Vienīgo atpūtu pēc akveduktiem mums sagādāja bezdibeņi, bet pēc bezdibeņiem — akvedukti, izņemot tos gadījumus, kad Grāvis iegāja dziļi zemē: tad mēs pa vienam gājām pa primitīviem koka tiltiņiem, kas šūpojās, liecās un draudēja sabrukt. Atzīstos, ka sākumā es visās bīstamajās vietās izņēmu kājas no kāpšļiem, bet, kad jājām gar bezdibeņa malu, tad pilnīgi apzināti atbrīvoju no kāpšļa to kāju, kas nokarājās virs tūkstoš pēdu dziļā bezdibeņa. Es teicu «sākumā», tāpēc ka gluži tāpat, kā krāterī mēs drīz vien zaudējām priekšstatu par lielumu, arī te, pie Nahiku Grāvja, mēs drīz vien zaudējām priekšstatu par dziļumu. Augstumam un dziļumam nepārtraukti mijoties, mēs sākām augstumu un dziļumu uztvert kā parastas esamības formas, un redzēt zem zirga četrsimt piecsimt pēdu dziļu bezdibeni bija tik ikdienišķi, ka pa muguru vairs neskrēja tirpas. Un tagad mēs jau gājām pāri galvu reibinošiem bezdibeņiem un nirām zem ūdenskritumiem tikpat bezrūpīgi kā šī taka un mūsu zirgi.
Jā, tas tikai bija izjājiens! Visās malās krāca ūdenskritumi. Mēs jājām te virs mākoņiem, te zem mākoņiem, te cauri pašiem mākoņiem. Laiku pa laikam saule, kā ar prožektora staru pāršķeļot mākoņus, ielauzās melnajās bezdibeņu dzīlēs vai arī aizdedzināja kādu krātera izcilni tūkstoš pēdu augstumā. Katrā ceļa līkumā skatienam atklājās jauns ūdenskritums vai veseli desmit jaunu simtiem pēdu augstu ūdenskritumu. Pirmajā nakts apmetnē Kīne aizā mēs, neizkustoties no vietas, saskaitījām trīsdesmit divus ūdenskritumus. So mežonīgo zemi klāja bagāta augu valsts. Te bija koa, kolea un lazdu birzis, bija koki, kurus sauca par ohia-ai, ar sarkaniem, mīkstiem, sulīgiem un ārkārtīgi garšīgiem āboliem. Visur auga savvaļas banāni, kuru zari nokarājās pār aizām vai, gatavo ķekaru smaguma nolauzti, gulēja zemē, aizsprostojot ceļu. Bet virs šā meža viļņojās dzīva zaļa jūra, tūkstošiem visdažādāko vīteņaugu; daži, pieķērušies pie resnākajiem zariem, šūpojās gaisā kā smalkas mežģīnes, citi kā milzu čūskas tinās un vijās apkārt stumbriem, bet viens no tiem — ei-ei —, kas bija ļoti līdzīgs ložņpalmai, ar savu resno stublāju līda no zara uz zara, no koka uz koku, žņaugdams visus dzīvos balstus, pa kuriem tas rāpās augstāk. Cauri zaļumu jūrai savas lielās, smalkās lapas slēja augstās kok- veida papardes, kā liesmas plīvoja sarkanās lehua ziedlapas. Zemi klāja dīvainas, spilgtas zāles, kuras Savienotajās Valstīs redzamas tikai siltumnīcās. īstenībā visa Maui salas Grāvju zeme nav nekas cits kā milzīga siltumnīca. Te sastopamas visas pazīstamās papardes, bet vēl vairāk ir nepazīstamu sugu, sākot ar tieviņo «meitenes matu» un beidzot ar rupjo un rijīgo «brieža ragu», kas veido piecas sešas pēdas biezus blīvus pinumus akriem lielās platībās.
Jā, tādu izjājienu es vēl nebiju pieredzējis! Tas ilga divas dienas, pēc tam mēs nokļuvām kalnainā apkārtnē, sasniedzām ceļu, pa kuru varēja braukt ar ratiem, un atgriezāmies rančo aulekšiem. Apzinos, ka bija nežēlīgi dzīt zirgus aulekšiem pēc tik gara un grūta ceļojuma, bet mēs ar pavadām saberzējām plaukstas čulgās un tomēr nevarējām novaldīt zirgus. Lūk, kādus zirgus audzē Ha- leakalā! Rančo svinēja lielus svētkus: atdzina jaunus lopu barus, zīmogoja dzīvniekus, iejāja zirgus. Augstu virs mūsu galvām varonīgi cīnījās Ukiukiu un Naulu, bet vel augstāk, saules apspīdēta, slija varenā Haleakalas virsotne.
IX NODAĻA Pāri Klusajam okeānam
Lūk, kas teikts Norādījumos kuģiem par Klusā okeāna dienvidu daļu, un tas arī ir viss, kas tur teikts. Ne vārda vairāk, lai palīdzētu nogurušajam ceļotājam ilgajā braucienā, — tur nav ne vārda arī par braucienu no Havaju salām līdz Markīžu salām, kas atrodas astoņsimt jūdžu uz ziemeļaustrumiem no Tahiti un ir vēl grūtāk sasniedzamas. Jebkādu norādījumu trūkums, es domāju, izskaidrojams ar pārliecību, ka neviens ceļotājs nedosies tik neiespējamā ceļojumā. Bet neiespējamais neatbaidīja «Snarku» galvenokārt tāpēc, ka mēs izlasījām šo nelielo paragrāfu Norādījumos kuģiem pēc tam, kad jau bijām devušies ceļā. Mēs izbraucām no Hilo Havaju salas septītajā oktobrī un ieradāmies Nukahivā,_ Markīžu salas, sestajā decembrī. Attālums taisnā līnijā bija divi tūkstoši jūdžu, bet mēs nobraucām vismaz četrus tūkstošus judžu, lai reizi par visām reizēm pierādītu, ka taisna līnija ne vienmēr ir īsākais attālums starp diviem punktiem. Ja mēs būtu turējuši kursu uz Markīžu salām, mes butu nobraukuši piecus vai sešus tūkstošus jūdžu.
