Suvā, Fidži salās, es atlaidu savu trešo un pēdējo kapteini un pats uzņēmos jūras braucēja amatiera lomu. Biju to jau tēlojis, braucot kopā ar savu pirmo kapteini, kurš, izgājis no Sanfrancisko, lika «Snarkai» lēkāt pa karti tik ērmīgi, ka man vajadzēja noskaidrot, kas īsti notiek. Tas nebija grūti, jo mums bija jānobrauc vēl divi tūkstoši viens simts jūdžu. Man nebija nekādas saprašanas par navigāciju, taču, vairākas stundas palasījis un pusstundu padarbojies ar sekstantu, es jau varēju noteikt «Snarkas» platumu pēc meridionālā augstuma, bet garumu — pēc vienkāršā paņēmiena, kas pazīstams ar nosaukumu «vienādu augstumu metode». Šī metode nav pareiza. Tā pat nav droša, tomēr mans kapteinis mēģināja vadīt kuģi ar tās palīdzību, un viņš bija uz «Snarkas» vienīgais cilvēks, kurš būtu varējis man pateikt, ka no šīs metodes ir jāizvairās. Es tomēr aizvadīju «Snarku» līdz Havaju salām, bet man palīdzēja apstākļi. Saule atradās ziemeļu deklinācijā un gandrīz zenītā. Par pareizo garuma noteikšanas metodi ar hronometra palīdzību man nebija ne jausmas. Tiesa, dzirdējis par to es biju. Mans pirmais kapteinis reiz par to ierunājās, bet pēc dažiem mēģinājumiem izmantot šo metodi vairs to nepieminēja.
Fidži salās man izdevās salīdzināt savu hronometru ar diviem citiem hronometriem. Pirms divām nedēļām Pago- Pago, Samoa salās, es lūdzu kapteini, lai salīdzina mūsu hronometru ar amerikāņu kreisera «Annapolis» hronometriem. Viņš teica, ka izdarīšot to, bet, protams, neko neizdarīja; viņš teica man, ka starpība esot niecīga sekundes daļa. To sacīdams, viņš veikli imitēja prieku un veltīja cildinošus vārdus manam lieliskajam laikrādim. Es to atkārtoju tagad kopā ar cildinošiem vārdiem viņa lieliskajam nekaunīgajam melīgumam, tāpēc ka pēc divām nedēļām Suvā es salīdzināju savu hronometru ar austrāliešu tvaikoņa «Atua» hronometru un atklāju, ka manējais ir par trīsdesmit vienu sekundi ātrāks. Trīsdesmit viena sekunde, izteikta ar loku, ir vienlīdzīga septiņām un vienai ceturtdaļai jūdzes. Citiem vārdiem sakot, ja es buratu naktī un saskaņā ar lagrēķinu, kas noteikts pēcpusdienā ar hronometru, man vajadzētu atrasties septiņas jūdzes no krasta, es tajā pašā mirklī uzdrāztos virsū rifiem. Pēc tam es salīdzināju savu hronometru ar kapteiņa Vūlija hronometru. Kapteinis Vūlijs, Suvas ostas priekšnieks, trīs reizes nedēļā pulksten divpadsmitos diena izšauj no lielgabala. Salīdzinājumā ar viņa hronometru manējais bija par piecdesmit deviņām sekundēm ātrāks, citiem vārdiem sakot, burājot uz rietumiem, es uzdrāztos virsū rifiem, domādams, ka atrodos piecpadsmit jūdzes no tiem.
Es ielaidos kompromisā, atņemot no piecdesmit deviņām sekundēm trīsdesmit vienu, un devos uz Tannas salu Jaunhebridu salu grupā, nospriedis, ka, braukādams tumsā gar pašu piekrasti, es paturēšu prātā arī tās septiņas jūdzes, kas jāpieskaita klāt saskaņā ar kapteiņa Vūlija hronometra rādījumiem. Tanna atrodas apmēram sešsimt jūdžu uz rietumiem dienvidrietumu virzienā no Fidži salām, un es biju pārliecināts, ka šā brauciena laikā sabāzīšu galvā pietiekami daudz navigācijas gudrību, lai aiz- kjutu līdz turienei. Nokļūt es gan nokļuvu tur, bet vispirms paklausieties, kādas likstas man bija jāpiedzīvo. Navigācija nebūt nav sarežģīta, es vienmēr apgalvošu to, bet, kad cilvēks ved apkārt pasaulei trīs benzīna motorus un sievu un viņam jāraksta no rīta līdz vakaram, lai motoriem varētu nopirkt benzīnu, bet sievai pērles un vulkānus, viņam neatliek sevišķi daudz laika navigācijas studēšanai. Bez tam apgūt minēto zinātni ir daudz vieglāk krasia, kur platums un garums nemainās, mājā, kura stāv uz vietas, nekā uz kuģa, kas dienu un nakti traucas uz zemi, kuru jūs mēģināt atrast un kurai jūs varat uzdrāzties virsū, kad vismazāk to gaidāt.
Vispirms ir jāvadās pēc kompasa. Mēs izbraucām no Suvas sestdienā tūkstoš deviņsimt astotā gada sestajā jūnijā, pēcpusdienā, un līdz tumsai bijām tikuši cauri zemūdens akmeņiem piesētam šaurumam starp Viti-Levu un Mbengu. Mūsu priekšā pletās atklāts okeāns. Ceļā nebija nekā, tikai Vatu-Leile, pavisam sīka saliņa, kas rēgojās virs ūdens jūdzes divdesmit uz rietumiem dienvidrietumu virzienā — tieši tajā pusē, uz kurieni es gribēju braukt. Man, protams, likās gaužām vienkārši apbraukt saliņai apkārt, metot līkumu astoņas vai desmit jūdzes uz ziemeļiem no tās. Bija tumša nakts, un mēs gājām pa vējam. Vajadzēja pateikt stūrmanim, kāds kurss jātur, lai apbrauktu Vatu-Leile. Bet kādam vajadzēja būt kursam? Meklēju atbildi navigācijas rokasgrāmatās. «Pareizs kurss» — es atradu šādus vārdus. Tieši tas, kas man vajadzīgs! Man bija vajadzīgs pareizs kurss. Es sāku kāri lasīt:
«Pareizais kurss ir leņķis starp meridiānu un taisnu līniju, kas uz kartes savieno kuģa atrašanās vietu ar to vietu, uz kuru kuģis dodas.»
