Iepriekšējā vēstule bija uzrakstīta Sanfrancisko un datēta ar tūkstoš deviņsimt sestā gada sešpadsmito aprīli. Pēc divām dienām, astoņpadsmitajā aprīlī, notika lielā zemestrīce. Tā acīmredzot bija likusi vēstules autoram laisties lapās un pasargājusi mūs no tikšanās ar viņu.
Daudzi no maniem brāļiem sociālistiem iebilda pret šo ceļojumu, un tipisks ir šāds iebildums: «Sociālisma idejai un miljoniem kapitālisma apspiesto upuru ir tiesības uz Jūsu dzīvību un darbu, un viņi pieprasa, lai Jūs tos ziedotu viņiem. Ja Jūs tomēr paliksiet pie sava, atcerieties, kad slīkdami risiet pēdējo sāļūdens malku savā mūžā, ka mēs vismaz protestējām.»
Kāds pasaules apceļotājs, kas «varētu pie izdevības aprakstīt daudzas neparastas ainas un notikumus,» iztērēja vairākas lapas, vaiga sviedriem pūlēdamies sasniegt savas vēstules mērķi, līdz beidzot atrada šādus vārdus: «Līdz šim es nezināju, kāpēc Jums rakstu. Teikšu atklāti: presē bija ziņa, ka Jūs un vēl viena vai divas personas nolēmušas apbraukt apkārt pasaulei nelielā — piecdesmit vai sešdesmit pēdu garā kuģītī. Tāpēc man grūti ticēt, ka cilvēks ar tādām zināšanām un pieredzi kā Jūs varētu būt spējīgs uz rīcību, kas nav nekas cits kā īpašs pašnāvības veids. Un, ja arī Jūs paliktu dzīvi, Jūs pats un Jūsu ceļa biedri, Jūs, nepārtraukti šūpodamies, sadauzīs zilus tik mazs kuģis, pat ja tas būtu no iekšpuses izpolstēts, bet uz jūras to nemēdz darīt.» Paldies, labais draugs, paldies par labojumu «bet uz jūras to nemēdz darīt». Un viņš nav nejēga jūras lietās. Viņš pats saka par sevi: «Es neesmu nekāds sauszemes žurka, esmu izbraukājis visas jūras un okeānus.» Un viņš nobeidz vēstuli ar šādiem vārdiem: «Nevēlēdamies Jūs apvainot, teikšu, ka būtu neprāts iziet no līča ar tādu kuģi, vedot līdzi sievieti.»
Un tomēr tagad, kad es to rakstu, Carmiana sēž savā kajītē pie rakstāmmašīnas, Mārtiņš gatavo pusdienas, To- čigi klāj galdu, Rosko un Bērts drīvē klāju, bet «Snarka», jūrai diezgan pamatīgi viļņojoties, iet ar piecu mezglu ātrumu stundā un … tomēr nav izpolstēta.
«Izlasījuši avīzēs par Jūsu paredzēto ceļojumu, mēs gribētu zināt, vai Jums nav vajadzīga laba komanda; mēs esam seši puiši, visi labi jūrnieki ar labām rekomendācijām no kara un tirdzniecības kuģiem, visi īsti amerikāņi vecumā no divdesmit līdz divdesmit diviem gadiem, pašreiz strādājam metālizstrādājumu rūpnīcā par takelāžas meistariem un ļoti gribētu braukt līdzi Jums.» Šādas vēstules lika man nožēlot, ka kuģis nav lielāks.
Bet, lūk, vēstule no kādas sievietes — vienīgās visā pasaulē, — izņemot, protams, Carmianu, — kas atbalstīja mūsu ieceri: «Ja Jums vēl nav izdevies sameklēt pavāru, man būtu ļoti patīkami piedalīties Jūsu ceļojumā šajā amatā. Esmu piecdesmit gadus veca veselīga, spējīga sieviete un mierīgi varētu gatavot ēdienu tādai nelielai kompānijai kā «Snarkas» komanda. Esmu ļoti laba pavāre un tikpat labs jūrnieks, un manī ir kaut kas arī no ceļotāja. Ja brauciena ilgums ir desmit gadi, tad tas man ir pa prātam vairāk nekā viens gads. Manas rekomendācijas utt.»
Kādreiz, kad būšu sapelnījis daudz naudas, es uzbuvešu lielu kuģi, kurā būs vietas tūkstoš brīvprātīgajiem. Ja viņi gribēs ce]ot apkārt pasaulei, viņiem būs jādara visi darbi, ja nav ar mieru, lai paliek mājās. Es ticu, ka viņi brauks, jo piedzīvojumu alkas ir dzīvas. Es to zinu, tāpēc ka man ilgu laiku ir bijusi intīma sarakstīšanas ar šīm alkām.
IV NODAĻA Taustot ceļu
— Bet paklausieties, — iebilda mūsu draugi, — kā jūs iedrošināties doties jūrā bez neviena pieredzējuša jūrnieka? Jūs taču neesat mācījušies navigāciju, vai tā nav?
