— Neraizējies, manas lodes gan tausta ceļu ar mīkstiem snuķīšiem, bet, nākdamas otrā pusē ārā, tās ir izplētušās kā pankūkas. Un kad man būs tas prieks tikties ar tevi? Pie āliņģiem butu vispiemērotākā vieta.
— Nav slikta. Tātad pēc stundas esi tur, un ilgi tev nebūs uz mani jagaida.
Abi vīri apvilka duramus un izgāja no pasta ēkas, nelikdamies ne dzirdam biedru protesta saucienus. Viss bija sācies ar tīro sīkumu, tomēr šādiem cilvēkiem sīkumi, ko uzkurina nesavaldīgs temperaments un stūrgalvīgs raksturs, drīz vien sakuplo par lielām nesaskaņām. Bez tam māksla, kā iegūt zeltu no pamatiežiem ar karsēšanas paņēmienu, tobrīd vēl atradās nākamības klēpī, un Četrdesmitās Jūdzes vīri, ko garā arktiskā ziema turēja ieslodzījumā, no pārēšanās un piespiedu bezdarbības bija kļuvuši augstprātīgi un viegli aizkaitināmi, gluži kā bites rudens pusē, kad stropi medus pārpilni.
Šai zemē toreiz likumu nebija. Arī jātnieku policija bija vēl nākamības perspektīva. Katrs, ko skāra kāds nodarījums, pats mēroja apvainojuma smagumu un pats noteica sodu. Pēc kopīgas akcijas reti kad radās vajadzība, un visā drūmajā apmetnes vēsturē nebija gadījuma, kad būtu ticis pārkāpts astotais bauslis.
Lielais Džims Belaens tūdaļ noorganizēja improvizētu mītiņu. Skrafs Makenzijs tika iecelts par pagaidu priekšsēdētāju un pie tēva Rubo aizsūtīts ziņnesis ar lūgumu pēc viņa laipnās palīdzības. Apmetnes iedzīvotāju stāvoklis bija paradoksāls, un viņi to apzinājās. Ar stiprākā tiesībām viņi varēja iejaukties un aizkavēt divkauju, taču šāda rīcība, kas gan pilnīgi sakrita ar vispārējo vēlēšanos, bija pretrunā ar viņu pārliecību. Šo ļaužu primitīvā, sen novecojusī ētika atzina, ka ikvienam ir tiesība savu apkaunojumu dzēst, dodot sitienu pret sitienu, taču viņi nespeja samierināties, ar domu, ka divi tādi labi biedri kā Betlzs un Makfeins satiksies divcīņā uz dzīvību un nāvi. Valdīja uzskats, ka cilvēks, kas nepieņem izaicinājumu uz cīņu, ir gļēvulis, tomēr, kad nu šā uzskata pareizība bija japārbauda dzīvē, divkauja šķita nepieļaujama.
Diskusiju pārtrauca steidzīga mokasīnu čirkstoņa sniegā un skaļi kliedzieni, ko noslēdza revolvera šāviens. Tad divējās vējtvera durvis atvērās un ienāca Meiltnuts Kids ar kūpošu revolveri rokā un priecīgi mirdzošām acīm.
— Trāpīju gan. — Viņš apmainīja tukšo patronu pret pilnu un piebilda: — Tavam sunim, Skraf.
— Vai Dzeltenajam Ilknim? — Makenzijs noprasīja.
— Nē, tam ar atplēsto ausi.
— Velnos! Viņam tak nekas nekaitēja.
— Iznāc ārā un paskaties uz viņu.
— Galu galā labi vien ir. Es jau paredzēju, ka beigas vien šim būs. Dzeltenais Ilknis šorīt atgriezies izrāva viņam veselu robu no sana un mani gandrīz vai padarīja par atraitni. Klupa virsū Zarinskai, bet viņa tam iecirta ar brunču stērbeli pa purnu un paguva aizsprukt, tik vien kā šis noplēsa stērbeli un viņa pamatīgi izvārtījās sniegā. Tad viņš atkal aizdiedza uz mežu. Ceru, ka atpakaļ vairs nenāks. Vai tu arī esi kādu suni zaudējis?
— Vienu, vislabāko no bara — Šukumu. Šorīt pēkšņi kļuva traks, tomēr talu aizskriet nepaguva. Iedrāzās tieši Sitkas Čārlija aizjūga, un šie tad nu viņu izkaisīja pa visu ceļu. Bet tagad divi no tiem ir patikuši vaļā un plosās trakumā; kā redzi, savu darbu manējais ir paveicis. Suņu skaits pavasarī būs gaužām niecīgs, ja mēs kaut ko neuzsāksim.
