«Snarku» nolēma būvēt komfortablu, un šim nolūkam nauda netika žēlota. Tajā ir, piemēram, vannas istaba, tiesa, pašaura, taču ar visām ērtībām, kādas ir vannas istabām uz sauszemes. īstenībā tā ir sapnis, ne vannas istaba, apgādāta ar visādām ietaisēm, sūkņiem, svirām un vārstiem. Nu, toties, kad «Snarku» būvēja, es augas naktis gulēju vaļējām acīm, domādams par šo vannas istabu. Tad nāca kārta glābšanas laivai un motorlaivai. Tās novietotas uz klāja, un mums atliek pavisam maz vielas, kur apgrozīties. Bet tas taču ir savdabīgs dzīvības apdrošinājums, un katrs saprātīgs cilvēks, pats uzbūvējis tik stabilu un stipru kuģi kā mūsu «Snarka», katrā ziņā i'.i ilu'n mii ļflnbšauas laivu. Un mūsējā ir laba. Rotaļlieta, ue laiva. IVc Iamos tai vajadzēja maksāt simt piecdesmit dolāru, bet, kad bija jāsamaksā rēķins, izrādījās, ka tās vērtība palielinājusies līdz trīssimt deviņdesmit pieciem dolāriem l'as vien liecina, cik laba ir laiva.
Ks varētu ļoti ilgi uzskaitīt visas dažādās «Snarkas» labas īpašības un priekšrocības, taču es atturēšos. Esmu plātījies gana un darījis to ar zināmu nolūku, kā kļūs redzams šīs nodaļas beigās. Tāpēc esiet tik laipni un iegaumējiet tās virsrakstu — «Neaptveramais un drausmīgais». Bija paredzēts, ka «Snarka» dosies ceļā tūkstoš deviņsimt sestā gada pirmajā oktobrī. Taču kuģis nevarēja doties ceļā, un tas bija neaptverami un drausmīgi. Neizbraukšanai nebija nekāda saprātīga iemesla, ja nu vienīgi tas, ka «Snarka» nebija gatava, un arī tam, ka tā nebija gatava, nebija nekāda saprātīga iemesla. Bija apsolīts pabeigt burinieka būvi līdz pirmajam novembrim, tad līdz piecpadsmitajam novembrim, pēc tam — līdz pirmajam decembrim, bet kuģis nebija gatavs arī šajā termiņā. Pirmajā decembrī mēs ar Carmianu atstājām savu jauko, tīro Sonomas ieleju un pārcēlāmies uz dzīvi smacīgajā pilsētā — tiesa, ne uz ilgu laiku, nē, tikai uz clivām nedēļām, jo piecpadsmitajā decembri mums vajadzēja sākt burājumu. Par to nevarēja būt nekādu šaubu tāpēc, ka tā teica Rosko, un viņš deva padomu divas nedēļas padzīvot pilsētā. Ak vai, pagāja divas nedēļas, pagāja četras, sešas un astoņas nedēļas, bet mēs bijām tālāk no ilgi gaidītā izbraukšanas brīža nekā jebkad agrāk! Jūs gaidāt, lai to izskaidro? Kas? Es? Es to nevaru. Tas manā mūžā ir vienīgais, ko esmu atteicies darīt. Tas vispār nav izskaidrojams, ja jau būtu, tad es to darītu. Esmu vārda amatnieks, tomēr atzīstu, ka nespēju izskaidrot, kāpēc «Snarka» nebija gatava. Es jau teicu un man vēlreiz jāatkārto: tas bija neaptverami un drausmīgi.
Astoņas nedēļas pārvērtās par sešpadsmit nedēļām, un tad vienā jaukā dienā Rosko iepriecināja mūs ar vārdiem:
— Ja mēs neiziesim jūrā līdz pirmajam aprīlim, varat spārdīt manu galvu kā futbola bumbu.
Pēc divām nedēļām viņš sacīja:
— Man laiks laist savu galvu uz futbola treniņiem.
— Nav nekāda nelaime, — es un Carmiana teicām viens otram. — Toties padomā, cik brīnišķīgs kuģis mums būs, kad tas būs gatavs!
Un tad, lai iedrosminātu viens otru, mēs uzskaitījām visas daudzās «Snarkas» labās īpašības un priekšrocības. Bet es atkal aizņēmos naudu un atkal sēdēju pie rakstāmgalda, rakstīju vēl čaklāk un varonīgi atsacījos no svētdienām un pastaigām ar draugiem ārpus pilsētas. Es būvēju kuģi, un — zvēru pie mūžības — tam jābūt īstam kuģim, kuģim ar lielajiem burtiem — K-U-Ģ-I-M, lai tas maksatu man ko maksādams.
Ak, un vēl man jāpalielās — «Snarkai» ir brīnišķīgs priekšvadnis. Neviens vilnis nevar aizvelties tam pāri. Tas smejas par viļņiem, met izaicinājumu okeānam, neliekas zinis par okeānu. Turklāt tas ir skaists priekšvadnis, tā līnijas ir pasakainas. Šaubos, vai pasaulē ir vēl otrs tāds kuģis, kas būtu aplaimots ar tik skaistu un tajā paša laikā tik praktisku priekšvadni. Tas radīts, lai uzvarētu vētras. Pieskaršanās tam bija neizsakāms baudījums. Vajag tikai uzmest tam skatienu, lai rastos pārliecība, ka tāda priekšvadņa dēļ visi izdevumi ir tīrais nieks. Un ikreiz, kad mūsu brauciens tika atlikts vai nāca klāt jauni izdevumi, mēs atcerējāmies šo apbrīnojamo priekšvadni un nomierinājāmies.
