Kad pēc nelielā izbraukuma bijām atgriezušies uz «Snarkas», Tehei ar zīmēm jautāja, kurp dodas «Snarka», un, kad es nosaucu Samoa, Fidži, Jaungvineju, Franciju, Angliju un Kaliforniju to ģeogrāfiskā secībā, viņš teica: «Samoa,» — un ar zīmēm lika saprast, ka gribētu braukt līdzi. Man bija diezgan grūti izskaidrot, ka viņam uz kuģa nebūs vietas. Petit bateaux beidzot palīdzēja viņam saprast to, un vilšanās izteiksmi viņa sejā nomainīja rāmi padevīgs smaids, un viņš atkal lūdza, lai dodamies viņam līdzi uz Tahaa.
Mēs ar Carmianu saskatījāmies. Mūs savā varā joprojām turēja sajūsma par neseno braucienu. Mēs aizmirsām vēstules, kas bija jānogādā Raiateā, aizmirsām amatpersonas, kuras mums bija jāapmeklē. Kurpes, krekli, bikšu pāris, cigaretes, sērkociņi un grāmata tika_ uz ātru roku sastūķēti sausiņu kārbā un ietīti vaskadrānā, un drīz vien mēs jau sēdējām laivā.
— Kad lai gaidām jūs atpakaļ? — sauca Vorrens, kad vējš iepūta burā un mēs ar Tehei pārrāpāmies uz baļķi.
— Nezinu, — es atkliedzu. — Kā iznāks.
1 Mazā laiviņa. (Franču v.)
Un mēs laidām projām. Vējš pieņēmās, un mēs ievilkām buru. Kanoe borts pacēlās tikai divarpus collu virs ūdens, un nelielie viļņi ik pa brīdim pāršļācās tam pāri. Vajadzēja smelt ūdeni, bet tas ir viens no galvenajiem vahine pienākumiem. Vahine tahitiešu valodā nozīmē «sieviete», un, tā kā Carmiana bija vienīgā vahine laivā, šis pienākums bija jāveic viņai. Mēs ar Tehei diezin vai arī būtu tikuši galā ar ūdeni, jo mums visu laiku bija jālien pa baļķi, lai kanoe neapgāztos. Tā nu Carmiana smēla ūdeni ar vienkāršu koka kausu un veica savu uzdevumu tik labi, ka dažreiz pat nepaguva atvilkt elpu.
Raiateai un Tahaa piemīt tā savdabība, ka tās abas atrodas viena rifa iekšpusē. Abas ir kalnainas, vulkāniskas salas ar robainām smailēm un minaretiem, kas tiecas debesīs. Raiateas apkārtmērs ir trīsdesmit jūdžu, bet Tahaa — piecdesmit jūdžu, tā ka var iedomāties, cik liels ir rifs, kas tās iejož. Starp salām un rifu plešas vienu līdz divas jūdzes plata skaista lagūna. Milzīgie Klusā okeāna viļņi, kas dažkārt ir jūdzi gari, atsitas pret rifu, saslejas un ar drausmīgu dārdoņu gāžas tam virsū, un tomēr trauslā koraļļu būve iztur triecienu un aizsargā zemi. Aiz rifa visvarenāko kuģi gaida bojā eja. Bet lagūnā ūdens ir mierīgs un nekustīgs, un tāda laiviņa kā mūsējā, kuras borti paceļas tikai dažas collas virs ūdens, var braukt pavisam droši.
Mēs traucāmies pa ūdeni. Un kas tas bija par ūdeni! Tīrs kā vistīrākajā kalnu strautā un dzidrs kā kristāls, caurausts ar galvu reibinošām krāsu zaigām un varavīksnes lentēm, kas daudz krāšņākas par jebkuru varavīksni. Nefrīta zaļums mijās ar tirkīza krāsu, košs zilums ar smaragda zaļumu, mūsu kanoe slīdēja pāri gan violeti sarkanām dzīlēm, gan žilbinošām, mirdzoši baltām smiltīm, pa kuram lēni rāpoja gigantiski gliemji. Vienu mirkli mēs bijām virs pasakainiem koraļļu dārziem, kur rotaļājās daudzkrāsainas zivis, plivinādamās kā zemūdens tauriņi; pēc brīža drāzāmies pāri dziļām ielejām, no kurām pēkšņi izšāvās lidojošo zivju sudrabainie bari, un tad atkal redzējām īstus dārzu^ kur koraļļi bija cits par citu skaistāki. Bet virs mums pletās tropu debesis ar pūkainiem mākoņiem, kas drāzās cits pakaļ citam un blīvējās pie apvāršņa mīkstās grēdās.
Mēs nepaguvām ne atjēgties, kad bijām sasnieguši Tahaa (izrunā Tah-hah-ah, vienādi uzsverot visas zilbes), un Tehei uzsmaidīja mūsu vahine, atzinīgi novērtēdams viņas darbu. Kanoe atdūrās pret sēkli divdesmit pēdu no krasta, un mēs bridām pa mīkstajām smiltīm, kurās locījās tādi kā gliemji un nelieli astoņkāji — mīksti un glumi. Gandrīz pie paša ūdens starp kokospalmām un banānko- kiem uz pāļiem stāvēja Tehei būda, kas bija celta no bambusa un apjumta ar zāli. No būdas iznāca Tehei vahine, slaida neliela auguma sieviete ar laipnām acīm un mon- goliskiem vaibstiem; var jau būt, ka viņa bija Ziemeļamerikas indiāniete. Viņš sauca sievieti par Biauru, bet tas izklausījās pēc Bī-aa-au-raa, kur visas zilbes ir stipri uzsvērtas.
