Mēs paskatījāmies, kā raratongiete ar pietūkušām, sakropļotām rokām izspiež no kokosrieksta mīkstuma pienu, un tad gājām uz nojumi, kur Tehei un Biaura gatavoja pusdienas. Tās mums pasniedza būdā uz tukšas galantērijas preču kastes. Mūsu cienātāji pagaidīja, kamēr mēs apsēžamies, un tad paši iekārtoja sev galdu uz grīdas. Kas tās bija par pusdienām! Mēs patiešām bijām nonākuši pārpilnības zemē. Vispirms jau mums pasniedza lielisku jēlu zivi, kas pirms dažām stundām bija izvilkta no jūras un pēc tam mērcēta citronu sulā. Tad ceptu cāli. Slāpju dzesēšanai bija pagādāti divi kokosrieksti ar ļoti saldu pienu. Bija banani, kas garšoja pēc zemenēm un paši kusa mutē, un banānu poi, kas bija garšīgāks par visiem pudiņiem. Vēl bija vārīts jamss, vārīts taro un cepts feiss — nekas cits kā lieli, miltaini, sulīgi sarkani banāni. Mes brīnījāmies par šo pārpilnību, un, kamēr mēs tā brīnījāmies, ienesa vēl sivēnu — veselu sivēnu! — kas bija ietīts lapās un cepts uz karstiem akmeņiem, polinēziešu virtuves pašu izcilāko ēdienu. Pašās beigās bija kafija — lieliska melna kafija, kas bija augusi tepat uz Tahaa nogāzēm.
Tehei zvejas rīki mani sajūsmināja, un, kad bijām norunājuši doties uz zveju, mēs ar Carmianu nolēmām palikt te pa nakti. Tehei atkal ierunājās par Samoa, un atkal mana peli7 batcau sejā atspoguļojās vilšanās un piekrītošs smaids. No šejienes es biju paredzējis doties uz Bora-Boru. Attālums starp Bora-Boru un Raiateu ir tik liels, ka to var viegli veikt ar kuteri. Tāpēc es uzaicināju Tehei braukt mums līdzi uz turieni ar «Snarku». Tad es uzzināju, ka viņa sieva ir dzimusi Bora-Borā un ka viņai tur ir māja. Mēs uzaicinājām līdzi arī viņu un tūliņ saņēmām pretielū- gumu palikt kopā ar viņiem Bora-Boras mājā. Tas bija pirmdien. Otrdien mēs gatavojāmies doties uz zveju un tajā pašā dienā atgriezties Raiateā. Trešdien mēs brauktu garām Tahaa, norunātā vietā kādu jūdzi no šejienes uzņemtu Tehei un Biauru un dotos uz Bora-Boru. Mēs sīki pārrunājām to visu un apspriedām vēl daudz ko, lai gan Tehei angliski prata tikai trīs frāzes, Carmiana un es zinājām varbūt pusduci tahitiešu vārdu un mēs visi četri varējām apmainīties ar duci franču vārdu, kurus saprata visi. Tāda daudzvalodu saruna, protams, bija lēna, bet, ņemot palīgā bloknotu, zīmuli, pulksteņa attēlu, ko Carmiana uzzīmēja uz bloknota, un desmit tūkstošus un vienu žestu, mēs sapratāmies pavisam labi.
Līdzko mūsu viesi iezemieši pamanīja, ka mums gribas gulēt, viņi, pateikuši savu laipno joarana, nozuda; tāpat nozuda Tehei un Biaura. Visa būda bija viena liela istaba, kas tika nodota pilnīgi mūsu rīcībā, bet mūsu saimnieki atrada sev guļvietu diezin kur. Viņu pils bija mūsu pils. Un tieši te es gribu uzsvērt, ka nekur visā pasaulē neviens un nekad nav mani uzņēmis tik sirsnīgi kā šis tumšādainais polinēziešu laulātais pāris. Es runāju nevis par dāvanām, par viņu devību un bagātīgo cienastu, bet gan par izsmalcināto laipnību, uzmanību, taktu un neviltotajām simpātijām, kas izpaudās it visur. Viņi ne tikai darīja visu, kas bija darāms saskaņā ar viņu paražam, bet arī centās uzminēt katru visniecīgāko mūsu vēlēšanos, un tas viņiem vienmēr izdevās. Nav iespējams uzskaitīt visas tās cieņas izpausmes, kuras mēs pieredzējām nedaudzajas kopā ar viņiem pavadītajās dienās. Varbūt pats skaista- kais bija tas, ka šī attieksme nevis izrietēja no audzina- šanas, no sarežģītiem sociālajiem ideāliem, bet spontāni nāca viņiem no sirds.