Tieši tas man bija vajadzīgs. «Snarka» atradās pie rietumu ieejas jūras šaurumā starp Viti-Levu un Mbengu. Tā devās uz vietu, kas, spriežot pēc kartes, atradās desmit jūdzes uz ziemeļiem no Vatu-Leile. Es pārbaudīju virzienu uz kartes ar cirkuli un ar transportieri noteicu, ka pareizais kurss būs uz dienvidrietumiem. Atlika vienīgi nodot rīkojumu stūrmanim, un «Snarkai» drošs ceļš uz atklātu okeānu bija vaļā.
Bet, sev par šausmām un par laimi, es lasīju tālāk. Es uzzināju, ka kompass, šis uzticamais, pastāvīgais jūras braucēja draugs, ne vienmēr rāda uz ziemeļiem. Dažreiz tas novirzās. Reizēm rāda uz austrumiem, reizēm — uz rietumiem, dažkārt rāda nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvidiem. Novirze tajā vietā, kur atradās «Snarka», bija 9°40' uz austrumiem. Lūk, kas bija jāņem vērā, iekams es devu rīkojumus stūrmanim. Es izlasīju:
«Pareizo magnētisko kursu dabū, pieliekot īstajam kursam attiecīgo novirzi.»
Tātad, es spriedu, ja kompass ir par 9°40' novirzījies uz austrumiem, bet es gribu braukt uz ziemeļiem, man jātur kurss par 9°40' uz rietumiem no ziemeļiem, kurus rāda kompass, tāpēc ka šie ziemeļi nemaz nav ziemeļi. Tā es pieliku 9°40' pa kreisi savam kursam uz dienvidrietumiem, noteicu pareizo magnētisko kursu un vēlreiz gatavojos iziet atklātā okeānā.
Bet atkal, sev par šausmām un par laimi, lasīju tālāk un uzzināju, ka pareizais magnētiskais kurss nesakrīt ar virzienu pēc kompasa. Vēl viens velnēns gaidīja mani, lai noķertu un sadragātu pret Vatu-Leile rifiem. Šis velnēns parādījās ar vārdu «deviācija». Es izlasīju:
«Kompasa virziens ir virziens, kurā jāstūrē, un to dabā, pieliekot pareizajam magnētiskajam kursam deviāciju.»
Deviācija ir kompasa adatas novirze atkarībā no dzelzs priekšmetu sadalījuma uz kuģa. Šo tīri vietējo novirzi es noteicu pēc galvenā kompasa deviācijas tabulas un pēc tam pieliku dabūto lielumu pie pareizā magnētiskā kursa. Tā es noteicu virzienu pēc kompasa. Bet arī tas vēl nebija viss. Galvenais kompass atradās kuģa vidū, pie trapa uz kapteiņa kajīti. Stūres kompass atradās blakām stūrei. Abu rādījumi neparko nesaskanēja.
Visas iepriekš minētās operācijas bija nepieciešamas, lai pareizi noteiktu kursu. Un visļaunākais ir tas, ka tās visas jāveic ļoti precīzi, citādi jūs vienā jaukā naktī varat
,.Hrdeclass="underline" «Bangas taisni priekšā!» — pamatīgi izpel- deiles jūras ūdenī un izbaudīt to prieku cīnīties ar viļņiem, peldot uz krastu cauri rijīgu haizivju baram.
Gluži tāpat kā kompass, kas taisa visādus jokus un tīko piemuļķot jūras braucēju, rādot uz visām debess pusēm, tikai ne uz ziemeļiem, rīkojas arī debess ceļvede saule, spitigi atteikdamās atrasties tur, kur tai dotajā laikā vajadzētu atrasties. Šī saules vieglprātība sagādā vēl vairāk raižu — vismaz tā bija ar mani. Lai noteiktu, kurā vietā uz zemes virsas jūs atrodaties, ir jāzina, kur šajā laikā pie debesīm atrodas saule. Bet iznāk, ka saule, kas cilvekiem noder par hronometru, pati neievēro laiku. Kad es to atklāju, mani pārņēma dziļa melanholija un visa pasaules telpa man likās šaubu pilna. Tādi nemainīgi likumi kā gravitācijas un enerģijas nezūdamības likums kļuva ļodzigi, un es vairs nebrīnītos, ja tie būtu sabrukuši. Ja jau kompass melo un saule nepilda savus pienākumus, kāpēc lai priekšmeti nezaudētu pievilkšanas spēku un daži grozi enerģijas nepazustu bez pēdām? Pat mūžīgā kustība šķit .1 iespējama, un es biju tada stāvokli, ka varētu nopirkt Kileja .mūžīgo dzinēju no kura katra uzņēmīga aģenta, kas parādītos uz «Snarkas» klāja. Bet, kad es dabūju zināt, ka zeme patiešām apgriežas ap savu asi trīssimt sešdesmit sešas reizes gadā, turpretī saule uzlec un noriet tikai trīssimt sešdesmit piecas reizes, es biju gatavs apšaubīt pats savu esamību.