— Jā, — teica misters Drjū, — Zālamana salās ta ir parasta lieta. Visi baltie cieš no šiem jēlumiem. _
— Un vai jums arī bija tādi? — jautāja Mārtiņš, līdz sirds dziļumiem aizskarts, ka angļu baznīcas misionāram ir tikpat vulgāra slimība.
Misters Drjū pamāja ar galvu un piemetināja, ka ne tikai bijuši, bet viņš ārstējoties vēl šobrīd.
— Bet ar ko jūs tos ārstējat? — Mārtiņš šautin izšāva jautājumu.
Gaidot atbildi, man tikko neapstājās sirds. No šīs atbildes bija atkarīgs, vai man izdosies glābt savu mediķa prestižu vai arī es to zaudēšu. Un tad nāca atbilde, svētītā atbilde!
— Ar sublimātu, — teica misters Drjū.
Mārtiņš padevās, man jāsaka, godīgi atzīdams sevi par uzvarētu, un esmu pārliecināts — ja viņam šajā brīdī lūgtu atļauju izraut vienu zobu, viņš man neatteiktu.
Visi baltie Zālamana salās mokās ar jēlumiem, un katrs iegriezums vai skramba nozīmē jaunu jēlumu. Visiem, kurus es satiku, tie bija, un deviņiem no desmit tie vēl nebija izzuduši. Bija gan viens izņēmums — kāds jauns puisis, kas bija nodzīvojis šajās salās piecus mēnešus, desmitajā dienā pēc Ierašanās nolicies ar drudzi un pēc tam slimojis ar drudzi tik bieži, ka viņam nebijis nedz laika, nedz izdevības dabūt jēlumu.
Uz «Snarkas» jēlumi bija visiem, izņemot Carmianu. Viņas egotisms nebija mazāks par Japānas vai Kanzasas egotismu. Viņa uzskatīja to par savu tīro asiņu nopelnu un, dienām ritot, aizvien biežāk un skaļāk plātījās ar savu asiņu tīrību. Starp mums runājot, es šo imunitāti izskaidroju ar faktu, ka Carmianai, kā jau sievietei, nav jāsavaino rokas tā kā mums, vīriešiem, kas sviedriem vaigā vada «Snarku» apkārt pasaulei. Viņai gan es to neteicu. Negribēju ievainot viņas dvēseli ar rupjiem faktiem. Būdams ārsts, kaut arī tikai amatieris, es par šo slimību zināju vairāk nekā viņa un sapratu, ka laiks ir mans sabiedrotais. Bet ak vai! Es nepratu izmantot sava sabiedrotā pakalpojumus, kad tas apveltīja viņu ar mazu, burvīgu čūliņu uz potītes. Es tik ātri ķēros pie antiseptiskās arstešanas, ka jēlums sadzija ātrāk, nekā Carmiana paguva to pamanīt. Un atkal es biju līdzīgs savā tēvzemē neatzītam pravietim; vēl ļaunāk — man pārmeta, ka es mēģinājis viņu maldināt, iestāstīdams, ka viņai patiešām izveidojies jēlums. Carmianas tīrās asinis plosījās trakāk neka agrāk, tā ka es iebāzu degunu navigācijas grāmatās un klusēju. Un beidzot šī diena pienāca. Mēs tieši braucam gar Malaitas krastiem.
— Kas tev uz potītes? — es jautāju.
— Nekas, — viņa atbildēja.
— Labi, — es teicu, — tomēr labāk uzliec virsū sublimātu. Un pēc nedēļām divām vai trijām, kad jēlums būs sadzijis un būs palikusi tikai rēta, kas arī paliks līdz kapa malai, aizmirsti savu asiņu tīrību un savus slavenos senčus un pastāsti man, ko tu domā par jēlumiem.
Šoreiz jēlums bija sudraba dolāra lielumā, un bija vajadzīgas trīs nedēļas, kamēr to sadziedēja. Reizēm Carmiana nevarēja no sāpēm paiet, un gandrīz katru dienu viņa atkārtoja, ka potīte esot jēlumam vissāpīgākā vieta. Es savukārt paskaidroju, ka man uz potītes jēlums nekad nav uzmeties un tāpēc man jāsecina, ka jēlums visvairāk sāp uz pēdas. Šā jautājuma izšķiršanu atstājām Mārtiņam, kas nepiekrita nevienam no mums un pastāvēja uz to, ka jēlums visvairāk sāpot uz liela.
Ar laiku tomēr pierod pie jēlumiem. Pašreiz, kad es rakstu, man ir pieci jēlumi uz rokām un trīs uz apakšstilba. Carmianai ir pa vienam katrā labās pēdas pusē. Tehei zaudē vai prātu no saviem jēlumiem. Mārtiņam jaunākie ādas bojājumi ir aizēnojuši agrākos. Nakatas audos graužas iekšā vairāki desmiti jēlumu. Bet «Snarka» piedzīvo to pašu, ko visi kuģi, kas iegriezušies Zālamana salās kopš to atklāšanas. No «Norādījumiem jūras braucējiem» es izrakstu šādu vietu:
«Kādu laiku Zālamana salās uzturējušos kuģu komandas cieš no ļaundabīgiem jēlumiem, kas rodas ievainojumu un skrambu vietā.»
