Tad uzgavilē mans veselais saprāts.
«Mēs izbraucām no Suvas Fidži salās — vai tā nebija?» tas jautā, un mans loģiskais saprāts piekrīt. «Un vai Suva atrodas austrumu garuma grādos?» Loģiskais saprāts atkal piekrīt. «Un mēs burājām uz rietumiem, tādējādi braukdami dziļāk austrumu platuma grādos, vai ne? Tātad tur nu jūs nekā nevarat darīt, bet jūs atrodaties austrumu garuma grādos.»
«Labi,» es kareivīgi saku, «noteiksim atrašanās vietu un tad redzēsim.»
Izdarījis to, es atklāju, ka mēs patiešām esam sasnieguši simt astoņdesmit ceturto rietumu garuma grādu._
«Es jau tev teicu,» zobgalīgi nosaka loģiskais saprāts.
Esmu pārsteigts. Mans veselais saprāts ne mazāk. Pēc vairākām minūtēm tas bildīs:
«Bet nav taču ne tāda rietumu, ne austrumu, ne kāda cita garuma simt astoņdesmit ceturtā grāda! Lielākais meridiāns, kā tu pats ļoti labi zini, ir simt astoņdesmit grādi.»
Nogājis tiktāl, veselais saprāts sabrūk no smadzeņu piepūles, bet loģiskais saprāts ir pagalam apmulsis. Es ar stingu skatienu staigāju apkārt un netieku gudrs, vai tuvojos Ķīnai vai Darijas sažmaugai.
Pēkšņi manas apziņas dziļumos ierunājās kāda man nepazīstama smalka balstiņa:
«Grādu ir pavisam trīssimt sešdesmit. No trīssimt sešdesmit grādiem atņem simt astoņdesmit četrus rietumu garuma grādus — un tu dabūsi simt septiņdesmit sešus austrumu garuma grādus.»
«Tas ir pieņēmums, nekas vairāk,» iebilst mans veselais saprāts, bet loģiskais saprāts protestē: «Te nav nekādu likumu.»
«Pie velna likumus!» es iesaucos. «Un kur tad palieku es?»
«Tas ir pats par sevi saprotams,» es turpinu. «Simt astoņdesmit četri rietumu garuma grādi nozīmē, ka esmu iekšā austrumu garuma grādos. Es tūliņ pēc kartes noteikšu mūsu atrašanās vietu un pārbaudīšu to ar lag- reķinu.»
Taču mani gaidīja jaunas grūtības un šaubas. Lūk, piemērs. Dienvidu platuma grādos, kad saule atrodas ziemeļu deklinācijā, hronometra rādījumi ir jāatzīmē agri no rīta. Es izdarīju to pulksten astoņos. Taču šajā nolūkā nepieciešams noteikt platumu, bet platumu nosaka dienas vidū, pulksten divpadsmitos, novērojot meridiānu. Tātad, lai pulksten astoņos atzīmētu hronometra rādījumus, man ir jāzina, kādos platuma grādos mēs atrodamies astoņos no rīta. Protams, ja «Snarka» būtu gājusi taisni uz rietumiem ar ātrumu seši mezgli stundā, tad četru stundu laikā tās platuma grāds nebūtu mainījies. Bet, ja kuģis būtu gājis taisni uz dienvidiem, tā platuma grāds būtu mainījies par divdesmit četrām jūdzēm. Šajā gadījumā vienkārša pielikšana vai atņemšana būtu pārvērtusi pulksten divpadsmitos fiksēto platumu par pulksten astoņos fiksēto platumu. Bet «Snarka» gāja uz dienvidrietumiem. Vajadzēja ņemt palīgā šķērsvirzienu tabulas.
Tas notika tā. Pulksten astoņos no rīta es atzīmēju hronometra rādījumus. Vienlaikus pēc lagas noteicu attālumu. Pulksten divpadsmitos, kad noteicu platumu, paskatījos arī, ko rāda laga: no pulksten astoņiem «Snarka» bija veikusi divdesmit četras jūdzes. Pēc pirmās tabulas es noteicu mūsu garumu.
Bet tie bija garuma grādi, kuros mēs atradāmies pulksten astoņos. No tā brīža līdz dienas vidum mēs bijām pavirzījušies 23,7 jūdzes uz rietumiem. Kāds bija mūsu garums dienas vidū? Es uzšķīru otro šķērsvirziena tabulu un, sīki izpētījis to, uzzināju, ka garumu starpība četrām stundām ir divdesmit piecas jūdzes. Es biju satriekts. Ieskatījos tabulā reizes sešas septiņas un ikreiz uzzināju, ka mūsu garumu starpība ir divdesmit piecas jūdzes. Godājamo lasītāj, iedomājieties, ka jūs esat nobraucis divdesmit četras jūdzes! Kā tad var iznākt, ka jūs esat nobraucis divdesmit piecas jūdzes? Pat ja jūs būtu braucis divdesmit četras jūdzes taisni uz rietumiem, nemainot platumu, kā jūs būtu varējis mainīt garumu par divdesmit piecām jūdzēm? Ļaunākais bija tas, ka nebija neviena, kas spētu man palīdzēt. Nedz Carmiana, nedz Mārtiņš nezināja par navigāciju tik daudz, cik zināju es. Bet «Snarka» pa to laiku kā traka drāzās uz Tannu Jaunheb- ridu salu grupā. Kaut kas bija jādara.
