Iedama cauri rifiem, «Snarka» vilka tauvā kuteri. Ar to Biaurai vienai vajadzēja doties atpakaļ uz Tahaa. Tehei beidzot bija mani pielauzis un kļuva par «Snarkas» komandas locekli. Kad kuteris bija atdevis galus un pagriezies uz austrumiem, bet «Snarka» uz rietumiem, Tehei nokrita pie kubrika ceļos un, asarām ritot pār vaigiem, čukstēja klusu lūgšanu. Pēc nedēļas Mārtiņš bija attīstījis un nokopējis uzņēmumus un parādīja tos Tehei. Tumšādainais Polinēzijas dēls, raudzīdamies savas mīļotās Biauras sejas pantos, nespēja valdīt asaras.
Bet pārpilnība! Mēs nezinājām, ko ar to darīt. Mēs nevarējām strādāt uz «Snarkas», tāpēc ka augļi maisījās pa kājām. Kuģis bija izrotāts ar augļiem. Glābšanas laiva un motorlaiva bija pārblīvētas ar tiem. Audekla nojumes lika zem augļu smaguma. Bet, līdzko mēs iekļuvām īstā pasala, sakas atbrīvošanās no smaguma. Katru reizi, kad «Snarka» sašūpojās, tā aizlidināja pār bortu te banānu ķekaru vai kādus desmit kokosriekstus, vai arī grozu ar citroniem. Zeltaina citronu straume plūda pa ūdens notekām. Lielie grozi ar jamsu pārplīsa, un granāti un ana- nasi valstījās šurpu turpu. Vistas bija pasprukušas vaļā un salaidušās visur: tās tupēja uz nojumēm, plivināja spārnus un kladzināja uz klīverbomja un pārbaudīja savu balansēšanas prasmi uz stūres pinnes. Tās taču bija savvaļas vistas, kas radušas lidot. Kad mēģinājām vistas noķert, tās aizlidoja no kuģa, apmeta līkumu un atgriezās atpakaļ. Dažreiz arī neatgriezās… Neviens šajā jandāliņā nepamanīja, ka sivēns bija izkļuvis no būra un pārvēlies pār bortu.
«Kad ierodas svešzemnieki, katrs cenšas ar kādu no viesiem sadraudzēties un aizvest uz savu mājokli, kur viesi ārkārtīgi laipni uzņem visi apgabala iedzīvotāji; viņi sēdina to goda vietā un cienā ar vislabāko, kas vien viņiem ir …»
XIII NODAĻA Zveja Bora-Borā
Piecos no rita sākās pūšana gliemežvākos. Gar visu piekrasti kā senais kara aicinājums bija dzirdamas šīs savādās skaņas, kas lika zvejniekiem celties un gatavoties iziešanai jūra. Mes uz «Snarkas» arī uztrukāmies kājās, tāpēc ka šajā trakajā troksnī par gulēšanu vairs nebija ko domāt. Bez tam mēs arī posāmies uz zveju, kaut gan mums nebija daudz ko gatavoties.
Savdabīgo vietējo zvejas veidu sauc par tautai-taora tautai nozīmē «zvejas rīks», bet «taora» — mest. Abi vārdi kopā nozīrņē «zivju ķeršana, metot akmeņus», jo akmens ir rīks, ko met. īstenībā tā ir zivju dzīšana, gluži tāda pati kā savvaļas trušu vai lopu dzīšana, kaut gan, dzenot trušus vai lopus, dzinējs un dzenamais darbojas vienā vidē, turpretī, zvejojot zivis, cilvēkam jāpaliek gaisā, kur viņš var elpot, bet zivs paliek ūdenī. Kaut ūdens būtu simt pēdu dziļš, cilvēks, palikdams virspusē, tik un tā dzen zivi.
Lūk, kā to dara. Kanoe nostājas rindā no simt līdz divsimt pēdām cita no citas. Katras kanoe priekšgalā stāv cilvēks ar vairākas mārciņas smagu akmeni, kas iesiets īsā virvē. Cilvēks tikai sit pa ūdeni, nolaižot un atkal izraujot akmeni atpakaļ. Otrs iezemietis sēž pakaļgalā un airē, neizjaucot kaujas kārtību. Kanoe rinda savienojas ar otru tādu pašu rindu jūdzes vai divu jūdžu attālumā; abu līniju pretējie gali atduras pret krastu. Loks sāk savilkties un tuvoties krastam, kur garā rindā sastājušās sievietes ar kājām veido_ ūdenī dzīvu žogu, lai nelaistu garām pārbiedētās zivis. īstajā brīdī, kad loks jau ir pietiekami šaurs, no krasta ar kanoe atved garu kokospalmu lapu pīteni, tādējādi izveidojot otru aplenkuma loku, kas padara stiprāku sieviešu kāju žogu. Protams, zveja vienmēr notiek lagūnā.
Tres joli \ teica žandarms, ar zīmēm un žestiem paskaidrojis, ka tiks noķerts tūkstošiem visdažādākā lieluma zivju, sākot ar grunduļiem un beidzot ar haizivīm, un ka sagūstītās zivis sitīsies pie paša krasta, izlecot smiltīs.