Man bija jāatzīstas, ka es tiešām neesmu nekāds navigators, ka savu mūžu neesmu ņēmis rokā sekstantu un ka laikam gan neatšķiršu sekstantu no jūras almanaha. Bet, kad viņi jautāja, vai Rosko ir apguvis navigāciju, es papurināju galvu. Rosko apvainojās. Viņš bija ieskatījies «īsajā rokasgrāmatā», kas bija nopirkta mūsu ceļojuma vajadzībām, prata rīkoties ar logaritmu tabulām, vairākas reizes bija redzējis sekstantu un, pamatojoties uz visu to, kā arī uz to, ka viņa dzimtā kādreiz bijuši jūras braucēji, uzskatīja sevi par navigācijas zinātāju. Bet es jums saku, ka Rosko maldījās. Zēns būdams, viņš pa Panamas zemes šaurumu no Atlantijas piekrastes bija ieradies Kalifornijā, un tā viņa mūžā bija vienīgā reize, kad zeme nozuda viņa skatienam. Viņš nekad nebija gājis jūrskolā un nekad nebija kārtojis eksāmenu navigācijā, nekad nebija braucis atklātā jūrā, tātad neko nebija mācījies no citiem pieredzējušiem jūrniekiemrViņš bija Sanfrancisko līča jahtkluba biedrs, bet šajā iTčī nekad neaizbrauc par vairākām jūdzēm tālāk no krasta un navigācijas prasme netiek likta lietā.
Tā «Snarka» devās garajā ceļā bez pieredzējuša jūrnieka. Mēs izgājām pa Zelta Vārtiem divdesmit astotajā aprīlī un devāmies uz Havaju salām, kas atradās divi tūkstoši viens simts jūras jūdžu attālumā pa taisnu līniju. Rezultāts bija mūsu labākais attaisnojums. Mēs sasniedzām salas, turklāt bez nepatikšanām, kā jūs paši redzēsiet, tas ir, bez sevišķām nepatikšanām Kuģa vadīšanu uzņēmās Rosko. Teoriju viņš zināja kā savus piecus pirkstus, bet tā bija pirmā reize, kad viņš to izmantoja praksē, un to skaidri pierādīja «Snarkas» dīvainā izturēšanās. Nevar teikt, ka «Snarka» būtu stingri ieturējusi kursu: tās mestie līčloči tika atzīmēti kartē. Daždien, kad pūta viegls vējiņš, kuģis taisīja kartē tādu lēcienu, kas bija iespējams tikai stiprā vētrā, bet daždien, kad likās — kuģis ātri šķeļ viļņus, tā atrašanās vieta uz kartes gandrīz nemainījās. Bet, ja kuģis divdesmit četru stundu laikā, kā rāda laga, noiet sešus mezglus, tas nozīmē, ka kuģis veic simt četrdesmit četras jūras jūdzes diennaktī. Ar okeānu viss bija kārtībā, ar patentēto lagu tāpat, bet ātrumu — to katrs varēja redzēt pats savām acīm. Tātad kārtībā nebija tikai aprēķini, kas atteicās bīdīt «Snarku» pa karti. Tas negadījās katru dienu, tomēr gadījās. Un tas bija gluži dabiski, un neko citu arī nevarēja gaidīt no pirmā mēģinājuma izlietot teoriju praksē.
Navigācijas zināšanu iegūšana dīvaini iedarbojas uz ļaužu prātiem. Jūrnieks par navigāciju mēdz runāt ar dziļu cieņu. Profānam tā ir neizdibināms un briesmīgs noslēpums, un šāds uzskats viņam rodas, redzot, ar kādu cieņu un godbijību pret to izturas paši jūrnieki. Es pazinu atklātus, atjautīgus un vienkāršus jaunekļus, kas, sākuši mācīties navigāciju, uzreiz kļuva mazrunīgi, atturīgi un iedomīgi, it kā būtu sasnieguši diez kādas cilvēka gara virsotnes. Parasts jūrnieks profānam šķiet kā noslēpumaina kulta priesteris. Burātājs amatieris, elpu aizturējis, lūdz paziņu paskatīties uz viņa hronometru. Tāpēc arī mūsu draugi tā baidījās, kad mēs devāmies ceļā bez ^pieredzējuša jūrnieka.
Kad «Snarku» būvēja, mēs ar Rosko norunājām apmēram tā. «Es sagādāšu grāmatas un instrumentus,» es sacīju, «bet tu mācīsies navigāciju. Man pašreiz nav laika ar to nodarboties. Bet, kad mēs iziesim jūrā, tu iemācīsi man visu, ko būsi iemācījies pats.» Rosko bija sajūsmā. Jāsaka, Rosko bija atklāts, atjautīgs un vienkāršs kā tie jaunekļi, par kuriem es jau rakstīju. Bet, kad mēs izgājām jūrā un viņš sāka noslēpumaino rituālu, kamēr es ar apbrīnu skatījos, viņā notika tikko uztverama un tomēr pilnīgi noteikta pārmaiņa. Kad Rosko dienas vidū mērīja saules augstumu, viņu apņēma it kā starojošs uzvarētāja gaismogs. Kad viņš nokāpa lejā, lai pabeigtu aprēķinus, un, atgriezies uz klāja, paziņoja platumu un garumu, viņa balsī mēs saklausījām līdz šim nedzirdētu pavēlošu pieskaņu. Bet tas vēl nebija visjaunākais. Viņš kļuva aizvien zinīgāks, taču viņa gudrība nebija saprotama nevienam citam. Un, jo labāk Rosko izprata, kādi iemesli ir «Snarkas» dīvainajiem lēcieniem pa karti, un jo mazāk «Snarka» lēkāja, jo svētākas, noslēpumainākas un nepieejamākas kļuva viņa zināšanas. Uz maniem vārajiem mājieniem, ka nu gan būtu laiks arī man kaut ko pamācīties, viņš neatbildēja ar sirsnīgu un līksmu gatavību palīdzēt man. Viņš neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pildīt mūsu norunu.