Nākamajā rītā mēs devāmies zvejot — Tehei, Carmiana un es — tajā pašā zārkam līdzīgajā laiviņā, tikai šoreiz bez milzīgās buras. Mazajā kuģītī bija par maz vietas, lai vienlaikus rīkotos ar burām un zvejotu. Dažas jūdzes no krasta, iekšpus rifa, divdesmit asu dzijā ieplakā Tehei izmeta āķus ar ēsmu un akmens svariņiem. Par ēsmu noderēja astoņkāja gabaliņi, kurus Tehei nokoda dzīvam as- toņkājim, kas locījās laivas dibenā. Viņš iemeta deviņas makšķerauklas, no kurām katra bija piesieta pie bambusa gabaliņa kā pie pludiņa. Kad zivs pieķērās, bambusa nūjiņas viens gals pazuda ūdenī. Otrs, protams, izslējās gaisā un, lēkādams un raustīdamies kā negudrs, aicināja mūs pasteigties. Un mēs arī steidzāmies, klaigādami un spiegdami īrāmies no viena pludiņa pie otra un vilkām laukā no okeāna dzīlēm divas līdz trīs pēdas garas mirdzošas skaistules. «
Pa to laiku no austrumiem, aizsegdams tīrās debesis ar mākoņiem, tuvojās draudošs vēja brāziens. Bet mēs bijām trīs jūdzes no mājām. Mēs pagriezāmies uz krasta pusi, līdzko vējš uzlika vijņiem baltas cepures. Tomēr mūs panāca lietus, tāds lietus, kāds mēdz būt tikai tropos: visi krāni un slūžas ir līdz galam vajā, un — vēl vairāk — viss debesu rezervuārs apgāzās, lai pārplūdinātu pasauli. Taču mums bija vienalga, jo Carmiana bija peldkostīmā, es pidžamā, bet Tehei tikai gurnautā. Biaura gaidīja mūs krastā un ieveda Carmianu mājā, kā māte ieved nepaklausīgu meitenīti, kās rotaļādamās novārtījusies dubļos.
Pēc tam mēs pārģērbāmies sausās drēbēs un mierīgi smēķējām, gaidīdami kai-kai. Starp citu, kai-kai polinēziešu valodā nozīmē gan ēdienu, gan ēšanu. Acīmredzot tā ir ļoti sena sakne, kas izplatīta visā Klusajā okeānā.
Kai pazīst Markīžu salās, Raratongā, Manahiki, Niue, Fa- kaafo, Tongā, Jaunzēlandē un Vatē. Tahiti kai pārvēršas par aniti, Havajas salās un Samoa — par ai, Bau — par kana, Niua — par kaina, Nongonā — par kaka, bet Jaun- kaledonijā — par ki. Taču, lai nu kā kurā vietā izrunā šo vārdu, mums bija patīkami to dzirdēt pēc ilgās airēšanas lietū. Mēs vēlreiz sēdējām pie pārpilnības galda un vēlreiz nožēlojām, ka neesam radīti pēc žirafes vai kamieļa ģīmja un līdzības.
Kad gatavojāmies doties atpakaļ uz «Snarku», debesis atkal satumsa un atskrēja jauna brāzma. Šoreiz lietus tikpat kā nenolija, vienīgi vējš stundām ilgi vaidēja un svilpa, skriedams starp palmām, plosīdams, raustīdams un purinādams Biauras nedrošo bambusa mājokli, bet pie barjeru rifa, atsizdamies pret koraļļu sienu, ar varenu dārdoņu plīsa okeāna viļņi. Arī rifu sargātajā lagūnā cēlās un plaka balti vāli, tā ka pat ar Tehei kuģošanas māku bija par maz, lai vadītu viņa slaido laiviņu tādos satra- cinatos ūdeņos.
Pirms saulrieta vējš norima, tomēr laiviņai viļņi bija vēl par lieliem. Tāpēc es palūdzu, lai Tehei sameklē kādu iezemieti, kas būtu ar mieru aizdot mums savu kuteri braucienam_ uz Raiateu par diviem čīliešu dolāriem, kas mūsu nauda ir deviņdesmit centu. Tehei un Biaura saai- cinaja pusciematu, lai nestu dāvanas, ar kurām viņi bija mus apveltījuši, — dzīvus cāļus grozos, notīrītas un zaļās lapas ietītas zivis, lielus zeltainu banānu ķekarus, ar apelsīniem un citroniem pilnus grozus, al'igatorbumbierus (auglis, ko sauc arī par avoka), milzīgus grozus ar jamsu, taro un kokosriekstu saišķus un, visbeidzot, resnus zarus un stumbru gabalus — kurināmo «Snarkai».
Ejot uz kuteri, mēs satikām vienīgo balto Tahaa salas iedzīvotāju — Džordžu Lafkinu, kas bija dzimis Jaunang- lijā. Viņam bija astoņdesmit seši gadi, no kuriem mazliet vairāk par sešdesmit gadiem viņš bija pavadījis Sabiedrības salās, atstādams tās tikai divas reizes: vienu reizi četrdesmit devītajā gadā, kad Eldorado sākās «zelta drudzis», un otru reizi, kad viņš mēģināja Kalifornijas tuvumā nodarboties ar zemkopību. Ārsti bija pateikuši, ka viņš nedzīvos ilgāk par trim gadiem, bet viņš bija atgriezies dienvidjūru salās un nodzīvojis līdz astoņdesmit sešu gadu vecumam, lai pasmietos par minētajiem ārstiem, kuri visi jau bija kapā. Viņš slimoja ar fī-fī, kā iezemieši sauc elefantiāzi. šī slimība bija piemeklējusi viņu pirms divdesmit pieciem gadiem un nelaida vaļā līdz pat nāves stundai. Mēs iztaujājām Lafkinu par viņa paziņām un radiem. Viņam blakām sēdēja gadus sešdesmit veca jestra sieviete, viņa meita. «Viņa ir vienīgā, kas man pieder,» sirmgalvis žēlabaini nomurmināja, «un viņai nav neviena paša bērniņa.»