Tagad es jutos spējīgs ārstēt čūlas. Vienlaikus es izjutu lielu bijību pret tām. Citādi pret šo notikumu izturējās «Snarkas» komanda. Viņiem redzēt nenozīmēja ticēt. Viņi visi bija redzējuši manu drausmīgo stāvokli, un neviens no viņiem — esmu pārliecināts par to — zemapziņā nešaubījās, ka viņa nevainojami veselais organisms un lieliskā personība nekad neļautu ieperināties tādai riebīgai indei, kā to pieļāva mans anēmiskais organisms un mana viduvējā personība. Apņēmības ostā, Jaunhebridu salās, Mārtiņam ienāca prātā basām kājām pastaigāties pa krūmiem, un viņš atgriezās uz kuģa ar daudzām skrambām un nobrāzumie'm — galvenokārt uz apakšstilbiem.
— Vajadzētu būt uzmanīgākam, — brīdināju viņu. — Es iedošu tev mazliet sub'limāta, ar ko izmazgāt skrambas. Drošs paliek drošs, kā saka.
Bet Mārtiņš tikai augstprātīgi pavīpsnāja. Lai gan viņš neko neteica, man tomēr bija jāsaprot, ka viņš nav tāds kā citi (šis cits varēju būt vienīgi es) un ka pēc pāris dienām viņa pušumi būs aizdzijuši. Bez tam viņš nolasīja man lekciju par savām reti tīrajām asinīm un apbrīnojamo sadzītspēju. Kad viņš beidza, es jutos nolīdzināts ar zemi. Acīmredzot es atšķīros no citiem ar to, ka man nebija tik tīras asinis.
Kādu dienu, gludinot veļu, mūsu junga Nakata iedomājās, ka viņa kāja ir gludekļa paliktnis, un dabūja trīs collas garu un puscollu platu apdegumu. Viņš arī augstprātīgi vīpsnāja, kad piedāvāju viņam sublimātu un atgādināju savu rūgto pieredzi. Man ļoti pieklājīgi un laipni lika saprast, ka visa vaina bijusi manās sliktajās asinīs, turpretī viņa — japāņa, portarturieša asinis ir pirmšķirīgas un neliekas zinot par jautrajiem mikrobiem.
Pavārs Vada reiz atradās motorlaivā, kad notika neveiksmīgs mēģinājums izcelties malā, un bija spiests lēkt ūdenī un palīdzēt cauri bangām vilkt laivu uz krastu. Viņš pamatīgi sagraizīja kājas uz gliemežvākiem un koraļļiem. Piedāvāju puisim pudeli ar sublimātu. Un atkal man bija jāpacieš augstprātīgs smaids, un atkal man lika saprast, ka viņa dzīslās rit tās pašas asinis, kas sadevušas Krievijai un vienā jaukā dienā sados Savienotajām Valstīm, bet, ja viņa asinis netiktu galā ar dažām nenozīmīgām skrambiņām, viņš sev no kauna iztaisītu harakiri.
No visa tā es secināju, ka ārsts amatieris netiek turēts godā uz sava kuģa pat tad, ja viņš ir izārstējis pats sevi. Visa komanda uzskatīja, ka esmu drusku ķerts uz jēlumiem un sublimātu. Ja man pašam bija netīras asinis, tas vēl nenozīmēja, ka arī citiem ir tādas. Es vairs nepiedāvāju savu palīdzību. Laiks un mikrobi bija manā pusē, un man atlika tikai gaidīt.
— šitajos iegriezumos laikam sagājuši iekšā kaut kādi netīrumi, — pēc dažām dienām teica Mārtiņš, jautājoši skatīdamies uz mani. — Es tos izmazgāšu, un viss būs kārtībā, — viņš piebilda, redzēdams, ka izliekos nedzirdam.
Pagāja vēl divas dienas, bet pušumi kā nedzija, tā ne- dzija, un es pieķēru Mārtiņu mērcējam kājas toverī ar karstu ūdeni.
— Nekas nav tik labs kā karsts ūdens, — viņš aizrautīgi pavēstīja. — Tas sit pušu visas dakteru zāles. No rīta jēlumi būs pazuduši.
Bet no rīta Mārtiņš izskatījās nobažījies, un es zināju, ka drīz būs mana kārta triumfēt.
— Es tomēr pamēģināšu kādas no tavām zālēm, — viņš tās pašas dienas pievakarē paziņoja. — Ne tāpēc, ka no tā varētu būt kāds labums, — viņš taisnojās, — tomēr es gribu pamēģināt.
