Miegā mani mocīja murgi. Visbiežāk tā bija zemestrīce, bet parādījās arī kāds cilvēks ar rēķinu un mācās man virsū cauru nakti. Bez tam viņš gribēja kauties ar mani, un Carmiana katru reizi pierunāja mani, lai neielaižos ar viņu. Beidzot šis uzbāzīgais kreditors parādījās man sapnī, kur nebija Carmianas. Nu man bija izdevība, un mēs sakāvāmies, un es viņu bukstīju tik ilgi, kamēr viņš sāka saukt, ka pietiekot. Tad es pajautāju: «Bet kā būs ar to rēķinu?» Pieveicis šo vīru, es biju ar mieru samaksāt viņam. Taču viņš paskatījās uz mani un norūca: «Esmu kļūdījies. Tas rēķins bija nevis jums, bet jūsu kaimiņam.»
Viņš nozuda un vairs nerādījās man sapnī, un arī sapņi nozuda. Es pamodos smiedamies. Tas notika pulksten trijos no rīta. Izgāju uz klāja. Pie stūres stāvēja Henrijs, iezemietis no Rapas salas. Es paskatījos uz lagu. Tā rādīja četrdesmit divas jūdzes. «Snarka» joprojām gāja ar sešu mezglu ātrumu un vēl nebija uzdrāzusies virsū Futunas salai. Pussešos es atkal izgāju uz klāja. Vada, kas stāvēja pie stūres, nebija redzējis nekādu zemi. Es apsēdos uz treliņiem, un kādu ceturtdaļstundu mani plosīja šaubas. Tad es ieraudzīju zemi tajā vietā, kur vajadzēja būt zemei, — mazu, smailu zemes gabaliņu, kas slējās virs ūdens. Pulksten sešos es jau skaidri redzēju, ka tas ir Futunas skaistais vulkāniskais konuss. Pulksten astoņos, kad atradāmies tam līdzās, ar sekstantu noteicu attālumu līdz salai un konstatēju, ka tas ir deviņas un trīs desmitdaļas jūdzes. Bet es biju nolēmis paiet tai garām desmit jūdžu attālumā.
Tālāk uz dienvidiem no jūras izauga Aneiteums, uz ziemeļiem — Aniva, bet taisni priekšā — Tanna. Nebija nekādu šaubu, ka tā ir Tanna: augstu debesīs pacēlās vulkāna dūmi. Tā atradās četrdesmit jūdžu no mums, un ap dienas vidu, kad tuvojāmies salai, visu laiku iedami ar sešu mezglu ātrumu, mēs ieraudzījām, ka tā ir kalnaina, dūmakā tīta sala bez jebkādām līča pazīmēm gar visu piekrastes līniju. Es meklēju Apņēmības ostu, lai gan biju sagatavojies, ka tā kā enkurvieta vairs nepastāv. Vulkāniskās zemestrīces pēdējos četrdesmit gados bija tā pacēlušas tās dibenu, ka tur, kur agrāk varēja stāvēt uz enkura lieli kuģi, pēc pēdējām ziņām, tikko varēja izmest enkuru «Snarka». Un vai tad jauns satricinājums nevarēja izpostīt ostu pavisam?
Piegāju cieši klāt viscaur klinšu bluķu apmalotajam krastam, pret kuru putodamas triecās bangas. Apskatīju ar binokli visu krastu, tomēr ieeju nekur neredzēju. Pēc kompasa noteicu virzienu uz Futunu un Anivu un atzīmēju to kartē. Šo divu līniju krustpunktā vajadzēja atrasties «Snarkai». Pēc tam es nospraudu «Snarkas» kursu uz Apņēmības ostu. Izdarījis novirzes un deviācijas labojumus, es izgāju uz klāja un — ak tu šausmas! — ieraudzīju, ka nospraustais kurss ved mani taisni virsū klintīm, pret kurām brāzās bangas. Manam matrozim no Rapas salas par lielu izbrīnu, es turēju kursu uz klintīm, kamēr tās atradās vienu astotdaļjūdzi no manis.
