Trīsdesmit jūdžu no Langa-Langas mēs sasniedzām šaurumu starp Basakanas salu un Malaitu. Krēslai iestājoties, vējš norima pavisam, un motorlaiva cauru nakti vilka «Minotu», nosvīdušajai apkalpei piepalīdzot ar gariem airiem. Bet straume bija pret mums. Pusnaktī mēs panācām «Eiženiju», lielu vervētāju šoneri, ko vilka divas motorlaivas. Tās kapteinis Kellers, gadus divdesmit divus vecs enerģisks vācietis, uzkāpa uz «Minotas» «papļāpāt», un mēs pārcilājām visus Malaitas jaunumus. Vācietim bija laimējies: Fiu ciemā viņš bija savervējis divdesmit rekrūšu. Kamēr viņi stāvējuši tur reidā, notikusi viena no parastajām «drosmīgajām» slepkavībām. Nogalinātais bijis jauns piejūras puisis, tas ir, zvejnieks, kurš ir pa pusei džungļu iemītnieks, bet nedzīvo salā. Viņš strādājis savā dārzā, kad pie viņa atnākuši trīs džungļu iemītnieki. Viņi izturējušies draudzīgi un beidzot lūguši kai-kai. Ķai-kai nozīmē «ēst». Viņš iekūris uguni un uzlicis vārīties taro. Kad viņš noliecies pār katlu, viens no atnācējiem izšāvis viņam cauri galvai. Viņš iegāzies ugunī, bet slepkavas iegrūduši upurim vēderā šķēpu un uzšķērduši viņu.
— Goda vārds, — piebilda kapteinis Kellers, — es gan negribētu, ka mani nošauj ar snaideru. — Zirgs ar visiem ratiem varētu izlīst pa šo caurumu viņa galvā.
Vēl viens drošsirdīgas slepkavības upuris, par kuru es dzirdēju, uzturēdamies Malaitā, bija kāds sirmgalvis. Kāds meža salinieku virsaitis bija nomiris dabiskā nāvē. Šie ļaudis netic dabiskai nāvei. Neviens vēl tādā nav nomiris. Viņi saprot, ka var mirt no lodes, kaujas cirvja vai metamā šķēpa. Ja kāds nomirst citādā nāvē, ir skaidrs, ka viņam nāve ir pieburta. Kad virsaitis nomira dabiskā nāvē, viņa cilts vainoja kādu ģimeni. Tā kā ir vienalga, kuru no aizdomās turētās ģimenes nogalināt, viņi izvēlējās šo sirmgalvi, kurš dzīvoja viens pats. Tā bija ērtāk. Turklāt večukam nebija šautenes. Un viņš bija akls. Nabaga večukam radās aizdomas, un viņš sagatavoja daudz bultu. Trīs drosmīgi karavīri, apbruņojušies ar snaideriem, uzbruka viņam naktī. Visu nakti viņi varonīgi cīnījās ar veco. Līdzko uzbrucēji krūmos sakustējas vai nočauksti- nāja lapas, viņš raidīja uz to pusi bultu. No rīta, kad bija izšauta pēdējā bulta, trīs varoņi piezagās sirmgalvim klāt un sašķaidīja viņam galvaskausu.
Rīts atrada mūs vēl joprojām bezcerīgi cīnāmies ar straumi šauruma vidū. Galu galā mēs izmisumā pagriezā-
mies atpakaļ, izgājām jūrā un, apbraukuši apkārt Basa- kannas salai, nonācām līdz Malu. Enkurvieta pie Malu bija tāda, ka labāku nevarēja vēlēties, bet tā atradās starp krastu un riebīgu rifu, un iebraukt šajā šaurumā bija viegli, bet izbraukt no tā — grūti.
Vietējais misionārs misters Kolfeilds nupat bija pārra- dies no ceļojuma ar laivu gar piekrasti. Viņš bija slaids, tievs, nosvērts un praktisks cilvēks, kas aizrautīgi darīja savu darbu, — īsts divdesmitā gadsimta dieva kalps. Dodamies uz Malaitu, viņš bija teicis, ka paliks tur ne vairāk kā sešus mēnešus. Pēc tam viņš nolēma, ka paliks vēl, ja šajā laikā nezaudēs dzīvību. Un, lūk, bija jau pagājuši seši gadi, bet viņš vēl bija te. Viņa šaubas par sešiem mēnešiem tomēr nebija bijušas veltas. Pirms viņa Malaitā bija ieradušies trīs misionāri, un daudz īsākā laikā divi bija nomiruši ar drudzi, bet trešais aizbraucis projām kroplis.
— Par kādu slepkavību jūs runājat? — viņš pēkšņi aprāva kapteini Džensenu kādas sarunas vidu.
Kapteinis pastāstīja.
— Nu, tā notikusi jau sen, — teica misters Kolfeilds. — Tā notikusi pirms divām nedēļām.
