur nokrist. Lielākā daļa spitālīgo bija havajieši. Man blakām uz sola sēdēja norvēģis, bet tieši pretī, gatavodamies šaut, stāvēja amerikānis, pilsoņu kara veterāns, kas bija cīnījies Konfederācijas pusē.
Viņam bija sešdesmit pieci gadi, tomēr tas netrauceja. viņu sacensties ar citiem, šāva arī dūšīgie havajiešu policisti, arī spitālīgie, ģērbušies haki krāsas tērpos, šāva portugāļi, ķīnieši un kokuasi — vietējie kolonijas kalpi, veselie. Bet tajā vakarā, kad mēs ar Carmianu uzkāpām divtūkstoš pēdu augstajā pali, lai pēdējo reizi paskatītos uz koloniju, mēs ieraudzījām, ka tās priekšnieks, ārsti un daždažādu tautību slimnieki un veselie aizrautīgi spēlē beisbolu.
Pavisam citādi pret spitālīgo un viņa ačgārni izprasto slimību izturējās viduslaikos Eiropā. Tolaik sabiedrībai un likumam spitālīgais bija miris. Bēru procesija aizveda viņu uz baznīcu, kur garīdznieks apstāvēja viņu kā nelaiķi. Uz krūtīm spitālīgajam uzbēra sauju smilšu, un viņš kļuva mironis, dzīvs mironis. Lai gan tik cietsirdīga apiešanās bija lieka, tā tomēr deva zināmu labumu. Eiropā spitālību nepazina līdz tam laikam, kad to, atgriezdamies no Āzijas, ievazāja krustneši, pēc tam spitālība sāka pamazām izplatīties, padarot nelaimīgus aizvien vairāk un vairāk cilvēkus. Bija skaidrs, ka šo kaiti var pārnest pieskaroties. Tā bija infekcijas slimība, un to varēja izskaust, tikai izolējot saslimušos. Lai cik cietsirdīga bija tāda apiešanās ar spitālīgajiem, cilvēki no tās guva šo derīgo mācību. Izolācija palīdzēja apturēt spitālības izplatīšanos.
Šīs pašas izolācijas dēļ spitālība mazinās pat Havaju salās. Taču spitālīgo izolācija Molokai salā nav tas drausmīgais murgs, ko tik bieži izmanto «dzeltenā» prese. Vispirms jāteic, ka spitālīgais netiek bezsirdīgi izrauts no ģimenes. Kad ir atklāts šajā ziņā aizdomīgs subjekts, sanitārā pārvalde uzaicina viņu ierasties izmēģinājumu stacijā Kalihi, Honolulu. Ceļu un visus pārējos izdevumus viņam samaksā. Vispirms viņu pārbauda bakteriologs. Ja atrod bacillus leprae, pacientu izmeklē īpaša piecu cilvēku komisija. Ja arī tā apstiprina, ka pacientam ir spitālība, viņu pasludina par spitālīgo; šo atzinumu vēlāk oficiāli apstiprina pārvalde — un spitālīgais ir nosūtāms uz Molokai. Taču, lai piedalītos šajā procedūrā, pacientam ir tiesības arī pašam izvēlēties un salīgt ārstu. Bez tam viņu nenosūta uz Molokai tūliņ pēc pasludināšanas par spitālīgo. Cilvēkam dod pietiekami daudz laika — nedēļas, dažreiz pat mēnešus, un viņš dzīvo Kalihi, kamēr nokārto visas darīšanas. Molokai viņu drīkst apmeklēt radinieki, pilnvarotie un citas personas, lai gan viņiem nav atļauts mauZt V . m^Lmt ēst un gulēt slimnieka mājā. Šim nolūkam ir īpašas «apmeklētāju mājas», kuras tiek uzturētas sevišķi tīras.