Bet neiedomājieties, ka lielākā daļa brīvprātīgo bija zēni: gluži otrādi, zēnu bija tikai neliela daļa. Rakstīja dažādu gada gājumu un stāvokļu cilvēki. Daudzi jo daudzi ārsti, ķirurgi un zobārsti piedāvājās braukt līdzi un, tāpat kā visi pārējie, bija ar mieru strādāt par velti, strādāt jebkuru darbu un pat samaksāt par tiesībām strādāt uz «Snarkas».
Burtliču un reportieru, kas vēlējas braukt, bija bez sava gala, nerunājot nemaz par pieredzējušiem sulaiņiem, šefpavāriem un ekonomiem. Civilinženieri bija kā uzburti uz braukšanu; «dāmas» kompanjones apsēda Carmianu, bet mani ar piedāvājumiem apbēra cilvēki, kas vēlējās kļūt par maniem privātsekretāriem. Daudzi studenti ilgojās piedalīties ceļojumā, un es nezinu profesiju, kuras pārstāvji nebūtu izteikuši vēlēšanos braukt mums līdzi; sevišķi daudz bija mašīnistu, elektrotehniķu un inženieru. Es jutos pārsteigts, cik daudz kantoristu savās piesmakušajās kancelejās izdzirdējuši aicinājumu meklēt piedzīvojumus, bet vēl vairāk mani pārsteidza daudzie vecie un pensijā aizgājušie flotes virsnieki, kurus joprojām valdzināja jūras. Daži jauni cilvēki, kas gaidīja, kad saņems mantotos miljonus, bija kā traki uz piedzīvojumiem, gluži tāpat kā daži skolotāji.
Braukt gribēja tēvi un dēli, daudzi vīri ar savām sievām. Kāda jauna stenogrāfiste rakstīja: «Rakstiet nekavējoties, ja esmu Jums vajadzīga! Atvedīšu rakstāmmašīnu ar pirmo vilcienu.» Bet vislabākā bija nākamā vēstule. Ievērojiet, cik delikāti viņš mēģina iekārtot uz «Snarkas» savu sievu: «Domāju, sak, uzšņāpšu Jums dažas rindiņas, lai apvaicātos, kādas ir iespējas braukt jums līdzi; esmu divdesmit četrus gadus vecs, precējies un palicis bez līdzekļiem, un tāds brauciens mums šobrīd būtu pašā laikā.»
Ja tā padomā, vidusmēra cilvēkam patiešām ir diezgan grūti uzrakstīt pašam par sevi godīgu ieteikuma vēstuli. Vienam no maniem korespondentiem bija tā sajaukta galva, ka viņš iesāka savu vēstuli šādiem vārdiem: «Tas ir grūts darbs,» un, vairākas reizes velti izmēģinājies aprakstīt savas labās īpašības, beidza vēstuli: «Ir grūti rakstīt par sevi.»
Taču bija kāds cilvēks, kas deva sev aizrautīgu un izplūdušu raksturojumu un beigās atzina, ka tas sagādājis viņam lielu prieku. «Iedomājieties tikai, junga var pieskatīt motoru, var salabot to, kad tas sabojājas. Iedomājieties, viņš var stāties pie stūres, var veikt jebkuru namdara vai mehāniķa darbu. Iedomājieties, viņš ir spēcīgs, veselīgs, alkst strādāt. Vai tad Jūs dosiet priekšroku kaut kādam zīdainim, kas saslims ar jūras slimību un neprot darīt neko citu kā tikai mazgāt traukus?» Šādām vēstulēm atbildēt ar atteikumu bija ļoti grūti. Šīs vēstules autors pašmācības ceļā bija apguvis angļu valodu, nodzīvojis Savienotajās Valstīs tikai divus gadus un gribēja braukt mums līdzi, kā viņš rakstīja, nevis lai nopelnītu dienišķo maizi, bet lai mācītos un redzētu. Tolaik viņš bija rasētājs kādā lielā motoru rūpnīcā; agrāk viņš jau bija braucis jūrā, un viņam visu mūžu bija bijusi darīšana ar nelieliem kuģiem.
«Man ir laba vieta, bet tam nav nozīmes, jo es dodu priekšroku ceļošanai,» rakstīja kāds cits. «Kas attiecas uz atalgojumu, paskatieties uz mani, un, ja es esmu vienu vai divus dolārus vērts, — viss kārtībā, ja ne — par to nav ko runāt. Kas attiecas uz manu godīgumu un reputāciju, es labprāt iepazīstinātu Jūs ar saviem darba devējiem. Es nedzeru, nesmēķēju, bet, atklāti sakot, uzkrājis nelielu pieredzi, gribētu kaut ko uzrakstīt.»