— Te nav kur izmest enkuru, — viņš paziņoja, brīdinoši purinādams galvu.
Bet es mainīju kursu un gāju gar krastu. Carmiana stāvēja pie stūres. Mārtiņš atradās pie mašīnas, sagatavojies to kuru katru mirkli iedarbināt. Pēkšņi parādījās šaura spraudziņa. Binoklī es redzēju pie ieejas plīstam bangas. Henrijs, Rapas salinieks, skatījās nobažījies, Tehei, Tahaa salinieks, skatījās tāpat.
— Tur nav ieejas, — teica Henrijs. — Ja iesim uz turieni, mums būs beigas.
Atzīšos, ka domāju tāpat, un tomēr es devos taisni uz ieeju, vērodams, vai viļņi, veldamies atpakaļ no krastiem, saduras. Jā, tie sadūrās. Starp tiem bija mierīga ūdens josliņa. Carmiana pagrieza stūri un virzīja «Snarku» uz ieeju. Mārtiņš iedarbināja mašīnu, bet visi pārējie, pat koks metās nolaist buras.
Līča galā bija redzama tirdzniecības aģenta māja. Krastā simt jardu no mums geizers izvirda tvaiku stabu. Aiz bakborda, kad braucām apkārt nelielam zemesragam, parādījās misijas ēka.
— Trīs asis! — uzsauca Vada, izmetis loti. — Trīs asis! … Divas asis! … — viņš ātri sauca tālāk.
Carmiana spēji pagrieza stūri, Mārtiņš apstādināja mašīnu, un «Snarka», apliekusi loku, izmeta enkuru trīs asu dziļumā. Mēs nepaguvām ne atvilkt elpu, kad pie borta un uz kuģa jau bija vesels bars melnādainu iezemiešu — pērtiķiem līdzīgi radījumi ar atvieztiem zobiem, saņudzē- jušiem matiem, satraukuma pilnām acīm, ar spraužam- adatām un māla pīpītēm izcaurumotajās ausīs; viņiem nebija mugurā neviena apģērba gabala.
Tonakt, kad visi bija aizmiguši, es izlavījos uz klāja, pārlaidu skatienu rāmajam līcim un uzgavilēju, ja, uzgavilēju savai navigācijas prasmei.
XV NODAĻA
Zalamana salas
_— Kāpēc lai jūs nepabraukātu kopā ar mums? — jautāja kapteinis Džensens Pendefrinā Gvadalkanaras salā.
Mēs ar Carmianu saskatījāmies un kādu brīdi paklusām apspriedāmies. Tad abi reizē pamājām ar galvu. Tā mēs izlemjam visus jautājumus, un jāatzīst, ka tas ir ļoti labs paņēmiens, ja vien cilvēka dabā nav liet asaras apgāztas kondensētā piena kārbas dēļ.
— Paņemiet līdzi revolverus un šautenes, — ieteica kapteinis Džensens. — Man uz kuģa ir piecas šautenes, bet viens mauzeris ir bez patronām. Varbūt jums būs kāda lieka?
Mēs paņēmām līdzi šautenes, vairākas saujas patronu mauzerim un Vadu un Nakatu — «Snarkas» koku un kuģa puiku. Vada un Nakata bija mazliet nobijušies. Saudzīgi izsakoties, viņi neizrādīja sevišķu sajūsmu, lai gan briesmu brīžos Nakata nekad nezaudēja dūšu. Zālamana salas bija izturējušās cietsirdīgi pret viņu. Vispirms jau viņi abi bija iedzīvojušies jēlumos. Tas gan notika ar mums visiem (tieši toreiz es dziedināju divus tikko dabūtus jēlumus ar sublimātu), taču abiem japāņiem klajas sevišķi gruli. Bet tādi jēlumi nav nekādi patīkamie. Tic ir ka nebeidzamas čūlas. Pietiek ar moskīta dzēlienu, iegriezumu vai nelielu nobrāzumu, lai rastos sastrutojums, it kā gaiss šajās salas būtu piesātināts ar indi. Čūla bez kavēšanās sāk baroties. Tā apbrīnojami ātri saēd ādu un muskuļus. Pietūkums, kas pirmajā dienā ir adatas galviņas lielumā, otrā dienā jau ir desmit centu gabala lielumā, bet pēc nedēļas vairs nav apsedzams ar sudraba dolāru.
