Tātad pagaidām neviens nav atminējis spitālības noslēpumu. Kad par šo kaiti zinās vairāk, varbūt atradīs arī tās ārstēšanas paņēmienu. Ja vien izdotos atklāt iedarbīgu serumu, spitālība, nebūdama sevišķi lipīga, drīz vien pazustu no zemes virsas. Kauja ar to būs īsa un nežēlīga. Bet kā lai atrod serumu vai kādu citu līdz šim nezināmu līdzekli? Tas ir nopietns jautājums. Ir aplēsts, ka Indijā vien brīvībā dzīvo pusmiljons spitālīgo. Karnegi bibliotēkas, Rokfellera universitātes un tamlīdzīgas labdarības iestādes ir ļoti labas, taču neviļus nāk prātā, cik daudz varētu izdarīt pat par dažiem tūkstošiem dolāru, kas būtu saziedoti, teiksim, Molokai kolonijai. Tās iemītnieki ir likteņa neveiksminieki, kuri nogrēkojušies pret kaut kādu mīklainu un neizprotamu dabas likumu; viņi ir atšķirti no pasaules, lai citi varētu dzīvot labklājībā un neapliptu ar šo briesmīgo slimību. Ne tikai šiem cietējiem, bet arī nākamajām paaudzēm kalpotu šie tūkstoši dolāru, kas palīdzētu izvērst pētījumus un atrast kaut kādu serumu vai citu līdz šim nepazītu līdzekli, kurš dotu zinātnei iespēju iznīcināt bacillus leprae. Lūk, kur noderētu jūsu nauda, filantropi!
VIII NODAĻA
Saules Mājoklis
Cilvēki bariem kā nemiera gari klīst apkārt pa pasauli, meklēdami skaistas ainavas un citus dabas brīnumus. Viņi veselām armijām siro paEiropu, viņu ganāmpulkus var sastapt Florida, Vestindijā, pie piramīdām, Kanādas un Amerikas Klinšu kalnu nogāzēs un virsotnēs, turpretī Saules Mājoklī viņi ir tikpat reti kā dzīvs dinozaurs. Ha- leakala havajiešu valodā nozīmē «saules mājoklis». Sī lieliska mītne atrodas Maui salā, un to apmeklējis tik niecīgs skaits turistu, ka praktiski to var uzskatīt par vienlīdzīgu nullei. Tomēr es iedrošinos apgalvot, ka uz zemes varbūt pastāv tikpat skaistas un apbrīnojamas vietas kā Ilaleakala, bet skaistāku un apbrīnas cienīgāku vietu nav No Sanfrancisko līdz Honolulu ir sešas dienas, ko braukt ai tvaikoni; no Honolulu uz Maui tvaikonis aizved vienā nakti, bet, ja ceļotājs steidzas, vēl pēc sešām stundām viņš var nokļūt Kolikoli, kas atrodas desmittūkstoš trīsdesmit divas pēdas virs jūras līmeņa un sargā galveno ieeju Saules Mājoklī. Taču tūristi nerādās, un Haleakala dus savā vientuļajā un neviena nenovērtētajā dižumā.
Tā kā mēs, «Snarkas» iemītnieki, nebijām tūristi, mēs devāmies uz Haleakalu. Uz šā milzīgā kalna nogāzēm novietojusies lopu ferma, kas aizņem apmēram piecdesmit- tūkstoš akru lielu platību, tur mēs pārlaidām nakti divtūkstoš pēdu augstumā. Nākamajā rītā parādījās zābaki, segli, kovboji un nastu nesēji zirgi, un mēs uzkāpām līdz Ukulelei, mājai piectūkstoš pēdu virs jūras līmeņa, kur diezgan mērenā klimata dēļ naktī ir nepieciešamas segas un rūcoša uguns pavardā. Starp citu, Ukulele havajiešu valodā nozīmē «lecošā blusa», un tāpat sauc arī mūzikas instrumentu, kas atgādina ģitāru. Pēc manām domam, ferma savu nosaukumu aizguvuši no šā instrumenta. Mums nebija nekur jāsteidzas, un mēs vienu dienu nodzīvojām Ukulelē, gudri strīdēdamies par augstumiem un barometriem un reizi pa reizei sakratīdami paši savu barometru, kad radās vajadzība pēc pierādījumiem. Nekad neesmu redzējis otru tik paklausīgu instrumentu. Bez taru mēs lasījām kalnu avenes, lielas kā vistu olas un vēl lielākas, ļāvām skatienam slīdēt augšup pa pļavam, kas kādreiz bijušas klātas ar lavu un sniedzas līdz pašai četrtūkstoš piecsimt pēdu augstajai Haleakalas virsotnei, un, paši spožas saules apspīdēti, noraudzījāmies grandiozajā mākoņu kaujā zem mums.
