Tā dziedādami, dejodami un airus ritmiski cilādami, jautrie polinēzieši veda mūs uz zvejas vietu. Žandarms, kas pārstāv franču varas iestādes Bora-Borā, kopā ar ģimeni pavadīja mūs pats savā dubultkanoe, ko airēja arestanti, jo viņš bija ne tikai žandarms un pārvaldnieks, bet arī cietuma uzraugs, bet šajā jautrajā zemē zvejot dodas itin visi. Mums blakām brauca kādas divpadsmit atsevišķas kanoe ar līdzsvara baļķiem. Aiz zemesraga parādījās liela buru laiva, kas, vēja dzīta, it kā steidzās mums pretī. Pārdroši turēdamies uz līdzsvara baļķa un rībinādami bungas, mūs sveica trīs jaunekļi.
Pie nākamā zemesraga, kādu pusjūdzi tālāk, bija sapulcēšanās vieta. Te .vispārēju uzmanību piesaistīja Vorrena un Mārtiņa atvestā motorlaiva. Bora-Boras iedzīvotāji nekādi nevarēja saprast, kas to dzen uz priekšu. Kanoe izvilka smiltīs, un visi izkāpa krastā, lai dzertu kokosriekstu pienu, dziedātu un dejotu. Te mums piebiedrojas daudz iezemiešu, kas bija kājām atnākuši no tuvējiem ciemiem; izskatījās ļoti skaisti, kad puķēm rotājušās meitenes, sadevušās rokās, pa pāriem brida šurp pa smilšaino piekrasti.
— Parasti loms ir liels, — mums teica tirgotājs metiss Alliko. — Beigās ūdens ņudz no zivīm. Vispār ir ļoti aizraujoši. Jūs, protams, zināt, ka visas zivis būs jums?
— Visas? — es novaidējos, tāpēc ka «Snarka» tāpat jau bija pārlādēta ar dāvanām — ar augļiem, dārzeņiem, cūkām un vistām.
— Jā, visas līdz pēdējai zivtiņai, — atbildēja Alliko. — Redzat, kad aplenkšana ir beigusies, jums kā goda viesim jāuzdur uz harpūnas pirmā zivs. Tāda ir paraža. Pēc tam visi met zivis malā ar rokām. Iznāks vesels kalns zivju. Tad viens no virsaišiem teiks runu un paziņos, ka viss loms pieder jums. Bet jums nav ko ņemt visu. Jūs pieceļaties un sakāt runu. Jūs norādāt, kuras zivis atlasāt sev, bet pārējās atdāvināt atpakaļ. Tad visi teiks, ka jūs esat ļoti devīgs.
Bet kas notiktu, ja es paturētu visu lomu? — es jautāju.
— Tas nekad nav noticis, — bija atbilde. — Tāda ir paraža: viena puse dāvina, otra atdāvina.
Iezemiešu garīdznieks sāka skaitīt lūgšanu, lai zveja veiktos, un visi atsedza galvu. Pēc tam galvenais no zvejniekiem izsauca laivas un ierādīja katrai vietu. Visi sakāpa kanoe un irās projām. Neviena sieviete nebrauca līdzi, izņemot Biauru un Carmianu. Agrākos laikos arī viņām būtu jāievēro tabu. Sievietes palika krastā, lai bristu ūdenī un veidotu kāju žogu.
Lielā dubultkanoe tika atstāta krastā, un mēs iekāpām motorlaivā. Puse laivu aizairējās pa labi, bet mēs ar otru pusi braucām pa kreisi, izstiepušies garā ķēdē no krasta līdz rifiem. Aplenkuma vadītājs atradās mūsu līnijas vidū. Sis skaistais sirmgalvis, izslējies taisni, turēja rokā karogu. Pūzdams gliemežvākā, viņš norādīja, ka jāieņem pozīcijas un jāveido divas līnijas. Kad visi bija sagatavojušies, sirmgalvis pamāja ar karogu pa labi. Visi akmeņi kā viens noplaukšķēja ūdenī kanoe labajā pusē. Kamēr tos vilka laukā — tas notika acumirklīgi, jo akmeņus ne- iegremdēja dziļi, — karogs noplandīja pa kreisi, un visi akmeņi ar apbrīnojamu precizitāti iekrita ūdenī kanoe kreisajā pusē. Tā tas turpinājās visu zvejas laiku: līdzko noplandīja karogs, tā akmeņi saviļņoja lagūnu. Tai pašā laikā airētāji virzīja kanoe uz krasta pusi, un, ko darījām mēs, to pašu darīja otra līnija, kas atradās vairāk nekā jūdzi no mums.
Mūsu motorlaivas priekšgalā Tehei, nenovērsdams acu no vadoņa, meta savu akmeni vienā taktī ar pārējiem. Reiz viņa akmens izslīdēja no virves, un tajā pašā mirklī Tehei ielēca ūdenī tam pakaļ. Nezinu, vai akmens paguva noiet dibenā vai nepaguva, zinu tikai to, ka jau nākamajā mirklī Tehei iznira ar akmeni rokā. Es ievēroju, ka tas gadās arī citiem, un metējs katru reizi ielēca ūdenī pēc akmens un iznesa to atpakaļ.
