Tā «Snarka» atgriežas atpakaļ uz agrākā kursa. Vieglā pūsma jau pāriet nelielā vējiņā. «Snarka» to jūt un pat sasveras uz sāniem. Virs galvas peld tāda kā tūce, un es ievēroju, ka zvaigznes nodziest cita pēc citas. Tumsa ielenc mani kā melna siena, un, kad ir nodzisusi pēdējā zvaigzne, siena ir tik tuvu, ka šķiet — es varu aizsniegt to ar roku. Kad pieliecos, jūtu uz sejas tumsas pieskārienu. Brāzma seko brāzmai, un es priecājos, ka bezānbura ir ierēvēta. Uh! Tas tikai bija trieciens! «Snarka» lēkā un smeļ ūdeni ar aizvēja puses bortu. Gandrīz vai viss Klusais okeāns uzgāžas uz klāja. Vēl četras piecas tādas brāzmas, un es sākšu nožēlot, ka nav ierēvēts foks un klīveri. Viļņi ceļas aizvien augstāk, vēja brāzmas kļūst aizvien stiprākas un biežākas, pa gaisu lido ūdens putekļi. Pūlies, cik gribi, skatīties uz vēja pusi nav iespējams. Melnā siena ir izstieptas rokas attālumā. Man tomēr ļoti gribas redzēt, kas notiek tur, no kurienes pūš vējš. Jā, vēja pusē notiek kaut kas nelaimi vēstījošs un draudošs, un man šķiet, ka atliek tikai ielūkoties tumsā ciešāk un ilgāk, un es uzreiz visu sapratīšu. Bet tā tikai liekas. Starp divām brāzmām es pametu stūri, pieskrienu pie trapa, rauju sērkociņus un skatos barometrā. Tas rāda divdesmit deviņi deviņdesmit[5]. Šis jūtīgais instruments neliekas zinis par atmosfēras parādību, kuras dēj mūsu takelāža kauc dobjā, aizsmakušā balsī. Es pagūstu atgriezties pie stūres īstajā laikā, kad uzbrūk jauna brāzma — vēl stiprāka par iepriekšējo. Nu, nekas, vismaz ir vējš, «Snarka» ietur pareizo kursu un griežas uz austrumiem. Arī tas ir labi.
Klīveri mani uztrauc, un es nožēloju, ka tie nav ierē- vēti. «Snarkai» būtu vieglāk iet, un arī risks būtu mazāks. Vējš sprauslā takelāžā, un retas lietus lāses paukšķ kā krusas graudi. Es nospriežu, ka būs jāsauc visi augšā, bet jau pēc brīža nospriežu, ka noturēšos vēl mazliet viens pats. Varbūt viss tūliņ beidzas, un es būšu atsaucis viņus veli i. Labāk lai viņi guļ. Es turu kuģi kursā, bet draudošs vējš no tumsas triec «Snarkai» taisni sānos lietus gāzes. Tad viss pierimst un izgaist, protams, tikai ne tumsa, un es priecājos, ka nevienu neesmu saucis.
Vējš ir mazliet nomierinājies, bet viļņi kjūst aizvien augstāki. Plīst baltas bangas, un kuģis tiek mētāts kā korķis. Bet pēc tam no tumsas lido aizvien stiprākas un stiprākas brāzmas. Kaut es zinātu, ko slēpj tumsa vēja pusē! «Snarkai» klājas grūti, un tās aizvēja puses borts biežāk smej nekā nesmej ūdeni. Vējš kauc un sprauslā vēl stiprāk Nē, nu gan ir īstais laiks kādu pasaukt! Es nolemju saukt Bet tad atkal uznāk lietus gāze, vējš pierimst — un es nesaucu. Taču cilvēks jūtas diezgan vientujš, tā stāvot pie stūres un vadot mazo pasaulīti cauri kaucošajai tumsai. Tā tomēr ir liela atbildība — briesmu brīdi gluži vienam atrasties uz tādas mazas pasaulītes virsmas un domāt visu tās guļošo iemītnieku vietā. Nē, tāda atbildība man nav pa spēkam, es nospriežu, kad vēja brāzmas ar jaunu sparu triecas pret «Snarku» un ūdens gāžas pāri bortam un aizšļācas līdz pat kubrikam. Sāļais ūdens ādai liekas dīvaini silts, un tajā viscaur mirguļo spokaini fosforescē- joši punktiņi. Skaidrs, ka es tūliņ saukšu visus pārējos ievilkt buras. Kāpēc lai viņi gulētu? Es esmu muļķis, būdams tik mīkstsirdīgs. Mans saprāts ir sašutis par manu sirdi. Tā bija mana sirds, kas teica: «Lai viņi guļ.» Jā, bet saprāts apstiprināja sirds lēmumu. Lai tad arī saprats to atceļ, un, kamēr es tā prātoju, vējš norimst. «Rūpēm par miesas labklājību uz jūras nav vietas,» es prātīgi secinu, tomēr mēģinu pēc pieskārieniem izprast nakamās brāzmas un … nesaucu biedrus. Galu galā manam sapra- tam ir tiesības izlemt, vai «Snarka» spēj izturēt šos vēja belzienus, un saukt palīgā tikai pašā pēdējā brīdī.
