Mums atlika tikai viens — iet uz dienvidiem, ārā no pasātu joslas, un ieiet mainīgo vēju joslā. Tiesa, kapteinis Brjūss šā brauciena laikā nesastapa mainīgos vējus un «nespēja pagriezties uz austrumiem ne par vienu halzi».
Taču mums nebija citas izvēles, un mēs lūdzām dievu, lai mums veiktos labāk nekā kapteinim Brjūsam. Mainīgie vēji okeānā aizņem zināmu joslu starp pasātiem un bezvēja joslu un rodas šādi: sakarsētā gaisa strāvas bezvēja joslās paceļas augstu gaisā, satiekas ar pasātiem un pamazām nolaižas līdz okeāna virsmai, un tās atrod … tur, kur atrod, jo to joslas robežas stiepjas starp pasātiem uri bezvēja joslām, kuri paši dienu no dienas un mēnesi no mēneša maina savu teritoriju.
Mēs sastapām mainīgos vējus uz vienpadsmitā ziemeļu platuma grāda un turējāmies pie šīs paralēles no visa spēka. Uz dienvidiem atradās bezvēja josla, bet uz ziemeļiem — ziemeļaustrumu pasāti, kuri negribēja pūst no ziemeļaustrumiem. Dienas ritēja, bet «Snarka» visu laiku atradās kaut kur vienpadsmitās paralēles tuvumā. Mainīgie vēji patiešām bija mainīgi. Neliels vējiņš piepeši norima un atstāja mūs pilnīga miera joslā četrdesmit astoņas stundas. Tad vējiņš atkal sāka pūst, papūta trīs stundas un atkal atstāja mūs mierā uz četrdesmit astoņām stundām. Tad — urrā! — sāka pūst vējš no rietumiem, spirgts, brīnišķīgi spirgts, un «Snarka» kā spārnota traucās uz priekšu, atstādama putās sakultu ķīļūdeni. Bet pēc pusstundas, kad mēs jau gatavojāmies uzvilkt spinakeru, vējš izdvesa pirmsnāves nopūtu un norima. Un tā visu laiku. Mēs optimistiski derējām par katru vēja pūsmu, kas ilga vairāk par piecām minūtēm, bet arī tas nelīdzēja. Arī pūsmas norima.
Un tomēr bija izņēmuņii. Ja esat iekļuvuši mainīgo vēju joslā un pacietīgi gaidāt, katrā ziņā kaut kam ir jānotiek, bet mēs bijām tik bagātīgi apgādāti ar pārtikas krājumiem un ūdeni, ka varējām atļauties gaidīt. Divdesmit sestajā oktobrī mēs nogājām simt trīs jūdzes uz austrumiem un pēc tam vēl dienām ilgi runājām par šo ceļa posmu. Citreiz mēs noķērām diezgan stipru vēju, kas pūta no dienvidiem astoņas stundas, tas deva mums iespēju noiet septiņdesmit vienu jūdzi uz austrumiem. Bet tieši tajā laikā, kad šis vējš sāka pierimt, uzpūta vējš taisni no ziemeļiem un pavirzīja mūs vēl vienu grādu uz austrumiem.
Gadiem ilgi neviens buru kuģis nebija devies tādā braucienā, un mēs atradāmies pilnīgā vientulībā Klusā okeāna vidū. Mūsu ceļojuma sešdesmit dienās mēs neredzējām nevienu buru, ne reizi nepamanījām pie apvāršņa tvaikoņa dūmus. Sabojājies kuģis var dreifēt pa šo ūdens tuksnesi simtiem gadu, jo palīdzību te nav ko gaidīt Palīdzēt varētu vienīgi tāds kuģis kā «Snarka», bet «Snarka» atradās te galvenokārt tāpēc, ka mēs pirms došanās ceļā nebijām izlasījuši attiecīgo paragrāfu Norādījumos kuģiem. Kad mēs stāvējām visā augumā uz klāja, taisnā līnija no mūsu acīm līdz apvārsnim bija trīsarpus jūdzes gara. Tādējādi mēs atradāmies uz okeāna virsmas novilkta iedomāta apļa centrā — un šā apļa diametrs bija septiņas jūdzes. Tā kā mēs visu laiku palikām apļa centrā un visu laiku kustējāmies te uz vienu, te uz otru pusi, mēs redzējām apļus, kuri nepārtraukti mainījās. Tomēr tie visi bija līdzīgi cits citam. Nedz zāļainas saliņas, nedz pelēki zemesragi, nedz baltu buru mirdzošie lāsumi neizjauca apvāršņa līnijas simetriju. Mākoņi nāca un gāja, parādīdamies apļa vienā malā, pārslīdēdami tam pāri un nozuzdami aiz pretējas malas.