Abu līniju gali pie rifiem tuvojās viens otram, līdz beidzot sagāja kopā, izveidojot loku. Tad loks sāka savilkties un nabaga pārbiedētās zivis metās uz krastu, glābdamās no ūdens satricinājuma. Tāpat, slēpdamies aiz kokiem un taisīdami dīvainus trokšņus, cilvēki džungļos dzen ziloņus. Sievietes jau bija izveidojušas kāju žogu. Sieviešu galvas kā garā virknē salikti mazi punktiņi izraibināja rāmo lagūnu. Garākās sievietes bija iebridušas visdziļāk, gandrīz līdz kaklam ūdenī, mazākās stāvēja tuvāk pie krasta.
Loks kļuva arvien šaurāks un šaurāks, līdz laivas gandrīz vai saskārās. Pēc neilga pārtraukuma no krasta at- īrās gara kanoe, kas ātri brauca gar dzinēju līniju. Kanoe pakaļgalā stāvēja iezemietis, kas laida ūdenī garu kokospalmu lapu pinumu. Laivas vairs nebija vajadzīgas, un arī vīrieši salēca ūdenī, lai ar savām kājām padarītu stiprāku dzīvo žogu. Pinums galu galā bija tikai pinums, nevis tīkls, un zivis varētu izspraukties cauri, ja vien mēģinātu to darīt. Tagad bija vajadzīgas kājas, kas nepār- traukti kustinātu pinumu, rokas, kas plaukšķinātu pa ūdeni, un rīkles, kas kliegtu. Lamatām aizkrītot ciet, valdīja īsts elles troksnis.
Tomēr neviena zivs neparādījās virs ūdens, neviena zivs neuzskrēja virsū kāju žogam. Beidzot lokā iegāja galvenais zvejnieks. Viņš uzmanīgi pārlaida tam acis. Zivis nekur neņudzinājās un nelēca smiltīs. Nebija nevienas sardīnes, neviena grunduļa, pat nevienas sīkas zivtiņas. Acīmredzot kaut kas nebija bijis kārtībā ar lūgšanu vai arī, kā paskaidroja kāds večuks, vējš nebija piemērots un zivis bija aizpeldējušas uz lagūnas otru malu. Lai nu kā, bet zivju nebija
— Tāda neveiksme atgadās no piecām reizēm vienā, — mūs mierināja Alliko.
Nekas, mēs bijām atbraukuši uz Bora-Boru, lai redzētu šo zveju, un bijām izvilkuši no piecām biļetēm vienīgo tukšo. Ja tā būtu bijusi loterija, tad būtu citādi. Tas nav pesimisms, nav arī apsūdzība pasaules iekārtojumam. Ta ir tikai vilšanās sajūta, ko pazīst katrs zvejnieksL kurš pec smagas darba dienas atgriežas mājā tukšam rokam.
XIV NODAĻA Jūras braucējs amatieris
Es zinu, ir dažādi kapteiņi, ir pat lieliski kapteiņi, taču uz «Snarkas» ar kapteiņiem bija pavisam slikti. No savas pieredzes secināju, ka viens kapteinis uz neliela kuģīša sagada vairāk raižu nekā divi zīdaiņi. Tas arī ir saprotams. Labi kapteiņi ieņem labas vietas un nav ar mieru mainīt savus lielos kuģus, kuru tonnāža ir no tūkstoš līdz piecpadsmit tūkstošiem tonnu, pret mūsu «Snarku», kas sver desmit tonnas* «Snarkai» vajadzēja ņemt stūrmaņus no krasta, bet tāds krasta stūrmanis parasti nekam neder: tas ir cilvēks, kurš spējīgs divas nedēļas veltīgi izmeklēties pa okeānu kādu salu, bet pēc tam atgriezties ar savu šoneri un paziņot, ka sala nogrimusi ar visu, kas uz tās bijis; tas ir cilvēks ar tādu raksturu vai tādu kāri pēc stiprajiem dzērieniem, ka viņu biežāk padzen no kuģa nekā pieņem darbā uz tā.
«Snarkai» ir bijuši trīs kapteiņi, bet, ja dievs dos, nebūs vairs neviena. Pirmais kapteinis bija tik vārgs, ka nespēja norādīt namdarim precīzus bugsprita izmērus. Viņš bija no vecuma tik kliens, ka nespēja pavēlēt matrozim, lai tas uzgāž uz «Snarkas» klāja pāris spaiņu sālsūdens. Divpadsmit dienas, kuras mēs nostāvējām uz enkura zem tropu saules stateniskajiem stariem, klājs palika sauss. Tas bija jauns klājs. Tā pārdrīvēšana izmaksāja man simt trīsdesmit piecus dolārus. Otrs kapteinis bija dusmīgs. Viņš bija piedzimis dusmīgs. «Tētis vienmēr ir dusmīgs,» — tā šo cilvēku raksturoja viņa dēls metiss. Trešais kapteinis bija blēdis, tas viņam bija jau uz pieres rakstīts. Viņš nekad nerunāja taisnību, viņam nebija ne mazākās sajēgas par godīgumu, un no taisniem ceļiem un godīgas rīcības viņš bija tikpat tālu kā no pareizā kursa, kad tikko nepazudināja «Snarku» pie Zelta Gredzena salām.