Viņa paņēma Carmianu pie rokas un veda iekšā mājā, bet mēs ar Tehei sekojām. Te mums nepārprotamā zīmju valodā darīja zināmu, ka viss, kas viņiem ir, pieder mums. Esmu pārliecināts, ka neviens idalgo nevarētu parādīt tādu devību vārdos, kur nu vēl darbos. Drīz vien atklājam, ka ne par ko nedrīkst jūsmot, citādi manta tūlīt tika pasniegta iiiiuns. Abas vahine, kā jau viņām piedien, tūliņ saka pētīt sieviešu tualetes piederumus, bet mēs ar Tehei, kā jau vīrieši, aplūkojām zvejas rīkus, cilpas meža cūku ķeršanai un, pats par sevi saprotams, ierīci, ar ko vietējie ķer makreles no četrdesmit pēdu attāluma. Carmiana apbrīnoja rokdarbu groziņu — labāko paraugu no visiem polinēziešu pītajiem izstrādājumiem un saņēma to kā dāvanu. Mani sajūsmināja no perlamutra izgriezts makreļu āķis, un es to varēju uzskatīt par savu. Carmiana ieskatījās neparastā salmu pinumā, no kura varēja izgatavot visvisādas cepures, un pinuma ritulis pārgāja viņas īpašumā. Mans skatiens aizkavējās pie poi jostas, kas atsauca atmiņā akmens laikmetu, un tā tika uzdāvināta man. Carmiana savukārt pārāk ilgi aplūkoja no vesela koka gabala izgrieztu poi kausu, kas atgādināja laivu uz četrām kājiņām, un dabūja to. Es vēlreiz palūkojos uz milzīgu kokosrieksta kausu, un tas kļuva mans. Tad mēs ar Carmianu apspriedāmies un nolēmām neko vairs neapbrīnot — ne tāpēc, ka apbrīna neatmaksājās, bet tāpēc, ka tā atmaksājās pārāk labi. Mēs arī lauzījām galvu, kas no «Snarkas» mantības varētu noderēt par pretdāvanām. Apdāvināšanās Ziemsvētkos ir vienkārša problēma salīdzinājumā ar polinēziešu devību.
Mēs sēdējām uz vēsā lieveņa uz vislabākajām Biauras mašām un, gaidīdami pusdienas, iepazināmies ar citiem
ciemata iedzīvotājiem. Pa divi un pa trīs viņi nāca klāt, spieda mums roku un izrunāja iahitiešu sveicienu — joarana. Garajiem, dūšīgajiem vīriešiem bija gurnauti, dažiem arī krekli, bet sievietēm parastie ahu, kaut kas līdzīgs priekšautam, kurš skaistās krokās krīt no pleciem līdz pašai zemei. Kļuva bēdīgi ap sirdi, redzot, ka dažas no viņām slimo ar elefantiāzi. Kādai milzu auguma izskatīgai sievietei ar karalienes stāju viena roka bija četras, bet varbūt arī divpadsmit reizes resnāka par otru roku. Viņai blakām stāvēja sešas pēdas garš stalts vīrietis ar bronzas dieva muskulatūru, bet viņa bezveidīgas kajas bija tā piepampušas, ka berzējās viena gar otru un tiešām atgādināja milzīgas ziloņa kājas.
Neviens laikam lāgā nezina dienvidjūru salu iedzīvotāju elefantiāzes cēloni. Daži uzskata, ka šo slimību dabū, dzerot netīru ūdeni. Citi domā, ka ar to saslimst moskītu sadzeltie. To izskaidro arī ar sliecību un vietējā klimata ietekmi. Bet tad tiem, kas baidās no šīs slimības, nav ko domāt par ceļojumu uz Polinēziju. Cilvēkam taču ir jādzer ūdens. Gadās arī, ka cilvēkam iedzeļ moskīti. Bet nekāda piesardzība te nelīdz. Ja cilvēks kailām kājām skries uz jūru peldēties, viņš mīs pēdās, kuras pirms brīža atstājis kāds elefantiāzes slimnieks. Kaut viņš ieslēgsies pats savā mājā, katrs kumoss, ko viņš paņems mutē, var būt inficēts, vai tā būtu zivs, gaļa vai dārzeņi. Papee- te tirgū diviem pazīstamiem spitālīgajiem piederēja galdi, un dievs to zina pa kādiem ceļiem tirgū ik dienas nonāca zivis, augļi, gaļa un dārzeņi. Dienvidjūras var veiksmīgi izbraukāt, ne par ko nebažījoties un kā īstam kristietim paļaujoties uz savu spožo laimes zvaigzni. Kad jūs redzat elefantiāzes mocītu sievieti kailām rokām izspiežam sulu no kokosriekstu mīkstuma, dzeriet to, domājiet, cik garšīgs ir šis piens, un aizmirstiet rokas, kas šo sulu izspiedušas. Turklāt paturiet prātā, ka tādas slimības kā elefan- tiāze un spitālība, šķiet, tiešā ceļā nepielīp.