Lūk, kā kustas saule. Tā ir tik nenoteikta, ka Cilvēkam nav iespējams radīt pulksteni, kas sekotu saules kustībai. Saule te paātrina, te palēnina gaitu, tā ka neviens pulkstenis netiek tai līdzi. Dažreiz saule aizsteidzas pa priekšu sarakstam, citreiz velkas tam nopakaļ, bet dažkārt steidzas pa galvu pa kaklu, lai panāktu pati sevi jeb, pareizāk sakot, noķertu pie debesīm to vietu, kur tai vajadzētu būt. šajā pēdējā gadījumā saule nepalēnina gaitu pietiekami ātri, un iznākums ir tāds, ka saule iet pa priekšu tai vietai, kur tai vajadzētu būt. īstenībā tikai četras dienas gadā saule atrodas tajā vietā, kur tai jāatrodas. Pārējo laiku — trīssimt sešdesmit vienu dienu saule grozās kaut kur ap šo vietu. Cilvēks, būdams pilnīgāks par sauli, radījis pulksteni, kas rāda pareizu laiku. Bez tam viņš aprēķina, cik daudz saule aizsteigusies priekšā sarakstam vai atpalikusi no tā. Starpību starp saules īsto atrašanās vietu un to vietu, kur saulei vajadzētu atrasties, ja tā būtu kārtīgs spīdeklis, kas sevi ciena, cilvēki sauc par laika vienādojumu. Tātad jūras braucējs, kas grib zināt, kur viņa kuģis atrodas jūrā, skatās savā hronometrā, lai noteiktu, kur jāatrodas saulei saskaņā ar Grīničas norādījumiem. Sim norādījumam viņš pieskaita laika vienādojumu un atrod vietu, kur saulei būtu jāatrodas, bet kur tās nav. Šim lielumam pieskaita vēl kaut ko, pēc tam vēl kaut ko — un tā bez sava gala.
«Snarka» izbrauca no Fidži sestdien, sestajā jūnijā, un nākamajā dienā, svētdienā, atrodoties atklātā okeānā un vairs neredzot zemi, es mēģināju noteikt savu atrašanās vietu, ar hronometru atrazdams garumu, bet ar meridio- nālo augstumu — platumu. Novērojumus pēc hronometra es izdarīju no rīta, kad saule bija aptuveni 21° virs apvāršņa. Es ieskatījos «Jūras almanahā» un konstatēju, ka šajā pašā dienā, septītajā jūnijā, saule kavējas par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm un ka tā atgūst nokavēto ar ātrumu 14,67 sekundes stundā. Hronometrs teica, ka tieši tajā brīdī, kad es nosaku saules augstumu, Grīničā pulkstenis rāda divdesmit piecas minūtes pāri astoņiem. Liktos, ka tagad katrs skolēns varētu precizēt laika vienādojumu. Diemžēl es nebiju skolēns. Skaidrs, ka dienas vidū Grīničā saule atpaliek par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm. Tāpat ir skaidrs: ja tagad pulkstenis būtu vienpadsmit no rīta, saule atpaliktu par vienu minūti divdesmit sešām sekundēm un vēl par 14,67 sekundēm. Ja pulkstenis būtu desmit no rīta, būtu jāskaita klāt divreiz pa 14,67 .sekundēm. Bet, ja būtu astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta, būtu jāskaita klāt trīs ar pusi reizes pa 14,67 sekundēm. Tālāk pilnīgi skaidrs: ja būtu nevis astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta, bet astoņi un divdesmit piecas minūtes vakarā, tad 14,67 sekundes vajadzētu nevis pieskaitīt, bet atskaitīt; tāpēc — ja pēcpusdienā saule atpalika par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm un atguva šo kavējumu ar ātrumu 14,67 sekundes stundā, tad astoņos un. divdesmit piecās minūtēs vakarā saulei bija jāatrodas daudz tuvāk tai vietai, kur tai vajadzēja būt, nekā dienas vidū.
Tik tālu viss gāja gludi. Bet ko tad īsti rādīja hronometrs — astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta vai vakarā? Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja astoņi un deviņas minūtes, protams, no rīta, jo es tikko biju pabrokastojis. Tādējādi, ja uz «Snarkas» bija astoņi no rīta, tad astoņiem, ko rādīja hronometrs (bet tas rādīja Grīničas laiku), vajadzēja atšķirties no astoņiem, ko pulkstenis rādīja uz «Snarkas». Bet kas tad tie bija par astoņiem? «Tie nevar būt astoņi šorīt,» es nospriedu, «tātad ir astoņi šajā vai iepriekšējā vakarā.»
