Ar kapteini Lūisu es iepazinos Korejā krievu-japāņu kara laikā, un kopš tā laika mūsu ceļi bija krustojušies ne reizi vien, bet mēs vairs nebijām satikušies. Izbraukdami ar «Snarku» uz Suvu Fidži salās, mēs redzējām, ka «Cambrian» iziet jūrā. Pie Viļas Jaunhebridu salās mēs izmainījāmies ar vienas dienas starpību. Naktī mēs pagājām garām viens otram pie Santo salas. Tajā dienā, kad «Cambrian» ieradās Tulagi, mēs izbraucām no Pende- frinas jūdzes desmit tālāk. Bet te, pie Langa-Langa, mēs izmainījāmies ar dažu stundu starpību.
«Cambrian» bija ieradies sodīt «Minotas» kapteiņa slepkavas, bet sīkumus mēs uzzinājām tikai vakarā, kad pie mums ar laivu atbrauca vietējais misionārs misters Ebots. Ciemi tiešām bija nodedzināti un cūkas nokautas. Taču no iezemiešiem nebija cietis neviens. Slepkavas nebija izdevies saķert, kaut gan «Minotas» karogs un dažas citas lietas atrastas. Zīdainis noslīcis nejauši. Virsaitis Džonijs no Binu ciema atteicies vest desantu mežā, un neviens no viņa vīriem arī nav uzņēmies pavadoņa pienākumus. Tad saniknotais kapteinis Lūiss pateicis virsaitim Džonijam, ka viņa ciemu vajadzētu nodedzināt. Džonija leksikonā acīmredzot nav bijis vārda «vajadzētu», un viņš sapratis, ka ciems liks katrā ziņā nodedzināts. Ciema iedzīvotāji metušies begt ar tādu skubu, ka noslīcinājuši zīdaini. Virsaitis Džonijs steidzies pie mistera Ebota un iedevis viņam četrpadsmit sovrinus, lai uzpirktu kapteini Lūisu. Džonija ciems nav nodedzināts, bet kapteinis Lūiss naudu nebija ņēmis, tāpēc ka vēlāk es to redzēju Džonija rokās, kad viņš atbrauca uz «Minotas». Džonijs taisnojās, ka neesot vedis desantu tālab, ka viņam bijis liels augonis, kuru viņš man arī lepni parādīja. īstais iemesls, ko Džonijs gan neminēja, bija vērā ņemams: tās bija bailes no mežoņu atriebības. Ja vien viņš vai kāds no viņa vīriem būtu pavadījis jūrniekus, viņus piemeklētu atmaksa, līdzko «Cambrian» paceltu enkuru.
Lūk, ilustrācija, kas parāda tikumus Zālamana salās. Džonijs ieradās pie mums iemainīt pret tabaku vienu vaļu medību laivas apaļkoku, grotburu un klīveri. Tajā pašā dienā mazliet vēlāk ieradās virsaitis Billijs, lai iemainītu — arī pret tabaku — mastu un klīverkoku. Visas šīs daļas bija noņemtas laivai, ko kapteinis Džensens bija atguvis iepriekšējā braucienā ar «Minotu». Laiva piederēja kādai Izabellas salas plantācijai. Vienpadsmit malaitieši, kas tur strādājuši saskaņā ar līgumu, reiz nolēmuši bēgt. Kā jau meža iemītnieki, viņi nav nedz zinājuši, kas ir jūra, nedz pratuši apieties ar laivu atklātā jūrā. Tāpēc viņi pierunājuši divus iezemiešus no Senkristovalas bēgt kopā ar viņiem. Senkristovalieši dabūjuši, ko pelnījuši. Viņiem vajadzējis zināt, ar ko viņi ielaižas darīšanās. Kad
viņi laimīgi aizvadījuši nozagto laivu līdz Malaitai, par samaksu viņiem nocirstas galvas. Šo laivu ar visiem piederumiem kapteinis Džensens tad arī atņēmis Malaitas
iedzīvotājiem.
Tomēr es nebiju veltīgi braucis uz Zālamana salām. Te es beidzot ieraudzīju, kā tiek pazemota Carmianas augstprātība un satriekta pīšļos viņas sievietiskās pārākuma apziņas pils. Tas notika uz Langa-Langas, uz mākslīgās salas, kas pat nav saredzama zem mājām. Te mēs klīņā- jām starp simtiem kailu vīriešu, sieviešu un bērnu, kas nepazina kauna, un priecājāmies par skaistajiem skatiem. Mūsu revolveri bija pielādēti, un laivā sēdošie, bruņojušies ar šautenēm, neizlaida mūs no acīm. Taču no kara kuģa gūtā mācība vēl bija pārāk spilgta atmiņā, lai mēs justu bailes. Mēs gājām visur un aplūkojām visu, kamēr nonācām līdz lielam stumbram, kas bija kā tiltiņš nogāzts pāri seklai upītei. Melnie stāvēja mums priekšā kā siena un atteicās laist mūs garām. Mēs gribējām zināt, kāpēc viņi mūs apturējuši. Melnie teica, ka varam iet tālāk. Neko nesapratuši, mēs grasījāmies iet. Tad mums paskaidroja, ka kapteinis Džensens un es varot iet, tāpēc ka esam virieši. Turpretī neviena «Mērija» nedrīkstot spert ne soli uz tilta, kur nu vēl iet pāri pa to. «Mērija» nozīmē sievieti vispār, un Carmiana bija «Mērija». Viņai tilts bija tambo, kas šejieniešu valodā nozīmē tabu. Ak, kā es iz- riezu krūtis! Beidzot mana vīrieša cieņa bija atriebta. Es piederēju pie augstākā dzimuma. Carmiana varēja vilkties mums pa pēdām, taču mēs bijām VĪRIEŠI un drīkstējām iet pa tiltu, bet viņai vajadzēja braukt apkārt ar laivu.