1 Ļoti jauki. (Franču v.)
Ar tādu paņēmienu gūst vislabākos lomus, un tas drīzāk atgādina svētkus brīvā dabā nekā prozaisku iztikas iegūšanu. Šāda veida zveja Bora-Borā notiek reizi mēnesī kopš neatminamiem laikiem. Nav zināms, kas izgudrojis šo paņēmienu. Tā viņi darījuši vienmēr. Taču gribot negribot jādomā par sen nebūtībā nozudušo nezināmo cilvēku, kam ienācis prātā šis vienkāršais paņēmiens, ar kuru var sazvejot milzum daudz zivju bez āķa, tīkla vai žebērkļa. Par vienu gan mēs varam nešaubīties: šis cilvēks ir bijis radikālis. Šaubu nav arī par to, ka konservatīvie ciltsbrāļi uzskatījuši viņu par aušu un anarhistu. Viņam bija daudz grūtāk nekā mūsdienu izgudrotājam, kuram par sava izgudrojuma noderīgumu jāpārliecina tikai viens vai divi kapitālisti. Viņam vajadzēja pārliecināt visu cilti, jo bez visas cilts līdzdalības pārbaudīt šo paņēmienu nebija iespējams. Viegli iedomāties, kādas pārrunas vakaro notika šajā primitīvajā salu pasaulē, kad izgudrotājs nosauca savus tautiešus par apsūnojušiem celmiem, bet viņi savukārt to par muļķi, savādnieku un prātā jukušu. Dievs to zina cik daudz sirmu matu viņš iemantoja, cik daudz lamu vārdu dabūja uzklausīt, iekams viņam izdevās pārliecināt pietiekami daudz vīru, lai pārbauda viņa ideju. Lai nu kā, bet eksperiments bija veiksmīgs. Taisnība bija viņa pusē. Un vēlāk — par to mēs varam būt droši — visi kā viens uzskatīja, ka viņa atrastajam paņēmienam ir nākotne.
Mūsu mīļie draugi Tehei un Biaura, kuri bija sarīkojuši šo zveju par godu mums, bija apsolījuši atbraukt mums pakaļ. Mēs bijām apakšā, kad paziņoja, ka viņi brauc. Mēs drāzāmies augšā pa trapu un pārsteigti ieraudzījām polinēziešu laivu, ar kuru mums vajadzēja braukt. Tā bija gara dubultkanoe. Abas ar puķēm un zeltainu zāļu vītnēm izrotātās laivas turēja atstatu šķērsām piestiprināti baļķi. Airos sēdēja kāds desmits amazoņu ar puķu vainagiem galvā, bet katras kanoe pakaļgalā sēdēja dūšīgs stūrmanis. Arī viņi bija rotājušies ar zeltainām, sarkanām un oranžām puķēm, bet gurnus apjozuši ar sarkanu pareu. Visur bija puķes — puķes, puķes, puķes bez sava gala. Tā bija īsta krāsu orģija. Uz paaugstinājuma, kas bija nolikts pāri abām kanoe, Tehei un Biaura dejoja. Visas balsis saplūda mežonīgā apsveikuma dziesmā.
Viņi trīs reizes apbrauca apkārt «Snarkai», iekams piestāja un uzņēma Carmianu un mani. Tad mēs airējām uz piecas jūdzes attālo zvejas vietu. «Bora-Borā visi ir jautri,» mēdz teikt Sabiedrības salās, un mēs pārliecinājāmies, ka tas ir taisnība. Airiem cilājoties, skanēja dziesmas par laivām, par haizivīm un zivju zveju, un visi dziedāja līdzi. Laiku pa laikam atskanēja izsauciens: «Mao!» — un ļaudis ar visu sparu iegūla airos. Mao nozīmē «haizivs», un, kad parādās šis okeāna tīģeris, iezemieši nāves bailēs irklē uz krastu, citādi viņu vieglās laiviņas tiks apgaztas un viņi paši apēsti. Protams, šoreiz nevienas haizivs nebija, bet izsauciens «mao» tika lietots, lai paskubinātu airētājus, it kā viņiem patiešām dzītos pakaļ haizivs. «Iioe! Hoe!» bija otrs izsauciens, kas lika laivam ka bultām šķelt viļņus.
Tehei un Biaura dejoja uz paaugstinājuma, pārējie dziedāja un ritmā plaukšķināja rokas. Dažreiz ritmu akcentēja airu melodiskie piesitieni pie kanoe borta. Kāda meitene nosvieda airi, uzlēca uz paaugstinājuma, sāka dejot hula un dejas laikā šūpodamās un locīdamās uzspieda mums uz vaiga apsveikuma skūpstu. Dažas himine bija reliģiskas dziesmas, un tās bija sevišķi skaistas: vīru zemie basi saplūda ar sieviešu altiem un augstajiem sop- rāniem, veidodami harmonijas, kas atgādināja ērģeļu skaņas. Īstenībā par «kanaku ērģelēm» zobgaļi sauc himine. Turpretī citas dziesmas jeb balādes bija mežonīgas un acīmredzot radušās pirmskristietības laikmetā.