— Un cilvēku skaits arī.
— Kā tā? Kuram tad lēkusies kāda nelaime?
— Āre, Betlzs ar Lonu Makfeinu sastrīdējās un pēc dažām minūtēm lejā pie āliņģiem nokārtos rēķinu.
Atgadījums tika izstāstīts smalki jo smalki, un Meil- rnuts Kids, pieradis, ka biedri viņam arvien pakļaujas, nolēma ņemt lietu savas rokās. Viņš ātri sagudroja darbības plānu, izklāstīja to, un vīri apsolījās bez ierunām padoties viņa vadībai.
— Tātad redziet, — Meilmuts Kids nobeidza, — mēs jau tieši neaizskarsim viņu tiesību cīnīties, un tomēr es neticu, ka viņi šausies, kad atskārtis, cik gudri izdomāts mūsu plāns. Dzīve ir spēle, un cilvēki ir spēlmaņi. Viņi gatavi likt uz kārts visu savu mantību, ja ir kaut viena šanse no tūkstoša. Atņemiet šo vienīgo šansi — un viņi nespēlēs.
Meilmuts Kids pagriezās pret vīru, kas pārzināja pasta ēku. — Veikalniek, nosver trīs asis [2] vislabākās puscol- līgās Manilas kaņepāju tauvas.
— Mēs iedibināsim precedentu, ar kuru Četrdesmitās Jūdzes vīri rēķināsies līdz pat visu laiku galam, — viņš pareģoņa tonī piebilda. Tad saritināja tauvas gabalu sev ap delmu un savu sekotāju priekšgalā izgāja pa durvīm — tieši laikā, lai sastaptos ar abiem vaininiekiem.
— Kāda velna pēc viņš pina klāt manu sievu? — Betlzs ieaurojās pērkona balsī par atbildi kāda biedra mēģinājumam viņu samierināt. — Nebija nekādas vajadzības, — viņš apņēmīgi papildināja. — Nebija nekādas vajadzības, — viņš atkārtoja vēl un vēlreiz, soļodams uz priekšu un atpakaļ un gaidīdams Lonu Makfeinu.
Bet Lons Makfeins tobrīd ar kvēlošu seju un lunkanu mēli lielīgi bārstīja ķecerīgus vārdus tieši baznīcas pārstāvim sejā. — Jā, tēvs, — viņš brēca, — tad es ar vieglu sirdi ietišos uguns segā un visā garumā nolikšos kvēlošu ogļu guļvietā. Nevienam nekad nebūs sacīt, ka Lons Makleins, nosaukts par meli, ir norijis apvainojumu, ne pirkstiņa nepakustinādams! Un es neprasu nekādas piedošanas! Lai arī mana mūža gadi bijuši trakulīgi, tomēr sirds man arvien bijusi īstajā vietā.
— Tā jau nav sirds, Lon, — tēvs Rubo iestarpināja. — Tā ir lepnība, kas tevi urda nokaut savu tuvāko.
— Ek jūs, franči! — Lons attrauca. Un, jau pagriezies uz iešanu, piebilda: — Bet vai mesu manai piemiņai jūs nolasīsiet, ja laime nebūs man labvēlīga?
Bet priesteris tikai pasmaidīja un, cilādams mokasīnos autās kājas, devās uz klusējošās upes plašo klaidu. Līdz āliņģiem veda cieši nomīdīta taka sešpadsmitcollīgo nartu slieču platumā. Tai abās pusēs slējās dziļas, irdenas sniega kupenas. Cilvēki nesarunādamies soļoja rindā cits aiz cita, bet melnā sutanā ģērbtā priestera stāvs viņu vidū piešķīra visam gajienam bēru procesijas svinīgumu. Bija silta ziemas diena — Četrdesmitās Jūdzes laika apstākļiem — diena, kad debesis, smaguma piesūkušās, noslīga tuvāk pie zemes un dzīvsudraba stabiņš termometrā sakāpa līdz neparastam līmenim — divdesmit grādiem zem nulles. Tomēr nekā patīkama nebija šajā siltumā. Stratosfēras augšējos slāņos gaiss nestrāvoja, un mākoņi karājās nekustīgi, drūmi solīdami drīzu sniegputeni, bet zeme vienaldzīga un nejūtīga, samierinājusies ar visu, gulēja ziemas miegā.