Es negribētu, ka mani pārprot, bet visi zina, ka Zālamana salās drudža lēkmes cilvēku bieži piemeklē pēc nervu satricinājuma. Pusstundu pēc tam, kad Carmianai bija noliegts iet pa tiltu, viņu segās ietīstītu un ar hinīnu sazāļotu aizveda uz «Minotu». Nezinu, kādus nervu satricinājumus bija piedzīvojis Vada un Nakata, bet arī viņi nolikās ar drudzi. Zālamana salu klimats varēja gan būt veselībai labvēlīgāks.
Šīs lēkmes laikā Carmianai izveidojās Zālamana salu jēlums. Tas bija pēdējais piliens. Uz «Snarkas» visi, izņemot Carmianu, bija izslimojuši ar jēlumu. Es, piemēram, jau domāju, ka būs līdz potītei jāzaudē kāja neparasti ļaundabīga jēluma dēļ. Tahitiešiem Henrijam un Tehei tādu bija bez skaita. Vada saskaitīja kādus divdesmit jēlumus.
Nakatam atsevišķi jēlumi bija trīs collas gari. Mārtiņš bija pārliecināts, ka liela audu atmiršanai par iemeslu bijuši daudzie jēlumi. Carmianai līdz šim bija laimējies izkļūt cauri sveikā. Būdama neuzņēmīga pret šo kaiti, viņa jau bija sākusi nicinoši izturēties pret mums pārējiem. Viņa bija tā cēlusies pati savās acīs. ka reiz bikli paskaidroja man, ka viss esot atkarīgs no asiņu tīrības. Visiem bija jēlumi, viņai ne, tātad… Nu, bet tagad viņai bija jēlums sudraba dolāra lielumā, un tīrās asinis netraucēja viņu vairākas nedēļas enerģiski ārstēties. Viņa tic vienīgi sublimātam, Mārtiņš paļaujas uz jodoformu. Henrijs lieto neatšķaidītu citrona sulu. Pēc manām domām, ja sublimāts iedarbojas pārāk lēni, tas jālieto pamīšus ar ūdeņraža pārskābi. Zālamana salās dzīvo baltie, kas lieto tikai borskābi, citi ir noskaņoti labvēlīgi pret lizolu. Man ir vājība pret universālu līdzekli, ko sauc par Kaliforniju. Lai kāds pamēģina atrast Zālamana salu jēlumu Kalifor- nijal
No Langa-Langas mēs pa lagūnu devāmies tālāk cauri niangrovju brikšņiem, pa tādiem šaurumiem, ka «Minota» ar bortiem tikko neskāra krastus. Mēs pabraucām garām Kalokas un Auki ciemiem. To dibinātāji, tāpat kā Venēcijas dibinātāji, bija te meklējuši glābiņu no cietzemes iedzīvotājiem. Būdami pārāk vāji, lai cīnītos par eksistenci mežos, šie slaktiņa laikā dzīvi palikušie ļaudis bija apmetušies uz lagūnas smilšu sēkļiem. Viņi bija pārvērtuši tos par salām. Viņi bija spiesti iegūt sev iztiku no jūras un ar laiku kļuva par īstiem jūrniekiem. Viņi izpētīja zivju un molusku īpatnības, izgudroja āķus un makšķerauklas, tīklus un zivju slazdus. Viņu ķermeņi pielāgojās braukšanai ar kanoe. Tā kā viņiem nebija kur iet un viņi visu laiku pavadīja laivās, rokas viņiem kļuva stiprākas un pleci platāki, toties vidukļi tievāki un kājas vājākas. Dzīvodami piekrastē un sagrābuši savās rokās visu tirdzniecību ar salu, viņi kļuva bagāti. Starp viņiem un džungļu iemītniekiem nerimst naids. Pamiers īstenībā valda tikai tirgus dienās, kas parasti notiek divreiz nedēļā. Tirgojas tikai abu pušu sievietes. Simt jardu tālāk, paslēpušies krūmos, glūn apbruņoti salinieki, bet laivās sēž piekrastes iedzīvotāji. Tirgus dienu pamiers reti kad tiek pārtraukts. Mežu iemītniekiem pārlieku garšo zivis, bet zvejnieki jūt organisku vajadzību pēc dārzeņiem, kurus viņi nevar izaudzēt savās pārāk biezi apdzīvotajās salās.