Mēs ne vien izmēģinājām šautenes, bet arī novilkārn gar treliņiem dzeloņstiepli. «Minota» ar tās atklāto klāju bez jebkādām virsbūvēm un sešas collas augstajiem treliņiem bija pārāk viegli pieejama abordāžai. Tāpēc bortā tika ieskrūvēti vara balsti un no pakaļgala līdz priekšgalam novilkta divkārša dzeloņstiepļu līnija. Tas viss, protams, droši sargāja no mežoņiem, taču sagādāja daudz neērtību, kuģim šūpojoties. Ja jums nav nekādas patikas velties virsū dzelkšņainajam aizvēja puses bortam, bet, lai neveltos, pie dzelkšņainā vēja puses borta jūs arī neiedrošināties ķerties, jums atliek tikai valstīties pa slapjo klāju, kas sasveras četrdesmit piecu grādu leņķī, un atzīt, ka tā ir viena no izpriecām, ko sagādā brauciens pa Zālamana salām. Bez tam ir jāpatur prātā, ka šajās salās katra dzeloņstieples ieplēsta skrambiņa pārvēršas par strutojošu jēlumu. Par to, ka nekāda piesardzība neglābj no šīs stieples, mēs pārliecinājāmies vienā jaukā rītā, braucot gar Malaitas piekrasti. Vējš bija diezgan stiprs, un jūra kļuva nemierīga. Pie stūres stāvēja jauns nēģeris. Kapteinis Džensens, misters Džekobsens (stūrmanis), Carmiana un es tikko bijām apsēdušies uz klāja ēst brokastis. Mūs sašūpoja trīs neparasti lieli viļņi. Jauneklis pie stūres apjuka. «Minotai» trīs reizes aizšļācās pāri vilnis. Brokastis aizskaloja pār bortu. Naži un dakšiņas ieslīdēja notekās. Vilnis aiznesa no pūpes vienu matrozi, un viņu ar pūlēm izvilka, bet mūsu drosmīgais kapteinis gulēja, pārkāries pār dzeloņaino bortu. Pēc šā notikuma mēs lietojām atlikušos galda piederumus kopīgi, rādīdami lielisku pirmatnējā komunisma paraugu. Starp citu, uz «Eiženijas» bija vēl sliktāk, jo mums četriem vajadzēja iztikt ar vienu tējkarotīti, bet tas jau ir cits stāsts.
Mūsu pirmā piestātne bija Suo Malaitas rietumu krastā. Zālamana salas atrodas pašā pasaules malā. Tāpat jau ir grūti tumšās naktīs braukt cauri ar rifiem pilnajiem jūras šaurumiem un šķērsot nepastāvīgās straumes, kad nav nevienas vaduguns (arhipelāga garums virzienā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem ir tūkstoš jūras jūdzes, un gar visu šo piekrasti nav nevienas bākas), bet braukšanu vēl vairāk apgrūtina tas, ka šī piekraste iezīmēta kartē nepareizi. Piemēram, Suo. Admiralitātes kartē Malaitas piekraste ir taisna, nepārtraukta līnija. Tomēr «Minota» izbrauca cauri šai taisnajai, nepārtrauktajai līnijai pa divdesmit asu dziļu šaurumu. Tur, kur vajadzēja būt zemei, īstenībā bija dziļš ieliekums. Mēs iegājām šajā līcī, mangrovju audzes aiz mums sakļāvās, un mēs izmetām enkuru spoguļgludā dīķī. Kapteinim Džensenam šī enkur- vieta nepatika. Viņš bija te pirmo reizi, bet Suo bija slikta slava. Ja mums uzbruktu, vējš mums nepalīdzētu glābties, bet, ja komanda mēģinātu aizbēgt ar laivu, to visu līdz pēdējam vīram apkautu no krasta. Ja kaut kas atgadītos, mēs būtu īstās lamatās.
— Bet ja nu «Minota» būtu uzskrējusi sēklī? Ko tad jūs iesāktu? — es pajautāju.
— Bet tā nav uzskrējusi sēkli, — kapteinis Džensens atbildēja.
— Nu, bet ja tomēr būtu uzskrējusi? — es neatlaidos.
Kapteinis brīdi padomāja, tad paskatījās uz stūrmani,
kas sprādzēja klāt revolveri, uz apbruņotajiem matrožiem, kuri kāpa laivā, un sacīja:
— Mēs kāptu laivā un bēgtu prom, cik vien ātri dieviņš mums ļautu.
Viņš arī pastāstīja man, ka grūtā brīdī neviens baltais nevarot paļauties uz malaitiešu matrožiem, ka visi salinieki uzskatot katru avarējušu kuģi par savu īpašumu, ka iezemiešiem esot daudz Snaidera šauteņu un ka uz «Minotas» esot divdesmit mājupbraucēju, kuri katrā ziņā palīdzētu saviem draugiem un radiem no Suo, ja tie sadomātu uzbrukt kuģim.