Te es iegāzos intelektuāla haosa bezdibenigaja dziļuma. «Mēs atrodamies austrumu garumā,» es spriedu, «tātad ejam pa priekšu Grīničai. Ja mēs ejam aiz Grīničas, tas nozīme, ka šodien ir vakar, ja pa priekšu Grīničai, tas nozīmē, ka vakar ir šodien. Bet, ja vakar ir šodien, kas tad ir šodien? Un rīt? Bezjēdzība!» Un tomēr tā tam vajadzēja būt. Kad es šorīt novēroju sauli pulksten astoņos un divdesmit piecās minūtēs, Grīničā tikko beidzās vakarējā diena.
«Tādā gadījumā izlabo laika starpību par vakardienu,» saka mans loģiskais saprāts.
«Bet šodiena ir šodiena,» uzstāj mans veselais saprāts. «Man jāprecizē par šodienu, nevis par vakardienu.»
«Un tomēr šodien ir vakar,» paliek pie sava loģiskais saprāts.
«Labi, pieņemsim,» turpina mans veselais saprāts. «Ja mēs atrastos Grīničā, tagad būtu vakar. Grīničā notiek daudz dīvainību. Bet es zinu tikpat droši kā to, ka dzīvoju, ka es novēroju sauli te tagad, šodien, septītajā jūnijā. Tāpēc man jāprecizē te tagad, šodien, septītajā jūnijā.»
«Blēņas!» iesaucas loģiskais saprāts. «Lekijs saka…»
«Nav svarīgi, ko saka Lekijs,» pārtrauc mans veselais saprāts. «Paklausies, ko saka «Jūras almanahs»! Almanahs saka: šodien, septītajā jūnijā, saule atpaliek par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm un cenšas atgūt kavējumu ar ātrumu 14,67 sekundes stundā. Tas saka: vakar, sestajā jūnijā, saule atpalika par vienu minūti un trīsdesmit sešām sekundēm un centās atgūt kavējumu ar ātrumu 15,66 sekundes stundā. Nedrīkst taču precizēt saules stāvokli šodien pēc vakardienas tabulas.»
«Muļķis!»
«Idiots!»
Tā viņi strīdas, kamēr man galva sāk griezties un es jau esmu ar mieru noticēt, ka ir aizpagājušās nedēļas parītdiena.
Un tad es atcerējos Suvas ostas priekšnieka brīdinājumu pirms došanās ceļā.
«Atrodoties austrumu garuma grādos, ņemiet no «Jūras almanaha» datus iepriekšējai dienai.»
Man ienāca prātā jauna doma. Es precizēju laika starpību par svētdienu un sestdienu, izdarot divas atsevišķas darbības, un, raugi, kad salīdzināja iznākumus, starpība bija tikai četras desmitdaļas sekundes. Es jutos kā no jauna piedzimis, jo biju atradis izeju no labirinta. «Snarka» bija par šauru man un manam pārdzīvojumam. Četras desmitdaļas sekundes nozīmēja tikai vienu desmitdaļu jūdzes lielu starpību — vienu kabeļtauvu!
Desmit minūtes es nezināju, kur dēties no prieka, bet tad nejauši kaut ko atcerējos.
Ak dievs! «Snarkas» laiks neatbilda Grīničas laikam. Kad Grīničā pulkstenis rādīja astoņi un divdesmit piecas minūtes, uz «Snarkas» bija tikai astoņi un deviņas minūtes.
«Auša!» sauc mans veselais saprāts. «Uz «Snarkas» pulkstenis rāda astoņi un deviņas minūtes no rīta, bet Grīničā astoņi un divdesmit piecas minūtes pēcpusdienā.»
«Ļoti labi,» atbild loģiskais saprāts. «Ja gribam būt precīzi, tad astoņi un divdesmit piecas minūtes īstenībā ir divdesmit un divdesmit piecas minūtes, un tas noteikti ir labāk nekā astoņi un deviņas minūtes. Nē, nē, te nav ko spriedelēt: tu atrodies rietumu garuma grādos!»