Fotoaparāts nespēj pareizi novērtēt Saules Mājokli. Jutīgā fotoplate nemelo, bet tā, protams, neatklāj visu patiesību. Var pareizi reproducēt Koolau aizu, kā tā atspoguļojas uz fotoaparāta matstikla, un tomēr gatavā uzņēmumā ārkārtīgi plašā nianšu gamma ir pazudusi. Krātera sienas, kas liekas slejamies dažus simtus pēdu augstu, īstenībā ir vairākus tūkstošus pēdu augstas; aizā iedzītais mākoņu ķīlis ir jūdzi plats, bet aiz krātera sienas ir vesels mākoņu okeāns; priekšplāns ar izdedžu kaudzēm un vulkāniskajiem pelniem, kurš liekas mīksts un bezkrāsains, īstenībā ir krāsu bagāts — gan ķieģeļsarkans, gan tera- kotas krāsā, gan rožains, gan okerclzeltens, gan melns, ar violetu lāsmojumu. Vārdi ir bezspēcīgi, kaut vai raudi. Pateikt, ka krātera siena ir divtūkstoš pēdu augsta, nozīmē pateikt tikai to, ka tās augstums ir divtūkstoš pēdu, bet par šo sienu var pateikt nesalīdzināmi vairāk, nekā pasaka sausie skaitļi. Saule atrodas no mums deviņdesmit trīs miljoni jūdžu attālumā, bet pēc vienkārša mirstīgā saprašanas iznāk, ka kaimiņu apgabals atrodas daudz tālāk. Šī cilvēka iztēles nevarība sevišķi uzskatāmi izpaužas piemērā ar sauli. Tāda pati tā ir attiecībā uz Saules Mājokli. Haleakala ir skaistuma un brīnuma iemiesojums, un tas cilvēkam jāizjūt ar sirdi. Kolikoli atrodas sešu stundu braucienā no Kahului, Kahului — vienas nakts braucienā no Honolulu, Honolulu — sešu dienu braucienā no Sanfrancisko, un klāt jūs esat.
No rīta mēs atkal rāpāmies pa krātera nogāzēm, vedām zirgus pa neiedomājamiem kraujumiem, ripinājām lejā akmeņus un šāvām kalnu kazas. Es netrāpīju nevienai —• biju pārāk aizņemts ar akmeņu velšanu. Sevišķi labi atceros vietu, kur mēs izkustinājām akmeni zirga lielumā. Sākumā tas ripoja diezgan lēni, gāzelēdamies no vieniem sāniem uz otriem, it kā grasītos apstāties, bet jau pēc dažām minūtēm lidoja, taisīdams divsimt pēdu garus lēcienus. Akmens ātri k|uva aizvien mazāks, līdz beidzot atsitās pret vulkānisko smilšu nogāzi un aizjoņoja pa to kā zaķis, atstājot aiz sevis tievu, dzeltenu putekļu asti. Gan akmens, gan putekļu mākonīši kļuva mazāki, un beidzot daži sacīja, ka akmens esot apstājies. Viņi sacīja to tāpēc, ka vairs neredzēja akmeni, — tas bija aizvēlies pārāk tālu. Citi to vēl saredzēja, es arī, un esmu pat dziļi pārliecināts, ka šis akmens veļas vēl tagad.
Tsi pirms mūsu izkāpšanas no krātera Ukiukiu lika mums manīt savu spēku. Tas sakāva Naulu uz visas līnijas, līdz malām piepildīja Saules Mājokli ar mākoņiem un izmērcēja mūs līdz pēdējai vīlītei. Par ūdens mērītāju mums noderēja trauks, kura tilpums bija viena pinte: šo trauku mēs nolikām teltī tur, kur audeklā bija ieplīsis neliels caurumiņš. Vētrainajā un lietainajā naktī trauks pietecēja pilns līdz malām, un mums vairs nebija iespējams noteikt, cik daudz ūdens nolija uz mūsu segām. Tā kā mērītājs nebija lietojams, nebija arī nekādas nozīmes ilgāk palikt krāterī: mazā gaismiņā mēs nojaucām telti un sākām kāpt lejā austrumu virzienā, uz Kaupo aizas pusi. Maui austrumu krasti nav nekas vairāk kā milzīga lavas straume, kas senos laikos plūdusi pa Kaupo aizu, un pa šo straumi mēs nokāpām līdz jūrai no sešarpustūkstoš pēdu augstuma. Tāds pārgājiens būtu smaga darba diena visiem zirgiem, tikai ne mūsējiem. Grūtās vietās tie gāja mierīgi, nesteigdamies, nezaudēdami galvu, bet, tikko ceļš kļuva platāks un līdzenāks un varēja parikšot, zirgi pārgāja rikšos. Tos nebija iespējams noturēt, līdz ceļš atkal kļuva bīstams, — tad tie apstājās paši. Vairākas dienas bez pārtraukuma zirgi bija smagi strādājuši, iztikdami lielāko tiesu ar zāli, ko paši sameklēja, kamēr mēs gulējām, un tomēr šajā pēdējā dienā tie nogāja divdesmit astoņas elles jūdzes un ieauļoja Hanā kā jautru kumeļu bars. Daudzi zirgi bija izauguši sausajā apvidū Haleakalas aizvēja pusē un līdz šim nebija apkalti. Pēc garajiem pārgājieniem pa asajām lavas šķēpelēm ar cilvēka svaru mugurā šiem zirgiem nagi bija labākā stāvoklī nekā apkaltajiem.
