Kuteris bija neliels vienmasta burinieks, bet blakām Tehei kanoe tas izskatījās liels. Taču, kad izgājām no lagūnas un iekļuvām jaunā brāzmā, mēs pārliecinājāmies, ka kuteris tāds liliputs vien ir, turpretī «Snarku» atcerējāmies kā stabilu un nesatricināmu kontinentu. Tehei un Biaura devās mums līdzi, un izrādījās, ka Biaura ir īsta jūrniece. Kuteris bija stabils, un mēs gājām vētrā ar pilnām burām. Kļuva tumšs, bet lagūna bija pilna ar koraļļu rifu atzarojumiem. Trīs reizes mūsu braucamo sagāza uz sāniem, un trīs reizes mums vajadzēja palaist vaļīgāk šotes, lai to iztaisnotu.
Pa to laiku bija pilnīgi satumsis. Mēs atradāmies «Snarkai» vēja pusē. Vētra nerimās. Mēs ievilkām klīveri un nolaidām grotburu, atstādami to tik lielu kā spilvendrānu. Tomēr mēs aizdrāzāmies garām «Snarkai», kas pārlaida vētru, stāvot uz diviem enkuriem, un uzsēdāmies uz piekrastes koraļļiem. Pārkāpuši no «Snarkas» nolaistajā motorlaivā, mēs veselu stundu vaiga sviedros nopūlējamies, kamēr dabūjām kuteri nost no sēkļa un uzcēlām uz klāja.
Tajā dienā, kad mēs,devāmies uz Bora-Boru, vējš bija vājš, un mēs iedarbinājām motoru, lai, šķērsojuši lagūnu, nokļūtu līdz vietai, kur bija norunāta satikšanās ar Tehei un Biauru. Piebraukuši tuvāk krastam, mēs skatījamies, kur ir mūsu draugi, bet no viņiem nebija ne vēsts.
— Mēs nedrīkstam gaidīt, — es teicu. — Šis vējiņš neaiznesīs mūs līdz Bora-Borai, kamēr vēl gaišs, bet benzīns jau iet uz beigām.
Benzīns dienvidu jūrās ir problēma. Cilvēks nekad nevar zināt, kad viņam izdosies papildināt degvielas krājumus.
Bet tieši šaja brīdī starp kokiem paradījas Tehei. Viņš bija novilcis kreklu un vicināja to kā negudrs. Biaura acīmredzot nebija vēl saposusies. Uzkāpis uz kuģa, Tehei ar zīmēm paskaidroja, ka mums jāpiebrauc tuvāk pie viņa mājas. Viņš pats nostājās pie stūres un izvadīja «Snarku» cauri koraļļiem. Tad krastā atskanēja apsveikuma saucieni un Biaura ar citu ciemata iedzīvotāju palīdzību nogādaja uz «Snarkas» divas ar šīs pārpilnības zemes balvam piekrautas laivas. Tur bija jamss, taro, feiss, maizes koka augļi, kokosrieksti, apelsīni, citroni, ananasi, arbūzi, ali- gatorbumbieri, granāti, zivis, dzīvas vistas, kas ķērca, klaigāja un dēja olas uz klāja, un dzīvs sivēns, kas nepārtraukti kvieca kā aizkauts.
Mēness bija pakāpies krietni augstu, kad mēs izbraucām cauri bīstamajiem Bora-Boras rifiem un izmetām enkuru iepretī Vaitapē ciemam. Biaura ļoti uztraucās, ne- tikdama krastā ātrāk par mums, lai sagaidītu mūs ar tādu pašu pārpilnību. Kad motorlaiva veda viņu un Tehei uz nelielo piestātni, pār kluso lagūnu atlidoja mūzika un dziesmas. Sabiedrības salās mums jau bija sastāstīts, ka Bora-Boras iedzīvotāji ir lieli jautrības mīļotāji. Izkāpuši malā, mēs ar Carmianu ieraudzījām pļaviņā pie ciema netālu no pamestām kapu kopām dejojam jauniešus un meitenes, kas bija izrotājušies ar puķu vītnēm un sasprauduši matos divainas, fosforescējošas puķes, kuras mēness gaismā zibsnīja un mirgoja. Tālāk milzīgas ovālas, septiņdesmit pēdu garas būdas priekšā ciema vecākie dziedāja himitie. Arī viņi bija izrotājušies ar puķēm un jautri un līksmi apsveica mūs kā nomaldījušos jērus, kas no tumsas iznākuši gaismā.