Te, Malu, es saņēmu pelnītu sodu par ļauno prieku un izsmieklu sakarā ar Zālamana salu jēlumu, ko Carmiana bija saķērusi Langa-Langā. Misters Kolfeilds netieši bija šīs atmaksas ierocis. Viņš uzdāvināja mums vistu, kurai es biju spiests dzīties pakaļ ar šauteni rokā. Man taču vajadzēja nogriezt viņai galvu. Man izdevās vistu nošaut, bet, to darot, es paklupu pār baļķi un saskrāpēju lielu. Rezultāts — trīs Zālamana salu jēlumi. Kopā ar diviem iepriekšējiem jau iznāca pieci. Bet kapteinis Džensens un Nakata bija saķēruši gari-gari, kas burtiskā tulkojumā nozīmē «skrambā-skrambā». Taču tulkot nebija vajadzības: kapteiņa un Nakatas vingrinājumi bija saprotami bez vārdiem.
Nē, klimats Zālamana salās nav nemaz tik veselīgs, kā gribētos. Es rakstu šo nodaļu Izabellas salā, uz kurieni mēs esam aizgādājuši «Snarku», lai notīrītu un nodrīvētu to. Šorīt man bija pēdējā drudža lēkme, un starp divām lēkmēm man bija tikai viena brīva diena. Carmianai lēkmes uznāk pēc divām nedēļām. Vadu drudzis padarījis galīgi gaudenu. Pagājušajā naktī, pēc visām pazīmēm spriežot, viņam sākās plaušu karsonis. Henrijs, dūšīgais milzis no Tahiti, nupat kā piecēlies no slimības gultas, čūbājās pa klāju, sačervelējies kā pērnā gada mežābols. Viņš ar Tehei bija savācis vērtīgu jēlumu kolekciju. Bez tam viņi bija saķēruši jaunu gari-gari paveidu, kas atgādināja saindēšanos ar augu indēm, piemēram, ar miec- skābi vai zilskābi. Tomēr viņi nav oriģināli. Pirms vairākām dienām Carmiana, Mārtiņš un es devāmies baložu medībās uz kādas mazas saliņas, un kopš tā laika mums ir skaidrs priekšstats par elles mocībām. Bez tam uz šīs mazās saliņas Mārtiņš uz koraļļiem sagrieza sev sloksnēs pēdas, dzīdamies pakaļ haizivij, — vismaz viņš pats tā saka, bet man gan likās, ka bijis pavisam citādi. Visi griezumi pārvērtās par Zālamana salu jēlumiem. Pirms pēdējās drudža lēkmes es, velkot tauvu, mazliet nobrāzu sev pirkstu kauliņus, un tagad man ir trīs pavisam svaigi jēlumi. Bet nabaga Nakata! Trīs nedēļas viņš nevarēja apsēsties. Vakar viņš apsēdās pirmo reizi un nosēdēja piecpadsmit minūtes. Viņš priecīgs apgalvo, ka cerat izārstēties no sava gari-gari mēneša laikā. Bet tai pastarpā viņa gari-gari no pārāk jūsmīgas «skrambā-skrambāša- nas» ir pārvērtušies par neskaitāmiem jēlumiem. Turklāt viņš nupat nolikās ar septīto drudža lēkmi. Ja es būtu karalis, visbriesmīgākais sods, ko-es piespriestu saviem ienaidniekiem, būtu izsūtījums uz Zālamana salām. Kaut gan, vienalga, vai es būtu vai nebūtu karalis, man laikam tomēr pietrūktu drosmes tā rīkoties.
Nogādāt plantācijām savervētos strādniekus uz mazas, šauras jahtiņas, kas uzbūvēta braukšanai gar piekrasti, nav sevišķi patīkami. Klājs ir pilns ar savervētajiem un viņu ģimenēm. Kopkajītē nav vietas, kur ābolam nokrist. Naktī viņi visi gul turpat. Mūsu mazajā kajītē var iekļūt tikai caur kopkajīti, un mēs spraucamies cauri guļošajiem vai arī minam tiem virsū. Arī tas nav visai patīkami. Viņi visi kā viens ir slimi ar dažādām ļaundabīgām ādas kaitēm. Dažiem ir ēde, citiem — buftua. Bukua cēlonis ir augu parazīts, kas ieurbjas ādā un muskuļos. Nieze ir neizturama. Slimais kasās tik ilgi, kamēr pa gaisu sāk lidot sausas plēksnes. Bez tam vēl ir ādas audzēji un čūlas. Uz kuģa ieradās iezemieši ar tik lieliem jēlumiem, ka viņi varēja paiet tikai uz pirkstgaliem, vai ar tādiem caurumiem miesā, ka tajos varēja iebāzt dūri. Asinssain- dēšanās ir ļoti bieža parādība, un kapteinis Džensens operē visus pēc kārtas ar jūrnieku nazi un buru adatu. Lai cik bezcerīgs būtu stāvoklis, viņš atver brūci un pēc iztīrīšanas uzliek izmērcētu sausiņu kompresi. Kad ieraugām sevišķi briesmīgus jēlumus, mēs steigšus iesprūkam kaktā un bagātīgi aplejam paši savus jēlumus ar subli- rnātu. Tā mēs dzīvojam un ēdam, un guļam uz «Minotas», gaidīdami laimi un izlikdamies, ka labi vien ir.