Ceļā no Viejrasas (kur Kaupo aiza sasniedz jūru) līdz Hanai pavadījām pusi dienas, bet apkārtne te ir tik skaista, ka būtu vērts pakavēties te kādu nedēļu vai pat mēnesi. Taču šis mežonīgais skaistums nobāl salīdzinājumā ar pasaku zemi, kas sākas aiz kaučuka koku plantācijām starp Hanu un Honomanu aizu. Mums bija vajadzīgas divas dienas, lai noietu šo brīnišķīgo ceļa posmu Haleakalas aizvēja pusē. Vietējie iedzīvotāji šo apgabalu dēvē par «grāvju zemi». Nosaukums nav no pievilcīgajiem, bet cita nav. Uz šejieni nāk tikai vietējie iedzīvotāji. Neviens cits par šo apvidu neko arī nezina. Neviens cits, tikai saujiņa ļaužu, kuriem jābrauc uz šejieni darīšanās, neko nav dzirdējis par «grāvju zemi» Maui salā. Kā zināms, grāvis ir kaut kas netīrs, kas šķērso vienmuļas un neinteresantas vietas. Taču Nahiku grāvis ir neparasts grāvis. Visu Haleakalas aizvēja pusi izrobojušas tūkstoš stāvas aizas, pa kurām uz jūru skrien neskaitāmas straumes, veidojot kaskādes un ūdenskritumus. Te nolīst vairāk lietus nekā jebkur citur pasaulē. Tūkstoš deviņsimt ceturtajā gadā nokrišņu daudzums te sasniedza četri simti divdesmit collas. Ūdens te nozīmē cukuru, bet cukurs ir Havaju salu mugurkauls, lūk, kāpēc ir radīts Nahiku grāvis, īstenībā nevis grāvis, bet pazemes cauruļu virkne. Ūdens tek pa zemes apakšu un virspusē iznāk tikai tad, kad pa augstu akveduktu šķērso aizu, lai atkal nozustu zemē pre- teja nogāzē. Nosaukt šo ūdens ceļu par «grāvi» var ar tādām pašām tiesībām kā Kleopatras laivu par preču vagonu.
Sajā grāvju zemē nav ceļu, pa kuriem varētu braukt ar ratiem, bet agrāk, kad vēl nebija izbūvēts jeb, pareizāk sakot, izurbts grāvis, nebija pat zirgu takas. Simtiem collu nokrišņu, kas gada laikā nolīst uz tropu saules sildītās auglīgās zemes, nozīmē krāšņu augu valsti. Ja kāds mēģinātu kājām tikt cauri šiem džungļiem, dienā viņš ne- noietu vairāk par vienu jūdzi, bet pēc nedēļas justos kā salauzts un būtu spiests rāpot atpakaļ, kamēr viņa izcirstā stidziņa nav atkal aizaugusi. O'Šonesijs bija bezbailīgs inženieris, kas pakļāva džungļus un aizas, izbūvēja Grāvi un iemina zirgu taku. Viņš būvēja ilgam laikam no ķieģeļiem un betona un radīja vienu no visievērojamākām hidro- būvēm pasaulē. Katrs strautiņš un atteka ir pa pazemes ejām novadīta uz galveno Grāvi. Bet dažreiz nogāž tāds lietus, ka ir vajadzīgas neskaitāmas ūdens pārgāzēs, lai liekais ūdens aizplūstu uz jūru.
Zirgu taka nav sevišķi plata. Bet, tāpat kā inženieris, kas to ieminis, tā neatkāpjas nevienu soli. Kad Grāvis nozūd dziļi kalnā, taka vijas virs tā, bet, kad ūdens iet pāri aizai pa akveduktu, arī taka skrien blakus. Bezdibeņi šai nebēdnīgajai takai bijuši — nebijuši. Tā izkaļ sev šauru celiņu gar pašu bezdibeņa malu un met līkumus apkārt baltās putās sakultajām, nikni rēcošajām straumēm, kaut virs galvas ir simtiem pēdu augsta siena, bet zem kājām — tūkstošiem pēdu dziļš bezdibenis. Apbrīnojamie kalnu zirgi ir tikpat bezrūpīgi kā šī taka. Tie rikšo pa nolijušajiem, slidenajiem akmeņiem, ik pa brīdim no- šļūcot uz pakaļkājām gar bezdibeņa malu, un labprāt auļotu, ja vien tiem ļautu. Es ieteiktu šo ceļu izvēlēties tikai ar stipriem nerviem apveltītiem un aukstasinīgiem cilvēkiem. Vienu no mūsu kovbojiem lielajā rančo, no kurienes mēs viņu paņēmām, uzskatīja par visstiprāko un visdrosmīgāko. Visu mūžu viņš bija jādelējis pa stāvajām Haleakalas rietumu nogāzēm. Viņš labāk par visiem iejāja zirgus un, kad citi atteicās, gāja iekšā aplokā, lai savaldītu niknu vērsi. Viņam bija laba reputācija. Taču viņš nekad nebija jājis gar Nahiku Grāvi, un te viņš zaudēja savu reputāciju. Ieraudzījis pašu pirmo šaušalīgi augsto akveduktu, šauru, bez margām, ar vienu trakojošu ūdenskritumu augšā, ar otru apakšā un mežonīgu kaskādi taisni priekšā, sajutis sejā šļakatas un ieklausījies apdullinošajā dārdoņā, mūsu kovbojs nokāpa no zirga, īsi paskaidroja, ka viņam esot sieva un divi bērni, un gāja tālāk kājām, vezdams zirgu pavadā.