Runājot par bailēm no pašas spitālības, jāteic, ka nekur kolonijā es tās nemanīju — nedz slimnieku, nedz veselo vidū. Bailes ieperinās tajos cilvēkos, kuri nekad nav redzējuši spitālīgos un neko nezina par šo slimību. Vaikiki viesnīcā kāda dāma šerminādamās brīnījās, kā es nebaidos braukt uz koloniju. Sarunā ar šo sievieti noskaidrojas, ka viņa dzimusi Honolulu, nodzīvojusi tur visu mūžu un ne reizes nav redzējusi spitālīgos. Par sevi to nevaru teikt, jo Savienotajās Valstīs slimnieku izolācija nav sevišķi stingra un man ne reizi vien gadījies sastapt spitālīgos lielo pilsētu ielās.
Spitālība ir briesmīga, tas nav noliedzams, bet, pamatojoties uz to mazumu, ko es zinu par šo slimību un tās lipigumii, es labāk būtu ar mieru mūža atlikušo dalu pa- v.nlit Molokai nekā tuberkulozes sanatorijā. Katrā Savienoto Valstu vai jebkuras citas valsts pilsētas un apgabala triK igo ļaužu slimnīcā var redzēt tikpat briesmīgus skatus ka Molokai ala, un kopā tie veido daudz šaušalīgāku ainu. Ja man liktu izvēlēties, kur pavadīt mūža novakari — Molokai vai Londonas Istendā, vai Ņujorkas Ist- saidā, vai Čikāgas Stokjardā, es bez vārda runas izvēlētos Molokai. Labāk es vienu dzīves gadu pavadītu Molokai nekā piecus gadus šajās cilvēces pagrimuma un posta atkritumu bedrēs. ( '
Molokai cilvēki jūtas laimīgi. Man nekad neizies no prāta ceturtā jūlija svinības, kurās es piedalījos. Sešos no rīta «nelaimīgie» bija jau kājās, fantastiski ģērbušies, paši uz saviem zirgiem, mūļiem un ēzeļiem, un jādelēja pa visu koloniju. Divi pūtēju orķestri arī bija kājās. Trīsdesmit vai četrdesmit pa-u — lielisku havajiešu amazoņu krāšņos tautas tērpos drasēja pa divām trim vai mazās grupiņās. Pēcpusdienā mēs ar Carmianu stāvējām žūrijas paviljonā un palīdzējām pasniegt šīm pašām pa-u balvas par jāšanas mākslu un tērpiem. Mums apkārt drūzmējās simtiem spitālīgo ar puķu vijām ap galvu, kaklu un pleciem, un visi viņi spurca un jokoja. Un visur uz pakalnu nogāzēm un ziedošajās pļavās bija redzami svētku drānās tērpušies jātnieki un jātnieces, kas, rotājušies ar puķēm un vītnēm, dziedādami un smiedamies traucās kā vējš. Tā stāvot žūrijas paviljonā un vērojot šo ainu, man atmiņā atausa nabagmāja Havannā, kur es redzēju ap divsimt
spitālīgo, kas bija ieslēgti četrās sienās līdz pat savai nāvei. Nē, es zinu uz zemes tūkstošiem vietu, kuras nav salīdzināmas ar Molokai. Kādu vakaru mēs aizgājām uz vienu no sanāksmju zālēm, kur pārpildītā telpā sacentās dziedāšanas biedrības, bet pēc koncerta cauru nakti turpinājās dejas. Esmu redzējis, kā dzīvo havajieši Honolulu nabadzīgajos kvartālos, un ļoti labi saprotu, kādēļ spitālīgie, kad viņus ved uz atkārtotu izmeklēšanu, visi kā viens sauc:
— Atpakaļ uz Molokai!
Tas nu ir pilnīgi skaidrs: kolonijā spitālīgajam klājas daudz labāk nekā tad, ja viņš slapstās brīvībā. Tāds spitālīgais ir vientuļš, atstumts, dzīvo pastāvīgās bailēs, ka tikai viņu neatklāj, un lēni un nenovēršami pūst. Spitālības gaita nav vienmērīga. Sagrābusi savu upuri, slimība paposta tā organismu un tad uz nenoteiktu laiku pierimst. Var paiet pieci, desmit, pat četrdesmit gadi, un pacients jutīsies pilnīgi vesels. Taču slimības sekas reti kad izzūd pašas no sevis. Ir nepieciešama prasmīga ķirurga palīdzība, bet šo prasmīgā ķirurga palīdzību nevar izmantot slimnieks, kas slēpjas. Slimība, piemēram, var izpausties kā nedzīstoša čūla pēdas apakšā. Līdzko čūla sasniedz kaulu, sākas nekroze. Ja slimnieks slēpjas, viņu nevar operēt, nekroze izplatās tālāk pa visu kājas kaulu, un ļoti īsā laikā slimnieks aiziet bojā no gangrēnas vai kādiem citiem briesmīgiem sarežģījumiem. Turpretī, ja šis spitālīgais atrastos Molokai, ķirurgs izgrieztu viņam čūlu, iztīrītu kaulu un pilnīgi apturētu audu sairumu šajā vietā. Mēnesi pēc operācijas slimnieks jau jātu, sacenstos skriešanā, vizinātos bangās vai kāptu stāvajās klintīs pēc kalnu āboliem. Un, kā jau minēju, slimība liktu viņu mierā piecus, desmit vai pat četrdesmit gadus.