Drīz arī lepnās japāņu asinis ieradās lūgt zāles saviem daiļrunīgajiem jēlumiem, un galīgi pazemoju tās, labprāt un sīki izklāstīdams savu ārstēšanas metodi. Nakata bez ierunām izpildīja manus norādījumus, un jēlumi kļuva ar katru dienu mazāki. Vada bija apātiskāks, un viņam ārstēšanās gāja lēnāk. Bet Mārtiņš vēl aizvien šaubījās, un, tā kā viņš neizārstējās uzreiz, viņš sāka sludināt teoriju, ka pat tad, ja daktera zāles esot labas, tās nevarot būt tikpat iedarbīgas arī citiem. Uz viņu, piemēram, sublimāts neiedarbojoties. Un kā es arī varu zināt, ka tās ir īstās zāles? Man taču nav pieredzes! Tas, ka esmu izveseļojies, vēl nenozīmē, ka tas ir sublimāta nopelns. Var taču būt sagadīšanās. Nav šaubu, ka ir līdzeklis, ar ko ārstēt jēlumus, un, kad viņam patrāpīsies labs ārsts, viņš uzzinās, kas tas ir par līdzekli, un dabūs to.
Apmēram šajā laikā mēs ieradāmies Zālamana salās. Neviens ārsts neteiks, ka šis arhipelāgs ir sanatorija. Pavisam īsu laiciņu uzturēdamies šajās salās, es pirmo reizi mūžā sapratu, cik trausli ir cilvēka miesas audi. Mūsu pirmā enkurvieta bija Portmarija Santaannas salā. Vienīgais baltais cilvēks, tirdzniecības aģents, atbrauca pie mums ar laivu. Viņu sauca Toms Batlers, un viņš bija lielisks paraugs tam, ko Zālamana salas var izdarīt ar veselu cilvēku. Viņš gulēja laivā nevarīgi kā mirējs. Viņa sejā nebija nedz smaida, nedz saprāta pazīmju. Bija tikai drūma nāvesgalva, kas nejaudāja pat atiezt zobus smaidā. Batleram arī bija jēlumi, milzīgi jēlumi. Mēs bijām spiesti uzvilkt viņu uz «Snarkas». Viņš sacīja, ka esot vesels, ka viņam labu laiku neesot bijis drudzis un ka vienīgi roka neesot kārtībā. Likās, ka viņa roka ir paralizēta. Viņš to noliedza. Agrāk gan bijusi, bet viņš izveseļojies. Tā esot parasta slimība Santaannā, Batlers teica, kad viņu veda uz kajīti, bet viņa nedzīvā roka bunkšķēja pret pakāpieniem. Viņš, bez šaubām, bija visšausmīgākais no visiem, kas bija mūs apmeklējuši uz «Snarkas», bet pie mums bija nākuši gan'ar spitālību, gan ar elefantiāzi slimi cilvēki.
Mārtiņš apjautājās par frambēziju, tāpēc ka Batlers bija vienīgais, kas varēja zināt. Par to, ka viņš tiešām zina, mēs varējām spriest pēc viņa rētainajām rokām un kājām un pēc jaunajām čūlām uz vecajām rētām. Pie čūlām varot pierast, paziņoja Toms Batlers. Tās esot tīrais nieks, ja vien neesot ieēdušās dziļi miesā. Bet, kad tās uzbrūkot artēriju sieniņām, artērijas pārplīstot, un tad — posies tikai uz bērēm. Pēdējā laikā no jēlumiem nomiruši vairāki iezemieši. Bet kāda tam nozīme? Ja nav jēlumu, ir kaut kas cits. Tādas ir tās Zālamana salas.
Es pamanīju, ka no šā brīža Mārtiņš izrāda arvien lielāku interesi par saviem jēlumiem. Viņš sāka arvien biežāk mazgāt tos ar sublimātu, bet sarunā arvien aizrautīgāk atcerējās Kanzasas labumus. Mēs ar Carmianu nodomājām, ka Kalifornija ir vienīgā vieta, kur viss ir labi. Henrijs zvērēja pie Rapas salas, Tehei cēla debesīs Bora- Boru, bet Vada un Nakata sacerēja vārsmas par godu Japānas veselīgajam klimatam.
Kādu vakaru, kad «Snarka» brauca apkārt Ugi salas dienvidgalam, meklējot kādu izdaudzinātu enkurvietu, dodamies ar laivu uz Sankristovalu, pie mūsu kuģa piestāja angļu misionārs misters Drjū. Mēs ielūdzām viņu pusdienās. Mārtiņš, kura kājas bija notītas ar Sarkanā Krusta saitēm kā mūmijai, novirzīja sarunu uz jēlumiem.