Vispirms malā nogādāja mājupbraucējus un viņu mantas. Tādējādi vienas briesmas bija attālinātas. Pa to laiku mums piebrauca klāt kanoe ar trim kailiem mežoņiem. Viņi bija kaili vārda vistiešākajā nozīmē. Viņiem nebija nevienas apģērba skrandiņas, ja vien par apģērbu neuzskata riņķus degunā, puļķus ausīs un gliemežvāku rokas sprādzes. Galvenais laivā bija vecs vienacis, spriežot pēc ziņām, miermīlīgi noskaņots virsaitis, tik netīrs, ka pat klāja kasāmais skrāpis uz viņa ādas kļūtu neass. Viņš bija ieradies brīdināt kapteini, lai nelaiž nevienu no saviem ļaudīm krastā. Vēlu vakarā virsaitis atkārtoja brīdinājumu.
Veltīgi mūsu laiva braukalēja gar piekrasti, meklēdama rekrūšus. Biezoknis bija pilns ar apbruņotiem iezemiešiem, kuri labprāt aprunājās ar mūsu ļaudīm, bet no kuriem neviens nevēlējās parakstīt līgumu, lai trīs gadus strādātu plantācijās par sešām mārciņām gadā. Tomēr viņi visādi centās izvilināt atbraucējus krastā. Otrā dienā iezemieši līča attālākajā galā iededzināja ugunskuru. Tā kā tas bija parastais signāls, ka viņi grib nolīgt darbā, mēs aizsūtījām uz turieni laivu. Tomēr nekas neiznāca. Neviens no iezemiešiem nepieteicās, un neviens no mūsējiem neizkāpa malā. Pēc kāda laika mēs pamanījām apbruņotus iezemiešus slapstāmies piekrastes krūmos.
Grūti bija spriest, cik mežoņu tur slēpjas. Skatiens nespēja izlauzties cauri pirmatnējo džungļu biežņai. Vakarā kapteinis Džensens, Carmiana un es braucām ķert zivis ar dinamītu. Katram laivā sēdošajam bija rokā Lī Enfilda šautene. Džonijam, vietējam vervētājam, kas sēdēja pie stūres, blakām bija vinčestrs. Mēs airējām uz to pusi, kur krastā, kā mums šķita, nebija nevienas dzīvas dveseles. Piebraukuši tuvāk krastam, mēs pagriežamies pret to ar pakaļgalu, lai uzreiz varētu attālināties, ja mums uzbruktu. Uzturoties Malaitā, ne reizes neredzēju, ka laiva tuvotos krastam ar priekšgalu. Parasti vervētāji brauc divas laivās: viena, protams, ar bruņotiem vīriem, brauc krasta, bet otra paliek pārsimt pēdu attālumā un sedz pirmo laivu. Tā kā «Minota» bija neliela jahta, otras laivas tai nebija.
Pieīrušies ar pakaļgalu pavisam tuvu krastam, mēs ieraudzījām zivju baru. Pielaidām uguni deglim un iesviedām dinamīta patronu ūdenī. Atskanēja sprādziens, un ūdens virsū sāka mētāties zivis. Tajā pašā mirklī mežs atdzīvojās. Krastā izskrēja ap divdesmit kailu mežoņu ar lokiem, bultām, šķēpiem un šautenēm. Laivas apkalpe arī paķēra šautenes. Abas naidīgās puses nenolaida acu viena no otras, kamēr divi no mūsējiem savāca apdullinātās zivis.
Mēs trīs dienas velti nonīkām Suo. «Minota» nesaver- vēja nevienu džungļu iemītnieku, bet džungļu iemītnieki nedabūja no «Minotas» nevienu galvaskausu. Vienīgais, kas kaut ko tomēr ieguva, bija Vada — viņš iedzīvojās pamatīgā drudzī. Glābšanas laiva izvilka mūs laukā 'no lagūnas, un mēs gar piekrasti devāmies uz Langa-Langa, lielu ciemu, kas ar neticamām pūlēm bija uzbūvēts uz smilšu sēkļa: tā bija mākslīga sala, kas vārda tiešā nozīmē bija uzbūvēta, lai paglābtos no asinskārajiem džungļu iemītniekiem. Tepat lagūnas otrā krastā atradās Binu ciems, kur_ pirms pusgada bija sagūstīta «Minota» un nobendēts tās kapteinis. Kad iebraucām nelielā šaurumā, mums pretī iznāca kanoe ar ziņu, ka vēl šorīt no šejienes aizbraucis kara kuģis, kura ļaudis nodedzinājuši trīs ciemus, nokāvuši trīsdesmit cūkas un noslīcinājuši vienu zīdaini. Tas bija kapteiņa Lūisa komandētais kuģis «Cam- brian».