Pelēkajā, nemīlīgajā rītausmā, kas izlauzusies cauri mākoņu segai, saredzami baltgalvaini viļņi, kurus noplaciua vēja brāzieni. Tad atkal uznāk lietus, kas piepilda ieplakas starp viļņiem ar pienainiem putekļiem un vēl vairāk noplacina viļņus, bet tie savukārt tikai gaida izdevību, kad vējš un lietus pierims, lai celtos ar jaunu spēku. Pamazām uz klāja sarodas ļaudis, viņu vidū arī Hermanis, kas ar platu smaidu pauž savu atzinību par to, ka man izdevies noķert šo «vējiņu». Es nododu stūri Vorrenam un pirms kāpšanas lejā brīdi aizkavējos, lai sakārtotu kam- bīzes cauruli, ko viļņi izkustinājuši no vietas. Kājas man ir basas un lieliski prot turēties pie klāja dēļiem, bet, kad treliņi nozūd zaļajā ūdenī, es pēkšņi attopos, ka sēžu jau uz pārplūdinātā klāja. Hermanis, pais par sevi saprotams, apvaicājas, kāpēc esmu izvēlējies tādu vietu. Bet pa to laiku atdrāž jauns vilnis, un arī Hermanis apsēžas — piepeši un bez kādas vilcināšanās. «Snarku» mētā augšup un lejup, treliņi ir zem ūdens, un mēs ar Hermani, ieķēru- šies dārgajā caurulē, kopā ar to aizveļamies līdz bortam. Beidzot esmu lejā un pārģērbdamies apmierināts smaidu: «Snarka» griežas uz austrumiem.
Nē, garlaicīgi mums nebija. Kad, mēģinādami pagriezties uz austrumiem, ar mokām kūlāmies uz dienvidiem un nonācām bezvēja joslā, kur ķērām katru visniecīgāko vēsmiņu, mēs priecājāmies, ja daudzu stundu laikā izdevās noiet kādas desmit jūdzes. Bet tādā dienā kā šī mēs izgājām cauri desmitiem brāzmu; un cik tādu mūs vēl negaidīja! Un katra brāzma bija runga, kas spējīga sadragāt «Snarku». Dažreiz mēs iekļuvām pašā brāzmas centrā, citreiz mūs skāra tikai malas, un nekad nevarējām paredzēt, ar ko vai kā mums iebelzīs. Dažreiz brāzma aizsedza vai pusi debesu, bet, nākdama lejā, sašķēlās divās daļās, kas, neskarot mūs, pagāja garām katra savā pusē, bet dažreiz maza, pēc skata nekaitīga brāzmiņa, kas nesolīja vairāk kā mucu ūdens un vienu mārciņu vēja, piepeši ieguva ciklona apmērus un uzbruka ar ūdens masām un negantu vēju. Tad vēl bija nodevīgas brāzmas, kas nekaunīgi skrēja pakaļ un aizlavījās kuģa aizvēja pusē. Tikpat labi divas brāzmas varēja katra pa savu pusi aizdrāzties mums garām — un mēs varējām dabūt belzienu no abām. Vētra pēc dažām stundām kļūst apnicīga, turpretī brāzmas — nekad. Tūkstošā brāzma ir tikpat interesanta kā pirmā, ja ne vēl interesantāka. Tas ir naivulis, kas neprot novērtēt brāzmas. Cilvēks, kas pārlaidis tūkstoš brāzmas, izturas pret tām ar cieņu. Viņš zina, ko nozīmē brāzma.
Vissatraucošāko notikumu mēs piedzīvojām bezvēja joslā. Divdesmitajā novembrī mēs atklājām, ka puse saldūdens krājumu kaut kādā veidā ir iztecējusi. Tā kā mēs bijām izbraukuši no Hilo pirms četrdesmit trim dienam, svaigā ūdens krājumi mums vairs nebija nekādi lielie. Žaudēt pusi no tā jau bija katastrofa. Taupīgi lietojot, atlikuša ūdens pietiktu divdesmit dienām. Bet mēs atrada- mies bezvēja joslā, un kas to varēja zināt, kur un kad mums izdosies , noķert dienvidaustrumu pasātus.
Ūdens rezervuāru tūliņ noslēdza un ūdeni izsniedza vienreiz dienā pa porcijām. Katrs no mums dabūja pa kvartai personiskajai lietošanai, bet koks dabūja astoņas kvartas. Tagad uz skatuves uznāca psiholoģija. Līdzko kļuva zināms, ka ūdens atlicis maz, es sajutu mokošas slāpes. Likās, ka man nekad nav gribējies tā dzert kā tagad. Savu mazo kvartu es varēju izdzert vienā paņēmienā, un bija vajadzīga milzīga gribas piepūle, lai to neizdarītu. Bet ne jau man vienīgajam tā bija. Mēs visi runājām par ūdeni, domājām par ūdeni un pat sapņos redzējām ūdeni. Mēs rūpīgi pētījām karti, cerēdami atrast tuvumā kādu salu, bet salu nekur nebija. Tuvākās bija Markīžu salas, bet tās atradās otrpus ekvatora un — tas bija vēl ļaunāk — aiz bezvēja joslas. Mēs bijām uz trešā ziemeļu platuma grāda, bet Markīžu salas — uz devītā dienvidu platuma grāda, attālums bija vairāk nekā tūkstoš jūdžu, turklāt salas atradās apmēram četrpadsmit grādu uz rietumiem no mūsu garuma grāda. Patīkams stāvoklis saujiņai nelaimīgu būtņu, kas klimst pa okeānu svelmainajā tropu bezvēja joslā.