Ļaudis, kas būvē sev mājas, bieži krīt galīgā izmisumā, bet, ja viņiem sagādā prieku ar būvēšanu saistītais sasprindzinājums, es viņiem ieteiktu labāk uzbūvēt tādu kuģi kā «Snarka». Tikai īsu brīdi padomājiet, cik daudz dažādu detaļu uztur šo sasprindzinājumu! Kaut vai, piemēram, motors. Kādu labāk ņemt — divtaktu, trīstaktu vai četr- taktu motoru? Manas lūpas galīgi sakropļojis dīvains žargons, manas smadzenes sakropļojuši vēl dīvaināki jēdzieni, kājas noberztas jēlas, klejojot pa jauniem, klinšainiem domu novadiem. Tagad par aizdedzi. Vai tā būs ar pārtraucēju vai ar magnētu? Kas labāks — sausās baterijas vai akumulatori? Akumulatori nav slikti, taču tiem vajadzīgs dinamo. Bet kādai jābūt dinamo jaudai? Un, ja jau mums būs dinamo un akumulatori, tad būtu smieklīgi neapgaismot kuģi ar elektrību. Tūliņ rodas jautājums, cik spuldzīšu vajag un ar cik lielu svečugaismu. Doma pati par sevi ir lieliska. Taču elektriskajam apgaismojumam būs vajadzīgi daudz ietilpīgāki akumulatori, bet tiem savukārt — daudz spēcīgāks dinamo.
Un, ja jau esam tik tālu, kāpēc neuzstādīt prožektoru? Tas būtu ārkārtīgi noderīgs. Bet prožektors patērē tik daudz strāvas, ka tad, kad tas darbosies, viss pārējais apgaismojums būs jāizslēdz. Atkal mēs saduramies ar tām pašām grūtībām: vajadzīgi daudz spēcīgāki akumulatori un dinamo. Un, kad viss beidzot izlemts, kāds iejautājas: «Bet ja nu motors sabojājas?» Tad mēs esam pagalam. Mūsu kuģim ir signālugunis, kompasnīcas ugunis un enkura ugunis. No tām atkarīga mūsu dzīvība, tāpēc kuģis jāapgādā arī ar petrolejas lampām.
Taču mēs vēl neesam tikuši galā ar motoru. Mašīna ir spēcīga. Mēs esam divi vāji vīrieši un viena vāja sieviete. Nedz mūsu sirdis, nedz muguras neizturēs, ja enkurs būs jāpaceļ ar rokām. Lai mūsu vietā to izdara mašīna. Tad rodas jautājums, kā motora enerģiju aizvadīt uz priekšgalu līdz vinčai. Kad tas viss ir izlemts, mēs sadalām platību starp mašīntelpu, kambīzi, vannas istabu, atsevišķām kajītēm un kopkajīti un sākam atkal visu no gala. Beidzot, kad esam tikuši skaidrībā par motoru, es pa telegrāfu nosūtu uz Ņujorku mašīnas būvētājiem šādu muldējumu: <ršarnirpārnesumu atstāt ielikt attiecīgi atbalsta lodišgultni sešpadsmit pēdas sešas collas no spara rata tuvāk pakaļgalam.»
Ja [ums patīk noņemties ar detaļām, pamēģiniet izlēkāt, kad jāizlemj, kāds stūres pievads ir labāks vai arī kā uzvilkt takelāžu — pa vecam ar štropēm vai ar virpuļiem. Vai kompasu novietot tieši vidū pretī stūrei vai mazliet iesāņus? Vecajiem jūras vilkiem par šiem strīda jautājumiem ir veselas bibliotēkas. Tad vēl jāatrisina jautājums par benzīna glabāšanu — tā taču būs tūkstoš piecsimt galonu. Kā to vislabāk iepildīt un pārsūknēt? Kāds būtu vislabākais dzēšamaparāts gadījumam, ja benzīns aizdegtos? Tad vēl tāda pavisam niecīga problēma kā glābšanas laiva un tās nolaišana. Kad tas beidzot ir izlemts, parādās koks un kuģa puika ar visādiem šaušalīgiem sīkumiem. Kuģis ir mazs, un mēs būsim saspiesti cieši kopā. Sarežģījumi, kas saistīti ar kalpones meklēšanu mājsaimniecībai, nobāl līdzās mūsu sarežģījumiem. Vienu puisi mēs atradām, un mums kā akmens novēlās no pleciem. Bet tad viņš pēkšņi iemīlējās un atteicās braukt.
Kā lai te atrod laiku studēt navigāciju, kad visi šie neatliekamie jautājumi plēš cilvēku uz pusēm un ir jāpelna nauda, lai šos jautājumus atrisinātu? Nedz Rosko, nedz es neko nezinām par navigāciju, bet vasara ir pagājusi, un mums drīz jādodas ceļā; problēmu sakrājies, ka biezs, bet mūsu zināšanu krātuve ir tukša — kā izslaucīta. Nu labi, lai kļūtu par jūrnieku, ir vajadzīgi gadi, bet mēs abi taču esam jūrnieki. Ja neatradīsim laiku tagad, ņemsim līdzi grāmatas un instrumentus un mācīsimies navigāciju okeānā starp Sanfrancisko un Havaju salām.
