Выбрать главу

Kad pēc nelielā izbraukuma bijām atgriezušies uz «Snarkas», Tehei ar zīmēm jautāja, kurp dodas «Snarka», un, kad es nosaucu Samoa, Fidži, Jaungvineju, Franciju, Angliju un Kaliforniju to ģeogrāfiskā secībā, viņš teica: «Samoa,» — un ar zīmēm lika saprast, ka gribētu braukt līdzi. Man bija diezgan grūti izskaidrot, ka viņam uz kuģa nebūs vietas. Petit bateaux beidzot palīdzēja viņam sa­prast to, un vilšanās izteiksmi viņa sejā nomainīja rāmi padevīgs smaids, un viņš atkal lūdza, lai dodamies viņam līdzi uz Tahaa.

Mēs ar Carmianu saskatījāmies. Mūs savā varā jopro­jām turēja sajūsma par neseno braucienu. Mēs aizmirsām vēstules, kas bija jānogādā Raiateā, aizmirsām amatper­sonas, kuras mums bija jāapmeklē. Kurpes, krekli, bikšu pāris, cigaretes, sērkociņi un grāmata tika_ uz ātru roku sastūķēti sausiņu kārbā un ietīti vaskadrānā, un drīz vien mēs jau sēdējām laivā.

—   Kad lai gaidām jūs atpakaļ? — sauca Vorrens, kad vējš iepūta burā un mēs ar Tehei pārrāpāmies uz baļķi.

—   Nezinu, — es atkliedzu. — Kā iznāks.

1 Mazā laiviņa. (Franču v.)

Un mēs laidām projām. Vējš pieņēmās, un mēs ievilkām buru. Kanoe borts pacēlās tikai divarpus collu virs ūdens, un nelielie viļņi ik pa brīdim pāršļācās tam pāri. Vaja­dzēja smelt ūdeni, bet tas ir viens no galvenajiem vahine pienākumiem. Vahine tahitiešu valodā nozīmē «sieviete», un, tā kā Carmiana bija vienīgā vahine laivā, šis pienā­kums bija jāveic viņai. Mēs ar Tehei diezin vai arī būtu tikuši galā ar ūdeni, jo mums visu laiku bija jālien pa baļķi, lai kanoe neapgāztos. Tā nu Carmiana smēla ūdeni ar vienkāršu koka kausu un veica savu uzdevumu tik labi, ka dažreiz pat nepaguva atvilkt elpu.

Raiateai un Tahaa piemīt tā savdabība, ka tās abas at­rodas viena rifa iekšpusē. Abas ir kalnainas, vulkāniskas salas ar robainām smailēm un minaretiem, kas tiecas de­besīs. Raiateas apkārtmērs ir trīsdesmit jūdžu, bet Ta­haa — piecdesmit jūdžu, tā ka var iedomāties, cik liels ir rifs, kas tās iejož. Starp salām un rifu plešas vienu līdz divas jūdzes plata skaista lagūna. Milzīgie Klusā okeāna viļņi, kas dažkārt ir jūdzi gari, atsitas pret rifu, saslejas un ar drausmīgu dārdoņu gāžas tam virsū, un tomēr trauslā koraļļu būve iztur triecienu un aizsargā zemi. Aiz rifa visvarenāko kuģi gaida bojā eja. Bet lagūnā ūdens ir mierīgs un nekustīgs, un tāda laiviņa kā mūsējā, kuras borti paceļas tikai dažas collas virs ūdens, var braukt pa­visam droši.

Mēs traucāmies pa ūdeni. Un kas tas bija par ūdeni! Tīrs kā vistīrākajā kalnu strautā un dzidrs kā kristāls, caurausts ar galvu reibinošām krāsu zaigām un varavīk­snes lentēm, kas daudz krāšņākas par jebkuru varavīksni. Nefrīta zaļums mijās ar tirkīza krāsu, košs zilums ar sma­ragda zaļumu, mūsu kanoe slīdēja pāri gan violeti sarka­nām dzīlēm, gan žilbinošām, mirdzoši baltām smiltīm, pa kuram lēni rāpoja gigantiski gliemji. Vienu mirkli mēs bijām virs pasakainiem koraļļu dārziem, kur rotaļājās daudzkrāsainas zivis, plivinādamās kā zemūdens tauriņi; pēc brīža drāzāmies pāri dziļām ielejām, no kurām pēkšņi izšāvās lidojošo zivju sudrabainie bari, un tad atkal re­dzējām īstus dārzu^ kur koraļļi bija cits par citu skais­tāki. Bet virs mums pletās tropu debesis ar pūkainiem mākoņiem, kas drāzās cits pakaļ citam un blīvējās pie apvāršņa mīkstās grēdās.

Mēs nepaguvām ne atjēgties, kad bijām sasnieguši Tahaa (izrunā Tah-hah-ah, vienādi uzsverot visas zilbes), un Tehei uzsmaidīja mūsu vahine, atzinīgi novērtēdams viņas darbu. Kanoe atdūrās pret sēkli divdesmit pēdu no krasta, un mēs bridām pa mīkstajām smiltīm, kurās locī­jās tādi kā gliemji un nelieli astoņkāji — mīksti un glumi. Gandrīz pie paša ūdens starp kokospalmām un banānko- kiem uz pāļiem stāvēja Tehei būda, kas bija celta no bam­busa un apjumta ar zāli. No būdas iznāca Tehei vahine, slaida neliela auguma sieviete ar laipnām acīm un mon- goliskiem vaibstiem; var jau būt, ka viņa bija Ziemeļame­rikas indiāniete. Viņš sauca sievieti par Biauru, bet tas izklausījās pēc Bī-aa-au-raa, kur visas zilbes ir stipri uzsvērtas.