«Snarka» ir neliels kuģis. Kad aplēsu, ka tas man izmaksās septiņus tūkstošus dolāru, es biju devīgs un saprātīgs. Es biju būvējis noliktavas un mājas un zināju, ka šādu būvju izmaksām ir tieksme pārkāpt sākotnējās tāmes robežas. Es to zināju un liku vērā, pieņemot, ka «Snarka» varētu izmaksāt septiņus tūkstošus dolāru. Bet tā izmaksāja trīsdesmit tūkstošus. Lūdzu, nejautājiet man neko! Tā ir taisnība. Es pats parakstīju čekus un gadaju naudu. Protams, izskaidrot to nav iespējams. Tas ir neaptverami un drausmīgi, un jūs man, protams, piekritīsiet, izlasījuši manu stāstu.
Pēc tam sākās vilkšana garumā. Man bija darīšana ar četrdesmit septiņiem dažādiem arteļiem un simt piecpadsmit dažādām firmām. Un neviens strādnieks, neviena firma nenodeva man darbu iepriekš noteiktajā termiņā — laikus viņi ieradās tikai pēc naudas un rēķiniem. Visi apzvērēja man pie savas dvēseles nemirstības, ka to un to viņi izdarīs līdz tādam un tādam laikam, bet parasti pēc tādas apzvērēšanas viņi reti kad nokavēja vairāk par trijiem mēnešiem. Tā tas turpinājās, un mēs ar Čarmianu mierinājām viens otru, runādami par to, cik brīnišķīgs kuģis būs «Snarka», cik stabils un stiprs; mēs kāpām mazā laiviņā, īrāmies apkārt «Snarkai» un jūsmojām par tās neiedomājami brīnišķīgo priekšvadni.
— Iedomājies, — es teicu Carmianai, — vētra pie Ķīnas krastiem, un «Snarka» dreifē, pagriezusi lielisko priekšvadni pret viļņiem. Ne pilīte ūdens neaizšļāksies tam pāri. Tas būs sauss ķā spalviņa, bet mēs, kamēr trakos vētra, spēlēsim lejā kajītē vistu.
Un Čarmiana jūsmīgi saspieda manu roku un iesaucās:
— Kuģis ir tā vērts — gan vilkšanas gaiumā, gan izdevumu, gan noguruma un visa pārējāl Tas patiešām ir dievišķīgs kuģis!
Kad skatījos uz «Snarkas» priekšvadni vai domāju par tā ūdensdrošajiem nodalījumiem, es jutu sevī augam drosmi. Turpretī uz pārējiem tas neiedarbojās. Mani draugi sāka derēt ar mums, ka «Snarka» noteiktajā laikā neizies jūrā. Pirmais derības laimēja misters Vidžets, kuram mēs bijām uzdevuši rūpēties par mūsu rančo Sonomā. Viņš laimēja derības tūkstoš deviņsimt septītā gada Jaungada dienā. Pēc tam derības bira kā no pilnības raga. Mani draugi metās man virsū kā harpiju bars, slēgdami derības par katru izbraukšanas termiņu, ko es noteicu. Es biju neapdomīgs un stūrgalvīgs. Es slēdzu derības pēc derībām, un man vajadzēja maksāt. Manu draugu sievas kļuva tik drošas, ka tie, kas savu mūžu nebija derējuši, slēdza derības ar mani. Un arī viņiem es maksāju.
— Tas nekas, — teica Carmiana. — Padomā tikai, kāds «Snarkai» būs priekšvadnis un kā mēs dreifēsim pa Ķīnas jūru!
— Redzat, es sacīju saviem draugiem, norēķinādamies par pēdējām zaudētajām derībām, — netiek taupītas nedz pūles, nedz nauda, lai «Snarka» būtu vislabākais kuģis, kāds jebkad izgājis jūrā pa Zelta Vārtiem. Tāpēc arī mēs kavējamies.
Pa to laiku izdevēji, ar kuriem man bija noslēgti līgumi, mācās virsū un prasīja paskaidrojumus. Bet ko es varēju paskaidrot viņiem, ja neko nevarēju paskaidrot pats sev un ja neviens, pat Rosko, neko nesaprata? Avīzes sāka izsmiet mani un publicēt par «Snarkas» izbraukšanu kuplejas ar tamlīdzīgiem piedziedājumiem: «Vēl ne, bet drīz.» Bet Carmiana uzmundrināja mani, atgādinādama priekšvadni, un es gāju pie baņķiera un aizņēmos vēl piecus tūkstošus dolāru. Tomēr no kavēšanās bija arī savs labums. Viens no maniem draugiem, kas uzskata sevi par kritiķi, sacerēja iznīcinošu rakstu ne vien par visu to, ko es jau biju paveicis, bet arī par visu to, ko es kādreiz savā dzīvē paveikšu; viņš domāja, ka raksts parādīsies atklātībā tad, kad es jau būšu okeānā. Bet to publicēja, kad es vēl biju krastā, un viņam vajadzēja locīties, izdomājot attaisnojumu.