Un kur tad vēl viena ar mūsu ceļojumu saistīta visai sarežģīta problēmai Mans līdzbraucējs Rosko ir kāda Sairuša R. Tīda sekotājs. Sā Sairuša R. Tīda viedoklis par kosmogrāfiju atšķiras no vispārpieņemtā viedokļa. Rosko kopā ar viņu uzskata, ka Zemes virsma ir ieliekta un ka mēs dzīvojam gludas sfēras iekšpusē. Tātad, kaut gan mēs brauksim ar vienu un to pašu kuģi, ar «Snarku», Rosko ceļos apkārt pasaulei pa sfēras iekšpusi, bet es — pa ārpusi. Taču par to vēlāk. Iespējams, ka ceļojuma beigās mēs būsim vienādos uzskatos. Esmu pārliecināts, ka man izdosies pierunāt Rosko pabeigt ceļojumu ārpusē, bet viņš savukārt ir tikpat cieši pārliecināts, ka vēl pirms ierašanās Sanfrancisko es atradīšos Zemes iekšpusē. Kā viņš dabūs mani cauri zemes garozai, es nezinu, bet Rosko ir ļoti spējīgs cilvēks.
P. 5. Jā, vēl par motorul Ja jau mums būs motors, dinamo un akumulatori, kāpēc mums nevarētu būt mākslīgā ledus mašīna? Ledus troposl Tur tas mums būs vairāk nepieciešams par maizi. Lai būtu ledus mašīna! Tagad es grimstu ķīmijā, un atkal manas lūpas sāp un manas smadzenes sāp. Kur lai ņem laiku navigācijas studēšanai?
II NODAĻA Neaptveramais un drausmīgais
— Nežēlojiet naudu, — es teicu Rosko. — Lai uz «Snar- kas» viss būtu pats labākais! Par ārējo izskatu galvu nelauziet. Manuprāt, vienkārši priežu dēļi apšuvumam ir pietiekami labi. Ieguldiet visu naudu konstrukcijā! «Snar- kai» jābūt visstabilākajam un visstiprākajam kuģim pasaulē. Lai maksātu ko maksādams, tikai pielūkojiet — tai jābūt stabilai un stiprai, bet es rakstīšu un rakstīšu un pelnīšu naudu, lai par visu to samaksātu.
Un es pelnīju… pelnīju, kā vien pratu, jo «Snarka» aprija naudu ātrāk, nekā es jaudāju to sapelnīt. īstenībā man pavisam drīz vajadzēja aizņemties naudu, lai papildinātu savu izpeļņu. Dažreiz es aizņēmos tūkstoš dolāru, dažreiz divus, bet dažreiz arī piecus tūkstošus dolāru. Un katru dienu es strādāju un izlietoju visu nopelnīto «Snar- kas» būvei. Man nebija nedz svētdienu, nedz brīvdienu. Bet tas bija to vērts. Ikreiz, atceroties «Snarku», es nodomāju, ka tās dēļ ir vērts strādāt.
Bet tagad, mīļo lasītāj, par «Snarkas» labajām īpašībām. Tās garums pa ūdens līniju ir četrdesmit piecas pēdas. Dibena segums ir trīs collas biezs, sānu apšuvums — divarpus collu biezs, klāja segums — divas collas biezs. Nevienā dēlī nav ne zariņa. To es zinu droši, tāpēc ka speciāli pasūtīju dēļus Pidžetsaundā. «Snarkas» korpusā ir četri ūdensdroši nodalījumi, citiem vārdiem sakot, tā šķērsām pārdalīta ar trijām ūdensdrošām starpsienām. Tādējādi, lai cik stipru sūci dabūtu «Snarka», ūdens ieplūstu tikai vienā nodalījumā. Pārējie trīs turētu kuģi uz ūdens un dotu mums iespēju aizlāpīt sūci. Šīm starpsienām ir vēl viena priekšrocība. Pēdējā nodalījumā atrodas sešas tvertnes, kurās ir vairāk nekā tūkstoš ga- lonu benzīna. Benzīns uz maza kuģīša atklātā okeānā ir ļoti bīstams. Bet, kad sešas tvertnes, kas netek, novietotas atsevišķā hermētiski slēgtā telpā, briesmas, kā redzat, nav lielas.
«Snarka» ir burinieks. Tas būvēts burāšanai. Bet, starp citu, tajā vēl papildus uzstādīts septiņdesmit zirgspēku motors. Tas ir labs, spēcīgs motors. Es nevaru to nezināt, jo samaksāju par tā piegādi no Ņujorkas. Uz klāja virs mašīntelpas ir enkurspilve. Tā ir brīnišķīga. Tā sver vairākus simtus mārciņu un aizņem pavisam maz vietas. Redzat, smieklīgi ir celt augšā enkuru ar rokām, ja uz kuģa ir septiņdesmit zirgspēku mašīna. Tātad mēs uzstādījām enkurspilvi un ar motoru savienotu pievadu, kas tika speciāli pasūtīts kādā Sanfrancisko čuguna lietuvē.