«Ticiet man, esmu cienījams cilvēks, bet citus cienlļa- mus cilvēkus uzskatu par garlaicīgiem.» Šo rindu rakstītājs lika man padomāt, un es vēl aizvien nezinu, ko viņš, velns parāvis, gribēja pateikt: ka viņam ar mani būs garlaicīgi vai kaut ko citu.
«Esmu pieredzējis labākas dienas nekā patlaban,» rakstīja kāds vecs jūras vilks, «bet esmu pieredzējis arī daudz sliktāku dienu.»
Bet cilvēkā, kas uzrakstījis tālāk citētās rindas, mājoja tik aizkustinoša vēlēšanās uzupurēties, ka es nevaru viņam nepiekrist. «Man ir tēvs, māte, brāļi un māsas, ir mīļi draugi un ienesīga vieta, un tomēr es esmu gatavs upurēt visu to, lai kļūtu jūsu kuģa komandas loceklis.»
Kāds cits brīvprātīgais, kuru es arī nevarēju pieņemt, bija izvēlīgs jauneklis; gribēdams pierādīt, ka man viņš jāņem līdzi, viņš norādīja, ka «braukšana ar parastu kuģi, vai tas būtu šoneris vai tvaikonis, nebūtu pieņemama, jo man vajadzētu apgrozīties un dzīvot starp parastiem jūrniekiem, kuri parasti nedzīvo sevišķi tīrīgi».
Bija vēl kāds divdesmit sešus gadus vecs kandidāts, kas bija «izgājis cauri visai cilvēcisko jūtu gammai» un «bijis viss kas, sākot ar pavāru un beidzot ar Stenforda universitātes klausītāju», bet laikā, kad rakstīja šo vēstuli, bija «gans_ piecdesmit piecus tūkstošus akru lielā rančo». Pretstatā viņam kāds cits kautrīgi rakstīja: «Neesmu pārliecināts, ka man piemistu kaut kādas sevišķas īpašības, kas varētu izpelnīties Jūsu uzmanību. Bet, ja'es Jūs ieinteresēšu, neatsakieties ziedot dažas minūtes atbildei. Citādi man būs jāturpina darbs rūpnīcā. Neko negaidot, bet cerot palieku Jūsu utt.» Bet es ilgi spiedu ar abām rokām galvu, mēģinādams iedomāties, kāda gara radniecība pastāv starp mani un to, kas rakstīja: «Jau ilgi pirms tam, kad uzzināju par Jums, es biju sajaucis politekonomiju un vēsturi un praksē izdarījis tādus pašus secinājumus kā Jūs.»
Bet, lūk, viena no īsuma ziņā labākajām vēstulēm, ko es saņēmu: «Ja kādam no pašreizējās komandas, kurš uz- munsturējies, lai ceļotu kopā ar Jums, dūša saskries papēžos un Jums ievajadzēsies vēl kāda, kas pārzina navigāciju, motorus u. tml., priecāšos, ja padosiet man ziņu utt.» Un vēl viena īsa vēstule: «Bez aplinkiem runājot, gribētu veikt kuģa puikas vai vienalga kādus pienākumus jūsu ceļojumā apkārt pasaulei. Man ir deviņpadsmit gadu, sveru simt četrdesmit mārciņas, esmu amerikānis.»
Bet te vēstule no cilvēka, kas «mazliet garāks par piecām pēdām»: «Kad izlasīju par Jūsu vīrišķīgo apņemšanos mazā kuģītī apbraukt apkārt pasaulei kopā ar misis Londonu, es tā nopriecājos, it kā pats būtu izdomājis tādu ceļojumu, un tad es nolēmu uzrakstīt Jums par pavāra vai kuģa puikas amatu man pašam, tomēr dažādu iemeslu dēļ to neizdarīju un aizbraucu no Oklendas uz Denveru, lai pagājušajā mēnesī kļūtu par sava drauga kompanjonu, bet viņam iet aizvien sliktāk un vispār neveicas. Bet Jūs, par laimi, esat atlikuši savu braucienu sakarā ar lielo zemestrīci, un es beidzot izlēmu piedāvāt Jums savus pakalpojumus kādā no šiem amatiem. Neesmu sevišķi stiprs, jo esmu mazliet garāks par piecām pēdām, bet veselība man laba un spējas arī ir.»
«Domāju, ka varētu uzlabot Jūsu kuģi ar papildierīci vēja spēka pilnīgai izmantošanai,» rakstīja kāds labvēlis. «Sī ierīce, kas netraucē manevrēt nelielā vējā, dod iespēju pilnīgi izmantot visstiprāko brāzmu spēku, tā ka pat tajos gadījumos, kad parasti jānolaiž visas buras līdz pēdējai, lietojot manu ierīci, Jūs varat nenolaist tās nemaz. Ar manu palīgierīci kuģis nevar APGĀZTIES.»