Vienu mēs bijām apņēmušies stingri — nešķērsosim ekvatoru uz rietumiem no simt trīsdesmitā meridiāna. Tas arī bija viss uzdevums. Ja mēs šķērsotu ekvatoru uz rietumiem no šī meridiāna, dienvidaustrumu pasāti aizvirzītu mūs no Markīžu salām tik tālu, ka vēlāk būtu jāiet pret vēju. Bez tam mēs nedrīkstējām aizmirst ekvatoriālo straumi, kas virzās uz rietumiem ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu dienā. Tad gan mēs būtu ķezā, ja vajadzētu cīnīties ar pretvēju un iet pret tādu straumi! Nē, mēs nedrīkstam šķērsot ekvatoru nedz minūti, nedz sekundi uz rietumiem no simt trīsdesmitā meridiāna! Bet, tā kā dienvidaustrumu pasātus varēja sagaidīt piecus vai sešus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, mums bija jātur kurss uz ziemeļiem no ekvatora un uz ziemeļiem no dienvidaustrumu pasātiem, lai sasniegtu vismaz simt divdesmit astoto meridiānu.
Aizmirsu piebilst, ka septiņdesmit piecu zirgspēku benzīna motors, kā parasti, nedarbojās, tā kā mums atlika paļauties vienīgi uz vēju. Nedarbojās arī mūsu laivas motors. Un, ja jau esam sākuši par to runāt, varu atzīties, ka piecu zirgspēku dinamo, kas deva enerģiju spuldzēm, ventilatoriem un sūkņiem, arī atteicās mums kalpot. Kā nomodā, tā miegā mani vajā efektīgs grāmatas nosaukums. Es gribētu uzrakstīt grāmatu ar nosaukumu «Apkārt pasaulei ar trim motoriem un sievu». Bet laikam gan es neuzrakstīšu šo grāmatu, lai neaizskartu to jauno cilvēku patmīlību, kuri Sanfrancisko, Honolulu un Hilo apguvuši amata prasmi ar «Snarkas» motoriem.
Uz papīra tas viss likās viegli. Lūk, kur Hilo, bet tur — mūsu brauciena mērķis, simt divdesmit astotais rietumu garuma grāds. Ziemeļaustrumu pasāta dzīti, mēs ietu pa taisnu līniju starp šiem diviem punktiem un pat varētu palaist krietni vaļīgāk šotes. Bet visnepatīkamākais ar pasātiem ir tas, ka nekad nav zināms, kur tie atrodami un uz kuru pusi tie pūtīs. Mēs ziemeļaustrumu pasātu atradām tūliņ pēc iziešanas no Hilo ostas, taču nožēlojamais vējiņš drīz vien sāka pūst taisni no austrumiem. Bez tam vēl bija ziemeļu ekvatoriālā straume, kas traucās uz rietumiem kā varena upe. Neliels kuģītis vējā un lielos viļņos neiet uz priekšu. Tas tiek svaidīts uz augšu un uz leju un netiek ne no vietas. Buras ir piepūstas un saspringtas, kuģis ik brīdi sagāž aizvēja puses treliņus līdz pašam ūdenim, izslējās stāvus un ar varenu plīkšķi atkrīt atpakaļ, un tas ir viss. Kad kuģis beidzot ir sācis iet, tas ieurbjas milzīgā ūdens kalnā un apstājas. Austrumu pasāts un stiprā ekvatoriālā straume arī nelielo «Snarku» novirzīja tālu uz dienvidiem. Protams, ne tieši uz dienvidiem. Taču uz austrumiem kuģis pavirzījās satraucoši maz: vienpadsmitajā oktobrī — četrdesmit jūdzes, divpadsmitajā oktobrī — piecpadsmit jūdzes, trīspadsmitajā oktobrī — nepavirzījās nemaz, četrpadsmitajā oktobrī — trīsdesmit jūdzes, piecpadsmitajā oktobrī — divdesmit trīs jūdzes, sešpadsmitajā oktobrī — vienpadsmit jūdzes, bet septiņpadsmitajā oktobrī «Snarka» īstenībā novirzījās četras jūdzes uz rietumiem. Tātad nedēļā tā pavirzījās uz austrumiem simt piecdesmit jūdzes, tas ir, apmēram sešpadsmit jūdzes dienā. Bet Hilo meridiānu no simt divdesmit astotā rietumu garuma grāda šķir divdesmit septiņi grādi jeb aptuveni tūkstoš sešsimt jūdžu. Ejot sešpadsmit jūdzes dienā, šo attālumu varētu veikt simt dienās. Un pat tad mēs sasniegtu simt divdesmit astoto rietumu grādu piecus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, bet mūsu ceļa mērķis Nukahiva Markīžu salās atrodas deviņus grādus uz dienvidiem no ekvatora un divpadsmit grādus uz rietumiem no simt divdesmit astotā garuma grāda.