Bailes no spitālības dzīvo kopš tiem laikiem, kad vēl nebija antiseptiskās ķirurģijas un tādu ārstu kā doktors Gudhjū un doktors Holmans, kas apmetušies kolonijā. Doktors Gudhjū ir pirmais šejienes ķirurgs, un viņa paveikto cildeno darbu nav pat iespējams novērtēt. Vienu rītu es pavadīju kopā ar viņu operāciju zālē un noskatījos, kā viņš operē trīs jauniešus, no tiem divus jaunatnācējus, kas bija ieradušies ar to pašu tvaikoni, ar kuru es. Visiem trim slimība bija skārusi tikai vienu vietu. Vienam bija čūla uz potītes, turklāt veca, otram tāda pati veca čūla bija padusē. Abos gadījumos slimība bija ielaista, tāpēc ka neviens šos jauniešus vēl nebija ārstējis.
Doktoram Gudhjū izdevās pilnīgi apturēt audu sairumu, un pēc četrām nedēļām slimie būs tikpat veseli un stipri kā pirms saslimšanas. Vienīgā atšķirība starp viņiem un mani vai jums ir tā, ka slimība viņu ķermenī snauž un kuru katru brīdi var atkal nodarīt kaut ko ļaunu.
Spitālība ir veca kā pati vēsture. Tā minēta jau vissenākajos rakstu avotos. Un tomēr šodien par to zina gandrīz tikpat daudz, cik zināja senatnē. Visbūtiskāko — ka ši slimība ir lipīga un ka spitālīgos nepieciešams izolēt — zināja jau toreiz. Atšķirība starp pagātni un tagadni ir tā, ka tagad izolācija ir stingrāka un ar spitālīgajiem apietas daudz humānāk. Taču pati spitālība joprojām ir un paliek briesmīgs un neizdibināms noslēpums. Lasot visu zemju ārstu un speciālistu pārskatus, atklājas pretrunīgā attieksme pret šo slimību. Ne par vienu no šīs slimības stadijām speciālistiem nav vienāda sprieduma. Viņi nespēj tās izprast. Agrāk viņi mēģināja tās vispārināt uz ātru roku un dogmatiski. Tagad to vairs nedara. Uz visu pētījumu pamata varam secināt vienīgi to, ka spitālība nav sevišķi lipīga. Taču, kā notiek inficēšanās, nav zināms. Ir atrasts spitālības bacilis. Bakterioloģiskajā izmeklēšana var noteikt, vai cilvēks ir slims vai nav, bet tagad, tāpat kā agrāk, nav zināms, kā šis bacilis iekļūst vesela cilvēka ķermenī. Speciālisti nezina arī, cik ilgs ir inkubācijas periods. Viņi mēģinājuši iepotēt spitālību dažādiem dzīvniekiem, bet no tā nekas nav iznācis.
Tatad speciālisti nav atraduši līdzekli cīņai ar spitālību. Lai kā viņi ir pūlējušies, vēl nav atklāts, kā cilvēks saslimst ar spitālību, nav atrasti arī ārstēšanas paņēmieni. Reizēm gan ir uzplaiksnījis cerības stars, ir radušās teorijas par šīs slimības izcelsmi, ieteikti brīnumaini ārstniecības līdzekļi, tomēr ikreiz cerību gaismu nodzēsušas neveiksmes. Kāds ārsts paziņoja, ka spitālības cēlonis esot ilga zivju lietošana uzturā. Viņš sīki un pamatīgi pierādīja savu teoriju, bet tad kāds ārsts no Indijas kalnu apvidiem lūdza viņu paskaidrot, kāpēc tādā gadījumā ar spitālību saslimst arī tādu apvidu iedzīvotāji, kuri paši nav ēduši zivis un kuru senči vispār nav redzējuši zivis. Kādam izdodas izārstēt spitālīgo ar kaut kādu eļļu vai uz- lievi, viņš paziņo, ka ir atradis drošu līdzekli, bet pēc pieciem, desmit vai četrdesmit gadiem slimība parādās no jauna. Tādus trikus taisa spitālība, kas nenoteiktu laiku klusi snauž slimnieka organismā; tāpēc arī tika atrasts ,
tik daudz «drošu līdzekļu». Viens gan ir skaidrs: līdz šim vēl neviens spitālīgais nav izārstēts pilnīgi.
Spitālība nav sevišķi lipīga — bet kā tā pielīp? Kāds austriešu ārsts iepotēja spitālību sev un saviem asistentiem, un tomēr neviens no viņiem nesaslima ar spitālību. Bet tas neko vēl nepierāda, jo visiem zināms gadījums ar havajiešu slepkavu, kam nāves spriedums ar sodītā paša piekrišanu tika aizstāts ar spitālības iepotēšanu. Kādu laiku pēc iepotēšanas parādījās slimības pazīmes, un šis cilvēks nomira Molokai kolonijā. Bet arī tas neko vēl nepierāda, jo atklājās, ka tajā laikā, kad viņu potēja, daži viņa ģimenes locekļi jau bijuši slimi un atradušies Molokai. Viņš varēja būt aplipis jau agrāk, un iespējams, ka spitālība slēpās viņā jau tad, kad viņu potēja. Bez tam vēl stāsta par varonīgo garīdznieku tēvu Damjēnu, kas apmeties kolonijā, būdams vesels, bet nomiris slims ar spitālību. Bija daudz nostāstu par to, kā garīdznieks saslimis, bet skaidri zināms nebija nekas. Viņš pats arī nezināja. Katrā ziņā ne mazākas briesmas draud sievietei, kas vēl tagad dzīvo kolonijā; viņa dzīvo te daudzus gadus, viņai bijuši pieci spitālīgi vīri un bērni no šiem vīriem, bet vēl joprojām viņa ir pilnīgi vesela.