Kas attiecas uz mani pašu, tad es labāk gribētu būt lēcējs nekā tie puiši, kas sēž krastā un vēro viņu. Lūk, kāpēc es būvēju «Snarku». Tāds nu es esmu radīts. Man patīk, un tas ir viss. Ceļojums apkārt pasaulei sola man pilnestīgus dzīves mirkļus. Kaut brīdi piekrītiet man un palūkojieties uz visu no mana viedokļa. Te es esmu, mazs dzīvnieciņš, ko sauc par cilvēku, dzīvas matērijas piciņa, simt sešdesmit piecas mārciņas gaļas, asiņu, nervu, dzīslu, kaulu un smadzeņu, — un tas viss ir maigs, vārīgs, jutīgs pret sāpēm un viegli ievainojams. Ja es ar plaukstas virspusi iesitīšu pa purnu nepaklausīgam zirgam, es varu salauzt sev roku. Ja es uz piecām minūtēm pabāzīšu galvu zem ūdens, es aizrīšos. Ja es nogāzīšos no divdesmit pēdu augstuma, es nositīšos. Lai es eksistētu, man nepieciešama noteikta temperatūra. Par dažiem grādiem zemāk — un manas ausis un pirksti kļūst melni un krīt nost. Par dažiem grādiem augstāk — un mana āda pārklājas ar čulgām un atkailina jēlu, trīsošu miesu. Vēl daži grādi augstāk vai zemāk — un gaisma un dzīvība manī izdziest. Viens piliens indes manā ķermenī no čūskas kodiena — un es vairs nespēju pakustēties un vairs nekad arī nekustēšos. Svina gabaliņš no šautenes trāpa man galvā — un mani ietin mūžīga tumsa.
Trausla, nevarīga pulsējošas protoplazmas piciņa — lūk, kas es esmu. Man visapkārt ir grandiozi dabas spēki — lielas briesmas, postīšanas titāni — šausmoņi, kas nepazīst līdzjūtības un kuriem par mani mazāk daļas nekā man par smilšu graudiņu, ko es mīdu savām kājām. Viņiem vispār nav nekādas daļas par mani. Viņi pat nezina, ka es vispār eksistēju. Šie spēki nepazīst saprātu, žēlsirdību un morāli. Cikloni un viesuļvētras, zibeņi un lietus gāzes, paisumi un bēgumi, milzu muklāji un'atvari, zemestrīces un vulkānu izvirdumi, bangas, kas sagrauj piekrastes klintis, viļņi, kas gāžas pāri vislielākajiem kuģiem, samaļot cilvēkus miltos vai nolaizot no klāja un aizraujot_ nāvē, — un šie nejūtīgie briesmekļi neko nezina par vājo, jūtīgo radību, kura veidota no nerviem un trūkumiem, kuru cilvēki sauc par Džeku Londonu un kurš pats ir augstās domās par sevi un uzskata sevi par augstāku būtni.
Šajā grandiozo un bīstamo titānu sadursmju haosā man jālauž sev ceļš. Dzīvības piciņa, ko sauc par «es», grib triumfēt pār šiem spēkiem. Katru reizi, kad dzīvības piciņai, ko sauc par «es», izdodas tos apmānīt vai padarīt par saviem kalpiem, tā uzskata sevi par dievam līdzīgu. Ir labi apseglot vētru un justies kā dievam. Es uzdrošinos pat apgalvot, ka pulsējošā protoplazmas piciņa, juzdamās līdzīga dievam, jūtas daudz lepnākā nekā pats dievs.
Lūk, jūra, vējš un viļņi. Lūk, visas pasaules jūras, vēji un viļņi. Tā ir nežēlīga vide. Un piemēroties tai ir grūti, bet piemērošanās tai sagādā baudu drebošajai niecībai, ko sauc par «es». Man patīkl Tā es esmu radīts. Tā ir īpaša manas niecības forma un vairāk nekas.
Ceļojumam ar «Snarku» ir vēl otra puse. Būdams dzīvs, es gribu redzēt, un redzēt visu pasauli ir mazliet vairāk nekā redzēt savu pilsētiņu vai ieleju. Mēs sevišķi daudz nedomājām par savu maršrutu. Tikai viens bija pilnīgi skaidrs: mūsu pirmā apstāšanās vieta būs Honolulu. Uz kurieni dosimies tālāk pēc Havaju salām, mēs īsti nezinājām. Kad būsim aizbraukuši, tad izlemsim. Vispār mēs zinājām, ka izbraukāsim Dienvidu jūras, iegriezīsimies Samoa, Jaunzēlandē, Tasmānijā, Austrālijā, Jaungvineiā,
Borneo un Sumatra, bet pēc tam caur Filipīnām burāsim uz Japanu. Tad bus karta Korejai, Ķīnai, Indijai, Sarkanajai jūrai un Vidusjūrai. Pēc tam apsvērumi kļuva pārlieku miglaini, lai būtu aprakstāmi, kaut gan daudzas detaļas mums bija pilnīgi skaidras un, starp citu, bija paredzēts, ka pāris menešu mēs pavadīsim katrā Eiropas valstī.
