Cik rūpīgi izmeklē cilvēku, kas tiek turēts aizdomās par saslimšanu ar spitālību, es pieredzēju, apmeklēdams Kalihi kopā ar misteru Pinkhemu, sanitārās pārvaldes priekšsēdētāju. Izmeklējamais bija septiņdesmit gadus vecs havajietis, kas trīsdesmit četrus gadus bija nostrādājis Honolulu par iespiedēju. Bakteriologs atzina, ka šis cilvēks ir slims, turpretī izmeklēšanas komisija neko nevarēja izlemt, un tā pagāja visa diena, kamēr ārsti sanāca kopā Kalihi, lai otrreiz apskatītu slimnieku.
Pat uz Molokai nosūtītam spitālīgajam ir tiesības pieprasīt atkārtotu izmeklēšanu, un daudzi slimnieki šajā nolūkā brauc atpakaļ uz Honolulu. Uz tvaikoņa, ar ko es braucu uz Molokai, bija divas spitālīgās, jaunas sievietes, kuras devās atpakaļ uz koloniju: viena bija nokārtojusi Honolulu kaut kādus ar īpašumu saistītus jautājumus, otra — apraudzījusi savu slimo māti. Abas bija palikušas Kalihi apmēram mēnesi.
Klimats Molokai ir vēl labāks nekā Honolulu, jo kolonija izvietota salas vēja pusē, tieši ceļā vēsajiem ziemeļaustrumu pasātiem. Apkārtne tur ir lieliska: vienā pusē — zilais okeāns, otrā — grandiozā klinšu siena pali, kuru vietvietām pārtrauc krāšņas kalnu ielejas. Visur plašas zālainas ganības, pa kurām klejo simtiem zirgu, kas pieder spitālīgajiem. Daudziem slimniekiem ir pašiem savi rati, puskarietes un divriči. Mazajā Kalaupapa ostā stāv daudz laivu un viens barkass, un tas viss pieder spitālīgajiem. Viņu ekskursijās pa jūru, protams, ir ierobežotas, bet citādi nekādu ierobežojumu nav. Zivis viņi pārdod sanitārajai pārvaldei, un saņemtā nauda ir viņu pašu. Kamēr es tur piemājoju, vienas nakts loms bija četri tūkstoši mārciņu.
Daļa kolonijas iemītnieku nodarbojas ar zvejniecību, citi — ar zemkopību. Plaukst arī amati. Vienam no spitālīgajiem, tīrasinīgam havajietim, pieder krāsotāju darbnīca. Viņam strādā astoņi cilvēki, un viņš slēdz līgumus ar sanitāro pārvaldi par dažādu ēku krāsošanu. Viņš ir Kalaupapa šāvēju kluba biedrs. Klubā es ar šo cilvēku arī iepazinos, un man jāatzīstas, ka viņš bija ģērbies daudz labāk par mani. Otram tikpat turīgam cilvēkam pieder galdnieku darbnīca. Bez veikala, kas pieder pārvaldei, ir vēl vairāki mazi privātveikaliņi, kur subjekti ar tirgoņa tieksmēm var vingrināt savus instinktus. Kolonijas priekšnieka palīgs misters Vaijamau, ļoti izglītots un talantīgs cilvēks, ir havajietis un arī spitālīgais. Misters Bartlets, veikala vadītājs, ir amerikānis, kas pirms saslimšanas ar spitālību tirgojies Honolulu. Viss, ko šie cilvēki nopelna, paliek kabatā viņiem pašiem. Ja viņi negrib strādāt, viņi saņem no kolonijas ēdamo, pajumti, apģērbu un medicīnisko palīdzību. Sanitārajai pārvaldei ir savi lauki un piena lopu fermas pašu vajadzībām, un visi, kas vēlas strādāt šajos laukos un fermās, saņem labu atalgojumu. Taču neviens nespiež slimniekus strādāt, jo viņi ir kolonijas aizbilstamie. Mazgadīgajiem, sirmgalvjiem un darba nespējīgajiem ir patversmes un slimnīcas.
Ar majoru Lī, amerikāni, kas ilgus gadus bija nostrādājis Starpsalu kuģniecības sabiedrībā, es iepazinos jaunajā tvaika vejas mazgātavā, kur viņš tobrīd uzstādīja mašīnas. Vēlāk es bieži satiku viņu, un reiz viņš man sacīja:
— Aprakstiet pareizi, kā mēs te dzīvojam! Dieva dēj, pastāstiet visu, kā ir! Dariet reiz galu visām šīm pasaci- ņam par «šausmu ieleju»! Mums nav patīkami, ka mūs parāda nepareizā gaismā. Reizēm gribas vai dusmoties. Izstāstiet visai pasaulei, kā mēs te īsti dzīvojam!