Viņa paņēma Carmianu pie rokas un veda iekšā mājā, bet mēs ar Tehei sekojām. Te mums nepārprotamā zīmju valodā darīja zināmu, ka viss, kas viņiem ir, pieder mums. Esmu pārliecināts, ka neviens idalgo nevarētu parādīt tādu devību vārdos, kur nu vēl darbos. Drīz vien atklā­jam, ka ne par ko nedrīkst jūsmot, citādi manta tūlīt tika pasniegta iiiiuns. Abas vahine, kā jau viņām piedien, tūliņ saka pētīt sieviešu tualetes piederumus, bet mēs ar Tehei, kā jau vīrieši, aplūkojām zvejas rīkus, cilpas meža cūku ķeršanai un, pats par sevi saprotams, ierīci, ar ko vietējie ķer makreles no četrdesmit pēdu attāluma. Carmiana ap­brīnoja rokdarbu groziņu — labāko paraugu no visiem polinēziešu pītajiem izstrādājumiem un saņēma to kā dā­vanu. Mani sajūsmināja no perlamutra izgriezts makreļu āķis, un es to varēju uzskatīt par savu. Carmiana ieska­tījās neparastā salmu pinumā, no kura varēja izgatavot visvisādas cepures, un pinuma ritulis pārgāja viņas īpa­šumā. Mans skatiens aizkavējās pie poi jostas, kas atsauca atmiņā akmens laikmetu, un tā tika uzdāvināta man. Car­miana savukārt pārāk ilgi aplūkoja no vesela koka gabala izgrieztu poi kausu, kas atgādināja laivu uz četrām kā­jiņām, un dabūja to. Es vēlreiz palūkojos uz milzīgu ko­kosrieksta kausu, un tas kļuva mans. Tad mēs ar Car­mianu apspriedāmies un nolēmām neko vairs neapbrīnot — ne tāpēc, ka apbrīna neatmaksājās, bet tāpēc, ka tā at­maksājās pārāk labi. Mēs arī lauzījām galvu, kas no «Snarkas» mantības varētu noderēt par pretdāvanām. Ap­dāvināšanās Ziemsvētkos ir vienkārša problēma salīdzinā­jumā ar polinēziešu devību.

Mēs sēdējām uz vēsā lieveņa uz vislabākajām Biauras mašām un, gaidīdami pusdienas, iepazināmies ar citiem

ciemata iedzīvotājiem. Pa divi un pa trīs viņi nāca klāt, spieda mums roku un izrunāja iahitiešu sveicienu — joarana. Garajiem, dūšīgajiem vīriešiem bija gurnauti, dažiem arī krekli, bet sievietēm parastie ahu, kaut kas līdzīgs priekšautam, kurš skaistās krokās krīt no pleciem līdz pašai zemei. Kļuva bēdīgi ap sirdi, redzot, ka dažas no viņām slimo ar elefantiāzi. Kādai milzu auguma izska­tīgai sievietei ar karalienes stāju viena roka bija četras, bet varbūt arī divpadsmit reizes resnāka par otru roku. Viņai blakām stāvēja sešas pēdas garš stalts vīrietis ar bronzas dieva muskulatūru, bet viņa bezveidīgas kajas bija tā piepampušas, ka berzējās viena gar otru un tie­šām atgādināja milzīgas ziloņa kājas.

Neviens laikam lāgā nezina dienvidjūru salu iedzīvotāju elefantiāzes cēloni. Daži uzskata, ka šo slimību dabū, dzerot netīru ūdeni. Citi domā, ka ar to saslimst moskītu sadzeltie. To izskaidro arī ar sliecību un vietējā klimata ietekmi. Bet tad tiem, kas baidās no šīs slimības, nav ko domāt par ceļojumu uz Polinēziju. Cilvēkam taču ir jā­dzer ūdens. Gadās arī, ka cilvēkam iedzeļ moskīti. Bet nekāda piesardzība te nelīdz. Ja cilvēks kailām kājām skries uz jūru peldēties, viņš mīs pēdās, kuras pirms brīža atstājis kāds elefantiāzes slimnieks. Kaut viņš ieslēg­sies pats savā mājā, katrs kumoss, ko viņš paņems mutē, var būt inficēts, vai tā būtu zivs, gaļa vai dārzeņi. Papee- te tirgū diviem pazīstamiem spitālīgajiem piederēja galdi, un dievs to zina pa kādiem ceļiem tirgū ik dienas nonāca zivis, augļi, gaļa un dārzeņi. Dienvidjūras var veiksmīgi izbraukāt, ne par ko nebažījoties un kā īstam kristietim paļaujoties uz savu spožo laimes zvaigzni. Kad jūs redzat elefantiāzes mocītu sievieti kailām rokām izspiežam sulu no kokosriekstu mīkstuma, dzeriet to, domājiet, cik gar­šīgs ir šis piens, un aizmirstiet rokas, kas šo sulu izspie­dušas. Turklāt paturiet prātā, ka tādas slimības kā elefan- tiāze un spitālība, šķiet, tiešā ceļā nepielīp.