Arī jautājumā par drudzi «Norādījumi jūras braucējiem» ir tikpat neiepriecinoši.
«Jaunatbraucēji agri vai vēlu saslimst ar drudzi. Iedzimtie ari ir pakļauti tam. Nāves gadījumu skaits balto vidū tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītajā gadā bija deviņi no piecdesmit.»
Es domāju, ka daži no šiem nāves gadījumiem bija nejauši.
Pirmais ar drudzi nolikās Nakata. Tas notika Pendef- rinā. Viņam sekoja Vada un Henrijs. Pēc tam padevās Carmiana. Man izdevās izvairīties dažus mēnešus, bet, kad drudzis pieveica mani, pēc dažām dienām, acīmredzot aiz biedriskuma, man pievienojās arī Mārtiņš. No mums septiņiem turējās vienīgi Tehei, taču viņa ilgas pēc dzimtenes bija jaunākas par drudzi. Nakata, kā vienmēr, izpildīja visus norādījumus, tā ka trešās lēkmes beigās, divas stundas svīdis un norijis trīsdesmit vai četrdesmit hinīna graudiņus, viņš pēc divdesmit četrām stundām jau spēja piecelties, lai gan nejutās sevišķi drošs uz kājām.
Vada un Henrijs tomēr bija visgrūtāk ārstējami. Sākumā Vada briesmīgi nobijās. Viņš bija stingri pārliecināts, ka viņa zvaigzne ir norietējusi un ka Zālamana salas kļūs viņa kaps. Viņš saprata, ka dzīvība te ir lēta manta. Pendefrinā viņš redzēja, kā plosās dizentērija, un, sev par nelaimi, redzēja arī, kā vienu no tās upuriem uz cinkotas dzelzs plātnes iznes un tāpat bez šķirsta un bēru ceremonijām iesviež bedrē. Visiem bija drudzis, visiem bija dizentērija, visiem bija viss. Nāve te bija parasta parādība. Šodien tu esi dzīvs, bet rīt miris, un Vada pilnīgi aizmirsa šodienu un domāja, ka jau pienākusi rītdiena.
Viņš vairs nerūpējās par saviem jēlumiem, aizmirsa ieziest tos ar sublimātu un, nevaldāmi kasīdamies, iznēsāja kaiti pa visu miesu. Tāpat viņš nepildīja norādījumus, kas attiecās uz drudzi, un iznākums bija tāds, ka viņš gulēja drudzī piecas dienas pēc kārtas, lai gan būtu pilnīgi pieticis ar vienu. Henrijs, šis milzis, izturējās tikpat muļķīgi. Viņš kategoriski atteicās ieņemt hinīnu, aizbildinādamies, ka pirms vairākiem gadiem, kad viņam bija drudzis, ārsts devis pilulas, kas pēc lieluma un krāsas atšķīrušās no manis piedāvātajām. Tā viņš piebiedrojās Vadam.
Bet es apvedu abus ap stūri, izārstēdams ar viņu pašu zālēm — ar pašiedvesmu. Viņi ticēja nelāgajai priekšnojautai un domāja, ka drīz mirs. Es piespiedu viņus norīt krietnu hinīna devu un liku izmērīt temperatūru. Pirmo- reizi lietoju manā zāļu kastē ielikto termometru un drīz vien atklāju, ka no tā nav nekāda labuma, jo tas domāts pārdošanai, nevis lietošanai. Ja vien es ieminētos saviem pacientiem, ka termometrs nekam neder, pavisam drīz uz kuģa būtu divi līķi. Lieku galvu ķīlā, ka viņiem temperatūra bija četrdesmit grādu. Es abiem pēc kārtas svinīgi iebāzu mutē termometru, likdams savai sejai paust apmierinātību, un jautri pavēstīju, ka temperatūra viņiem ir trīsdesmit astoņi grādi. Tad es viņiem atkal sadevu hinīnu, nobrīdināju, ka gadījumā, ja viņi jutīsies slimi vai vārgi, tad tas būs tikai no hinīna, un atstāju abus, lai veseļojas. Un viņi izveseļojās, kaut gan Vada tiepās. Ja jau cilvēks var aiz pārpratuma nomirt, vai tad tas ir kas amorāls, ja viņam liek aiz pārpratuma dzīvot?
Ticiet man, baltā rase tomēr ir sīksta un dzīvotspējīga. Viens no diviem mūsu japāņiem un abi tahitieši tā pārbijās, ka vajadzēja viņus iedrošināt, uzmundrināt un ar varu vilkt atpakaļ pie dzīvības. Carmiana un Mārtiņš raudzījās uz savām slimībām ar smaidu, nepiešķīra tām sevišķu nozīmi un ar mierīgu pārliecību gāja dzīves ceļu. Kad Vada un Henrijs bija nosprieduši, ka viņiem jāmirst, Tehei arī neizturēja un stundām ilgi gaudulīgi skaitīja lūgšanas un raudāja. Turpretī Mārtiņš lādējās un kļuva vesels, bet Carmiana vaidēja un gudroja, ko darīs pēc izveseļošanās.