Pats nezinu, kā tas man ienāca prātā, — ja vēlaties, sauciet to par iedvesmu. Attālums starp meridiāniem pie ekvatora ir sešdesmit jūdzes (jūras jūdzes). Pie poliem meridiāni saiet kopā. Tātad, ja es brauktu uz Ziemeļpolu pa simt astoņdesmito meridiānu, bet Grīničas astronoms — pa nulles meridiānu, Ziemeļpolā mēs abi varētu sarokoties, kaut gan brauciena sākumā būtu atradušies tūkstošiem jūdžu viens no otra. Tātad, ja attālums starp meridiāniem pie ekvatora bija sešdesmit jūdzes, bet pie pola — nulle jūdžu, tad kaut kur starp polu un ekvatoru tam vajadzēja būt pusjūdzi lielam, kaut kur citur — vienu, divas, desmit, trīsdesmit, jā, arī sešdesmit jūdžu lielam.
Tagad viss bija skaidrs. «Snarka» atradās uz deviņpadsmitā dienvidu platuma grāda. Te pasaule bija šaurāka nekā pie ekvatora. Tāpēc katra rietumu virzienā nobraukta jūdze uz deviņpadsmitā dienvidu platuma grāda bija garāka par garuma minūti, jo sešdesmit jūdzes bija sešdesmit jūdzes, bet sešdesmit minūtes ir sešdesmit jūdzes tikai pie ekvatora. Džordžs Frensiss Treins pārspēja Zila Verna rekordu braucienā apkārt pasaulei. Taču jebkurš, kas vien vēlas, var pārspēt Džordža Frensisa Treina rekordu. Viņam ar tvaikoni jāaizbrauc līdz Hornas zemesragam un tad visu laiku jātur kurss uz austrumiem. Šajos platuma grādos pasaule ir ļoti maza un nav arī nevienas salas, kas varētu novirzīt tvaikoni no kursa. Ja tas visu laiku ies ar sešpadsmit mezglu ātrumu, tas apbrauks apkārt pasaulei apmēram četrdesmit dienās.
Un es tiku atalgots. Ceturtdien, desmitajā jūnijā, pulksten astoņos vakarā es noteicu mūsu atrašanās vietu. Pēc tam es iezīmēju kartē «Snarkas» kursu un atklāju, ka mēs uzskriesim virsū Futunas salai, vienai no Jaunhebridu vistālākajām austrumu salām, vulkāniskam konusam, kas tieši no okeāna dzelmes paceļas divtūkstoš pēdu augstumā. Es mainīju kursu tā, lai «Snarka» paietu garām salai desmit jūdzes uz ziemeļiem. Tad es teicu Vadam, kokam, kas stāvēja pie stūres katru dienu no četriem līdz sešiem rītā:
— Vada, rīt no rīta savas sardzes laikā skaties uzmanīgi — pa kreisi būs zeme.
Un gāju gulēt. Kauliņi bija mesti. Es biju licis uz spēles savu jūras braucēja reputāciju. Iedomājieties tikai — ja nu rītausmā neparādās nekāda zeme? Kur tad būs manas navigācijas zināšanas? Kur būsim mēs paši? Un kā mēs atradīsim vietu, kur patlaban esam, vai kādu zemi? Man jau rādījās, kā «Snarka» mēnešiem ilgi vientuļa klimst pa okeānu, veltīgi meklēdama zemi, kamēr mēs apēdam visu savu proviantu un izdēdējuši sākam skatīties cits uz citu, ielūkodamies vaigā kanibālismam.
Atzīstos, ka mans sapnis nebija
… līdzīgs debesīm, Kur trelļus bārsta cīrulis.
Drīzāk «es modos mēmā klusumā» un klausījos, kā krakšķ takelāža un viļņi šļakstās gar «Snarku», kas neatlaidīgi veica savus sešus mezglus stundā. Domās es atkal un atkal pārbaudīju savus aprēķinus, cenzdamies atrast kļūdu, līdz manas smadzenes nonāca tādā stāvoklī, ka sāku atrast desmitiem kļūdu. Ja nu visi mani aprēķini ir nepareizi un mēs atrodamies nevis sešdesmit, bet sešas jūdzes no Futunas? Tātad arī manis noteiktais kurss ir nepareizs, «Snarka» iet taisni uz Futunu un kuru katru brīdi var uzdrāzties virsū salai. To iedomājoties, es gandrīz pietrū- kos no kojas un, lai gan savaldījos un piespiedu sevi apgulties, vairākas minūtes ar drebošu sirdi gaidīju sadursmi.