Vēl vairāk japāņi cieta no vietējā drudža. Viņi jau bija pārlaiduši vairākas lēkmes, bet, sākdami atveseļoties, spiedās tuvāk bortam tajā «Snarkas» daļā, kas bija tuvāk viņu tālajai Japānai, un ar ilgām raudzījās uz to pusi.
Tomēr visļaunākais bija tas, ka mēs paņēmām abus līdzi braucienā ar «Minotu» uz mežonīgo Malaitas salu. Vada, kas bija sevišķi bailīgs, bija pārliecināts, ka nekad vairs neredzēs Japānu, un blāvām, stingām acīm skatījās, kā uz «Minotas» nes šautenes un munīciju. Viņš jau bija dzirdējis par «Minotu» un tās braucieniem uz Malaitu. Viņš bija dzirdējis, ka pirms pusgada kuģi sagrābuši mežoņi, ka tā kapteinis sacirsts gabalos un ka saskaņā ar šīs jaukās salas vienlīdzības likumiem baltie ir parādā mežoņiem vēl divas galvas. Kāds malaitiešu zēns, kas strādāja Pendefrinas plantācijās, nesen bija miris ar dizentēriju, un Vada zināja, ka balto parāds sakarā ar to palielinājies par vēl vienu galvu. Bez tam, pārnesot mūsu bagāžu uz mazo kapteiņa kajīti, viņš uz tās durvīm ieraudzīja krūmu iemītnieku cirvju pēdas. Visbeidzot, kambīzē plīts bija palikusi bez skursteņa: salinieki to bija aiznesuši kopā ar pārējo laupījumu.
«Minota» bija gara, šaura no tīkkoka būvēta austrāliešu jahta ar keča takelāžu un smailu ķīli, drīzāk piemērota sacensībām nekā braucieniem pēc melnajiem rekrūšiem. Kad mēs ar Carmianu uzkāpām uz jahtas, tā bija pārpildīta. Tās divkāršotajā komandā bija piecpadsmit cilvēku, turklāt uz «Minotas» atradās pārdesmit mājupbraucēju, kuri bija nokalpojuši savu laiku plantācijās un devās atpakaļ uz saviem meža ciematiem. Vajadzēja tikai uzmest viņiem skatienu, lai saprastu, ka tie ir īsti cilvēkēdāji, galvaskausu mednieki. Viņu izcaurumotajām nāsīm bija izbāztās cauri kaula vai koka nūjiņas zīmuļa lielumā. Vairāki no viņiem bija sabakstījuši pašu deguna galu, kur rēgojās bruņurupuča kaula dzelkšņi vai uz stieples savērtas krelles. Daži bija izbakstījuši caurumiņu rindas no nāsīm līdz augšlūpai. Visiem ausīs bija no diviem līdz divpadsmit caurumiem, un tajos bija iebāzti trīs collas resni koka puļķi, bet mazākajos — māla pīpītes vai tamlīdzīgi nieki. īstenībā caurumu bija tik daudz, ka tiem visiem nepietika rotu, un, kad nākamajā dienā, tuvodamies Malaitai, mēs izmēģinājām šautenes, lai pārbaudītu, vai tās ir kārtībā, izcēlās pamatīgs kautiņš par tukšajām čaulītēm, kuras mūsu pasažieri tūliņ sastūkāja savu ausu tukšajos caurumos.