«Snarka» būs burinieks. Tam būs benzīna motors, bet to izmantos tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos, teiksim, starp rifiem un sēkļiem, kad pēkšņs bezvējš kopā ar ātrām straumēm padara jebkuru buru kuģi nevarīgu. «Snarka» tiks aptakelēta kā kečs Tāda takelāža ir kaut kas vidējs starp jollas un šonera takelāžu. Pēdējos gados ir pierādīts, ka jollas takelāža tālburāšanai ir visvairāk piemērota. Kečs saglabā visas jollas priekšrocības, un vienlaikus tam ir arī dažas burāšanai izdevīgas šonera īpašības. Starp citu, viss iepriekš teiktais nav gluži nopietni ņemams. Tās ir tikai manā galvā dzimušas teorijas. Savu mūžu neesmu burājis ar keču un neesmu nevienu pat redzējis. Teorētiski tas viss ir ļoti pievilcīgi. Pagaidiet, kamēr es iziešu okeānā, tad es varēšu pastāstīt sīkāk par visām keča īpašībām un priekšrocībām.
Sākumā bija iecerēts, ka «Snarkas» garums būs četrdesmit pēdas pa ūdens līniju. Bet tad atklājās, ka nepietiks vietas vannai, un šā iemesla dēļ mēs palielinājām garumu līdz četrdesmit piecām pēdām. Vislielākais platums — piecpadsmit pēdas. Nav ne stūres mājas, ne kravas telpu. Priekšgala kajīte aizņem sešas pēdas, bet klājs ir pilnīgi tukšs — tikai divi noejas trapi un lūka. Tas, ka klāja izturību nemazina neviena virsbūve, ļaus mums justies drošāk, kad pāri bortam virsū gāzīsies tonnām ūdens. Zem klāja iedziļinātais lielais ietilpīgais kubriks ar augstajiem treliņiem un cauruļu sistēmu, kas pati iztukšosies, darīs patīkamākas mūsu dienas un naktis sliktā laikā.
Komandas mums nebūs. Pareizāk sakot, komanda būs Carmiana, Rosko un es. Mēs visu darīsim paši. Paši saviem spēkiem apbrauksim apkārt zemeslodei. Vai nu pabeigsim ceļojumu veiksmīgi, vai nogremdēsim savu kuģīti, mēs to izdarīsim paši savām rokām. Koks un kuģa
1 Divmastu burinieks. - fa C.S
puika gan mums būs. Kāpēc lai mēs nīktu pie plīts, mazgātu traukus un klātu galdu? Ar tādām lietām mēs varētu nodarboties mājā. Turklāt mums būs jāstāv sardzē un jāvada kuģis. Man pie visa tā vēl būs jāpiekopj savs amats — jāraksta grāmatas, lai mums būtu ko ēst, lai varētu nopirkt jaunas buras un takelāžas piederumus un uzturēt «Snarku» pilnīgā kārtībā. Bez tam vēl man ir rančo, man jārūpējas par vīnogulājiem, augļu dārzu un dzīvžogu.
Kad mēs pagarinājām «Snarku», lai rastu vietu vannas istabai, izrādījās, ka paliek pāri brīva telpa. Varējām uzstādīt spēcīgāku motoru. Mūsu mašīnai ir septiņdesmit zirgspēki, un, tā kā paredzams braukt apmēram ar deviņu mezglu ātrumu, tas nozīmē, ka pasaulē nav upes, kuras straumi mēs nevarētu uzveikt.
Mēs gatavojamies diezgan daudz laika pavadīt kontinentos. «Snarkas» nelielo izmēru dēļ tas ir pilnīgi iespējams. Iebraucot upē, tiek nolaistas buras un iedarbināta mašīna. Ķīnā paredzēts izbraukāt kanālus un Janczi upi. Sājos ūdeņos mēs pavadīsim vairākus mēnešus, ja vien dabūsim valdības atļauju. Šīs valdības atļaujas būs pastāvīgs šķērslis mūsu ceļojumiem zemes vidienē. Toties, kad tās būs saņemtas, mēs varēsim izceļoties pēc sirds patikas.
Kad būsim aizkļuvuši līdz Ēģiptei, varēsim doties uz augšu pa Nilu. Pa Donavu mēs tiksim līdz Vīnei, pa Temzu — lidz Londonai, pa Sēnu — līdz Parīzei, bet tur noenkurosimies iepretim Latīņu kvartālam ar priekšgalu pret Notrdamu, ar pakaļgalu — pret morgu. No Vidusjūras mēs pa Ronu brauksim līdz Lionai, iegriezīsimies Sēnā, no Sēnas pa Burgundijas kanālu uz Marnu, no Marnas atkal uz Sēnu un pa to tālāk līdz Havrai. Pāri Atlantijas okeānam nonākuši Savienotajās Valstīs, mēs varam doties uz augšu pa Hudzonu, pa Eri kanālu aizbraukt līdz Lielajiem Ezeriem, pa Mičigana ezeru nonākt līdz Čikāgai, pa Ilinoisas upi un savienojošo kanālu sasniegt Misisipi un, laižot uz leju, pa to nokļūt līdz Meksikas līcim. Un tad mūs gaida lielās Dienvidamerikas upes. Kad atgriezīsimies Kalifornijā, mēs šo to zināsim no ģeogrāfijas.