Nedēļām ritot, ārpasaule mūsu atmiņā izbālēja. Tā bālēja tik ilgi, kamēr mums vairs neeksistēja neviena cita pasaule, tikai mazā «Snarkas» pasaulīte ar tās septiņiem iedzīvotājiem un ūdens plašumu. Atmiņas par dzīvi' pasaulē, lielajā pasaulē kļuva līdzīgas sapņiem par dzīvi kaut kad agrāk, pirms mūsu piedzimšanas uz «Snarkas». Tā kā mēs, piemēram, sen nebijām redzējuši svaigus dārzeņus, mēs tos pieminējām gluži tāpat, kā mans tēvs kādreiz bija pieminējis kaut kādus sevišķus bērnībā ēstus ābolus. Cilvēks ir pieraduma vergs, un mēs, «Snarkas» iemītnieki, bijām pieraduši pie dzīves uz «Snarkas». Viss, kas bija ap kuģi un uz tā, likās pilnīgi dabisks, un doma, ka kaut kas varētu būt citādi, liktos mums aizvainojoša.
Lielajai pasaulei nebija iespējams uzmākties mums. Mūsu zvans skanēja ik stundu, bet tas nebija telefona zvans. Neviens nenāca uz pusdienām, nesūtīja telegrammas, telefona tarkšķi netraucēja mūsu nošķirtību. Mūs nekur neielūdza, mums nebija ko baidīties, ka nokavēsim vilcienu, nebija rīta avīžu, kuru lasīšana prasīja daudz laika un no kurām mēs uzzinājām, kas noticis ar tūkstoš piecsimt miljoniem mūsu brāļu uz zemes.
Bet mēs negarlaikojāmies. Darba te pietika, turklāt pretēji lielajai pasaulei mūsu mazā pasaulīte bija jāvada tās ceļojumā cauri telpai. Mums iznāca arī sadurties un cīnīties ar kosmiskiem spēkiem, turpretī lielajai pasaulei, kas, nemanīdama berzes spēka pretestību, drāžas pa savu orbītu cauri vēju netraucētajam tukšumam, tas iet secen.
Un mēs nekad iepriekš nezinājām, kas notiks pēc piecām minūtēm. Dažādības bija vairāk, nekā vajag. Lūk, piemēram, četros no rīta es nomainu Hermani pie stūres.
— Austrumi — ziemeļaustrumi, — viņš pasaka man kursu. — Esam novirzījušies par astoņiem rumbiem, bet «Snarka» neklausa stūrei.
Nav nekāds brīnums. Nav tāda kuģa, kas klausītu stūrei pilnīgā bezvējā.
— Pirms brīža vēl bija kaut kāds vējiņš, varbūt uznāks atkal, — Hermanis cerību pilns saka, iedams uz kajīti.
Bezānbura ir nolaista un ierēvēta. Šūpojoties bezvēja naktī, ir pārāk pretīgi klausīties, kā pie masta plakšķ tukšās buras, — šīs skaņas krīt uz nerviem. Bet grotbura ir atstāta, foks un klīveri rausta šotes ar apdullinošu troksni. Debesis jau piebirušas ar zvaigznēm. Tāpat vien es pārlieku stūri uz pretējo pusi un raugos zvaigznēs. Ko citu lai es darītu? Pilnīgā bezvējā uz burinieka nekā cita nav ko darīt.
Tad es uz vaiga sajūtu vāju pūsmu, tik vāju, ka tikko pagūstu to sajust. Bet tad atskrien vēl viena pūsma, vēl viena, līdz beidzot vairs nav šaubu, ka sacēlies viegls vējiņš. Neparko netieku gudrs, kā «Snarkas» burām izdodas to noķert, bet es nomanu, ka tomēr izdodas, tāpēc ka kompasa adata sāk lēnām kustēties. īstenībā adata nemaz nekustas. Zemes magnētisms to tur ciet, bet kustas pati «Snarka», grozīdamās ap šo primitīvo kartona ietaisi, kas peld slēgtā, ar spirtu piepildītā traukā.