To pašu — tikai citādiem vārdiem — man teica daudzi vīrieši un sievietes, ar kuriem es sarunājos kolonijā. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņus dziji aizvainojusi preses sarīkotā sensacionālā melu kampaņa, kurā viņi bijuši ierauti.
Kaut gan šos cilvēkus piemeklējusi tik smaga slimība, kolonijā spitālīgie jūtas laimīgi. Viņi dzīvo divos ciemos un daudzās lauku un jūrmalas mājās. Viņu ir apmēram tūkstotis. Kolonijai ir sešas baznīcas, Kristīgās jaunatnes biedrības nams, vairākas sanāksmju zāles, mūzikas paviljons, hipodroms, beisbola laukumi, šautuves, sporta klubs un divi pūtēju orķestri.
— Viņiem te tā patīk, — man teica misters Pinkhems, — ka jūs viņus dzīšus neizdzīsiet no šejienes.
Par to es vēlāk pārliecinājos pats. Šā gada janvārī vienpadsmit spitālīgos, kam pēc diezgan smagas slimošanas kaite likās pierimusi, nosūtīja uz Honolulu atkārtotai izmeklēšanai. Šie cilvēki negribēja braukt un, kad viņiem pajautāja, vai viņi vēlētos atstāt koloniju, ja tiktu atzīti par veseliem, visi kā viens atbildēja:
— Atpakaļ uz Molokai!
Pirms daudziem gadiem, kad vēl nebija atklāts spitālības bacilis, daži vīrieši un sievietes, kas slimoja ar pavisam ko citu, aiz pārpratuma tika atzīti par spitālīgajiem un nosūtīti uz Molokai. Pēc vairākiem gadiem, kacl bakteriologi paziņoja, ka šie cilvēki nekad nav slimojuši ar spitālību, viņi jutās bezgala apmulsuši. Viņi neparko negribēja braukt projām no Molokai un tā arī palika kolonijā sanitārās pārvaldes dienestā. Viens no viņiem ir tagadējais cietuma uzraugs. Kad viņu atzina par veselu, viņš uzņēmās šo pienākumu, lai tikai paliktu kolonijā.
Pašlaik Honolulu dzivo kāds zābaku spodrinātājs, Amerikas nēģeris. Misters Makvejs stāstīja man par viņu. Ļoti sen, kad vēl nepazina bakterioloģisko izmeklēšanu, viņu nosūtīja uz Molokai kā spitālīgo. Nogaršojis valsts maizi, viņš pavisam izlaidās un sagādāja administrācijai diezgan daudz nepatikšanu. Pēc vairākiem gadiem, kad nēģeris bija visiem jau līdz kaklam, bakterioloģiskajā pārbaudē atklājās, ka viņš nav spitālīgais.
— Aha! — nopriecājās misters Makvejs. — Nu es tikšu no tevis vaļā. Tu brauksi prom ar nākamo tvaikoni. Laimīgu ceļu!
Bet nēģeris negribēja nekur braukt. Viņš uz karstām pēdām apprecējās ar kādu veceni, kam bija spitālība pēdējā stadijā, un sāka rakstīt lūgumus sanitārajai pārvaldei, lai atļauj viņam palikt un kopt slimo sievu. Nēģeris patētiski teica, ka neviens neaprūpēšot nabaga sievieti tik labi kā viņš. Taču kolonijā saprata, kas nēģerim aiz ādas. Viņu iesēdināja «tvaikonī, aizveda uz Honolulu un palaida brīvībā. Bet viņš gribēja dzīvot Molokai. Izkāpis Molokai otrā krastā, viņš kādu nakti pārrāpās pāri klintīm un atkal ieradās kolonijā. Nēģeri aizturēja un apsūdzēja par ielaušanos svešā teritorijā; viņam piesprieda nelielu sodu, pēc tam viņu atkal iesēdināja tvaikonī un nobrīdināja: ja viņš vēlreiz parādīsies kolonijā, tad dabūs samaksāt simt dolāru lielu naudas sodu un tiks ieslodzīts cietumā Honolulu. Un tagad, kad misters Makvejs iebrauc Honolulu, nēģeris tīra viņam zābakus, teikdams:
— Paklausieties, saimniek, es jūtos kā tēva mājas atstājis. Jā, ser, es esmu zaudējis tēva mājas. — Pēc tam viņa balss pieklust līdz konfidenciālam čukstam. — Sakiet, saimniek, — vai jūs man neatļautu atgriezties? Varbūt jums ir iespējams kaut kā nokārtot, lai es varētu atgriezties?
Viņš bija nodzīvojis Molokai deviņus gadus, un viņam tur bija klājies labāk nekā jebkad agrāk brīvībā.