Dienu no dienas turpinās šī bezgalīgā mākoņu kauja. Ukiukiu — tā sauc ziemeļaustrumu pasātu, kas nikni uzbrūk Haleakalai. Bet Haleakala ir tik liela un augsta, ka tā maina vēja virzienu, tāpēc pretējā pusē to nemaz nejūt. Gluži otrādi: no turienes vējš sāk pūst uz pretējo pusi, tieši pretī ziemeļaustrumu pasātam. Šo vēju sauc Naulu. Un tā dienām un naktīm Ukiukiu un Naulu cīnās viens ar otru uzbrukdami, atkāpdamies, klupdami virsū no flangiem, izlocīdamies, izvīdamics, griezdamies un sadurda- mies, un šī kauja redzama pēc tā, kā kustas mākoņu masas, ko vēji norauj no debesīm un svaida šurpu turpu veseliem eskadroniem, bataljoniem, armijām un kalniem. Dažreiz Ukiukiu varenajām brāzmām izdodas pārsviest uz Haleakalas virsotni milzīgas mākoņu masas; tad Naulu veikli sagūsta mākoņus, izveido no tiem savas vienības un dzen pretī savam mūžsenajam ienaidniekam. Savukārt Ukiukiu sūta lielu mākoņu armiju gar kalna austrumu nogāzi. Tas ir labi izpildīts apiešanas manevrs. Bet Naulu no sava slēpņa kalna pretējā pusē pamana šo kustību, uzklūp ienaidnieka armijai, plosa, rausta uri ārda to, tad atkal izveido no tās jaunus pulkus, kurus sūta pret Ukiukiu gar kalna rietumu nogāzi. Un visu laiku augstāk un zemāk par galveno kaujas lauku, gar kalna nogāzi, kas pavērsta pret okeānu, Ukiukiu un Naulu bez mitas stumda nelielus mākoņu kušķiļs, kuri nikni saduras vai arī ložņā starp kokiem un pa aizām, lai negaidot uzbruktu cits citam no slēpņiem. Bet, kad viena vai otra karojošā puse sūta kaujā savus galvenos spēkus, mazie papluļnītie cīnītāji tiek vai nu saņemti gūstā, vai arī kā vertikāli virpuļu stabi uzsviesti tūkstošiem pēdu augstu.
Taču galvenā kauja notiek uz Haleakalas austrumu nogāzes. Te Naulu sakoncentrē savas stiprākās vienības, te arī gūst visspožākās uzvaras. Pievakarē Ukiukiu, tāpat kā visi pasāti, piegurst — un Naulu gūst virsroku. Naulu ģenerāļi ir izcili stratēģi. Visu dienu tie vāc kopā kolosālas rezerves. Vakarā saliedē šos spēkus blīvā jūdzēm garā, jūdzi platā un simtiem pēdu biezā kolonnā, kam ir nosmailināts priekšgals. Šī kolonna lēni iespiežas platajā Ukiukiu frontē, un spēkus zaudējušais Ukiukiu ir sakauts. Bet ne vienmēr iztiek bez asinsizliešanas. Gadās, ka Ukiukiu sīvi pretojas un, no ziemeļaustrumiem atnākušajiem papildspēkiem palīdzot, satriec Naulu kolonnu un aizmēž to tālu uz rietumiem. Dažreiz, kad abas karojošās armijas saiet kopā visā frontes garumā, rodas gigantisks virpuļa stabs un vidū ieslēgtie saplosītie mākoņi griezdamies paceļas tūkstošiem pēdu augstumā. Ukiukiu iemīļots paņēmiens ir cieši noblīvētas mākoņu masas nosūtīšana pa apakšu, virs pašas zemes, apakš Naulu pozīcijām. Pakļuvis apakšā, Ukiukiu saslejas pakaļkājās. Reizēm Naulu spēcīgais centrs neiztur triecienu un izliecas uz augšu, bet parasti tas atsviež uzbrucējus atpakaļ un sarausta gabalos. Un visu laiku mazie izkliedētie un cits no cita atšķirtie avangarda cīnītāji ložņā starp kokiem, lien laukā no aizām, rāpo pa pļavām un negaidot metas virsū ienaidniekam no slēpņiem, bet no debesu augstumiem rāma un vientuļa rietoša- saules staros kauju vēro Haleakala. Tā pienāk nakts, liet otra rīta Ukiukiu pēc pasātu parauga uzkrāj spēkus un atsit Naulu pulkus, piespiežot tos apjukumā bēgt. Un ta diendienā notiek mūžīgā mākoņu kauja, nebeidzamais Ukiukiu un Naulu karš uz Haleakalas nogāzēm.