Otrā rītā jau agri Tehei ieradās uz kuģa ar tikko noķertai!^ zivīm un_ ielūdza mūs pusdienās. Pa ceļam mēs ielūkojāmies mājā_, kuras priekšā vecākie bija dziedājuši himine. Tur dziedāja tie paši sirmgalvji, kuru pulkā tagad manīja arī pa kadam jaunietim vai meitenei. Pēc visa spriežot, notika gatavošanās dzīrēm. Uz grīdas pacēlās augļu un dārzeņu kalns, bet abās pusēs gulēja ar kokos- palmu lūkiem sasietas vistas. Kad vairākas reizes bija nodziedāta himine, viens no sirmgalvjiem piecēlās un teica runu. Tā bija domāta mums, un, lai gan neko nesapratām, mes zinājām, ka tai ir sakars ar šo provianta kalnu.
— Vai tas var būt, ka viņi visu to dāvina mums? — čukstēja Carmiana.
— Tas nav iespējams, — es atčukstēju. — Kāpēc gan lai viņi mums to dotu? Turklāt uz «Snarkas» nemaz nav vietas. Mēs nevarētu noēst ne desmito daļu. Viss pārējais sabojāsies. Varbūt viņi lūdz mūs uz dzīrēm? Lai nu kā, bet tas gan nevar būt, ka viņi gatavotos dot mums visu to.
Un tomēr mēs atkal atradāmies pārpilnības valstībā. Orators ar nepārprotamiem žestiem lika mums saprast, ka dod mums jebkuru priekšmetu no šā kalna, bet pēc tam arī visu kalnu. Mēs bijām sprukās. Ko jūs iesāktu, ja jums būtu viena pati istaba, bet draugs uzdāvinātu jums balto ziloni? Mūsu «Snarka» nebija daudz lielāka par istabu un turklāt jau bija pilna ar Tahaa labumiem. So jauno krājumu vairs nebija kur likt. Mēs sarkām un stomījāmies, izrunādami mauru-uru. Mēs mauru-urojātn, pielikdami klāt nui, kas nozīmēja mūsu neizmērojamo pateicību. Vienlaikus mēs šausmīgi pārkāpām etiķeti, ar žestiem_ parādīdami, ka atsakāmies no dāvanām. Himine dziedātāji galīgi apmulsa no sarūgtinājuma, un tovakar mēs ar Tehei palīdzību mēģinājām izlīdzināt savu nepieklājību, pieņemdami pa vienam cālim, pa vienam banānu ķekaram, vardu sakot, pa vienam eksemplāram no katras sanesto labumu šķirnes.
Taču nebija kur dēties no šīs pārpilnības. Es nopirku no kāda iezemieša duci vistu, bet viņš nākamajā dienā atgādāja man trīspadsmit vistas un ar augļiem piekrautu laivu piedevām. Veikalnieks francūzis uzdāvināja mums grozu ar granātiem un aizdeva savu labāko zirgu. Arī vietējais žandarms aizdeva mums savu zirgu, ko sargāja kā acuraugu. Un visi kā viens sūtīja mums puķes. «Snarka» pārvērtās par augļu paviljonu un pārtikas preču tirgotavu, kas bija nomaskēta par siltumnīcu. Visu laiku staigājām puķu vītnēm rotāti. Kad himine dziedātāji uzkāpa uz kuģa, meitene^ apsveica mūs ar skūpstiem un visa komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar kuģapuiku, iemīlējās Bora-Boras meitenēs. Tehei mums par godu sarīkoja grandiozu zveju, uz kuru viņš devās dubultkanoe, ko airēja dūšīgas amazones. Mēs priecājāmies, ka viņš nenoķēra nevienu zivi, citādi «Snarka» būtu nogājusi dibenā turpat, kur stāvēja.
Dienas ritēja, bet pārpilnība nebeidzās. Aizbraukšanas dienā pie borta piestāja kanoe pēc kanoe. Tehei atveda gurķus un jaunu papaijas kociņu, kas bija pilns ar lieliskiem augļiem. Man viņš uzdāvināja nelielu dubultkanoe ar pilnu zvejas piederumu komplektu. Bez tam viņš atveda tikpat daudz augļu un sakņu kā Tahaa salā. Biaura pasniedza Carmianai īpašas dāvanas — zīda spilvenus, vēdekļus un izšūtas mašas. Visi saveda augļus, puķes un vistas. Biaura no savas puses vēl papildināja šo bagātību ar dzīvu sivēnu. Iezemieši, kurus nekad nebiju redzējis, rāpās pār treliņiem un dāvināja man makšķerkātus, auklas un no perlamutra gliemežvākiem izgrieztus āķus.