Kad āliņģis bija sasniegts, Betlzs, mēmā gājienā laikā domās, acīm redzot, vēlreiz pārdzīvojis visu ķildu, izšava pēdējo reizi savu «Nebija nekādas vajadzības!», bet Lons Makfeins joprojām nīgri klusēja. Dusmas viņu žņaudza tā, ka viņš nespēja parunāt.
Tomēr sirds dziļumos, kad uz brīdi pašu raizes neguva virsroku, abi vīri nevarēja vien nobrīnīties par saviem biedriem. Viņi bija gaidījuši protestēšanu, un šī klusējošā nepretošanās viņus sāpīgi aizskāra. Viņiem šķita, ka pelnījuši lielāku atsaucību no biedru puses, jo visi taču dzīvojuši tik tuvā saskarē, un ka nu šiem tiekot nodarīts pāri; neiespējama likās pat doma vien, ka tik daudzi viņu brāļi, ne vārdiņa neiebilstot, sapulcējušies tikpat kā uz svētkiem noskatīties, kā viņi abi nošaus viens otru. Domāt, it kā viņu vērtība sabiedrības acīs būtu kritusies. Biedru izturēšanās abus vīrus iedzina neizpratnē.
— Muguru pret muguru, Deivid. Un vai šausim no piecdesmit soļu attāluma vai no divtik liela?
— Piecdesmit, — skanēja asinskārīga atbilde, gan pikti norūkta, tomēr stingra un noteikta.
Bet te pēkšņi īra vērīgā acs pamanīja jauno Manilas šķiedras tauvu, kas gan nebija dižīgi izlikta izradīšanai, bet it kā nejauši aptīta ap Meilmuta Kida delmu, un viņu cauršalca aizdomu pilnas bažas.
— Un ko t' jūs taisaties darīt ar to virvi?
— Pasteidzieties takl — Meilmuts Kids paskatījās savā pulkstenī. — Man būdā ir iejauta maizes mīkla, un negribas, ka tā sakristos. Un kājas ar sāk salt.
Arī pārējie visādos uzskatamos veidos izrādīja savu nepacietību.
— Jā, bet virve, Kid? Tā tak ir pavisam jauna, un tavi maizes klaipi gan nebūs tik smagi, ka jāvelk ārā ar virvi?
Pa to laiku Betlzs bija paskatījies apkārt. Tēvs Rubo, kam nupat bija ataususi šīs situācijas humorpilnā jēga, noslēpa smaidu aiz cimdotās rokas.
— Nē, Lon, šī virve domāta cilvēkam. — Ja vien vajadzēja, Meilmuts Kids prata runāt ļoti izteiksmīgi.
— Kuram cilvēkam? — Arī Betlzs atģidās, ka te kaut kas varētu attiekties tieši uz viņu.
— Tam otrajam.
— Un kurš tas būtu?
— Paklau, Lon, un tu arī, Betlz! Mēs savā starpā apspriedām jūsu ķīviņu un nonācām pie viena secinājuma. Mēs zinām, ka mums nav tiesību aizliegt jums šauties…
— Pilnīgi pareizi, puisi
— Un mēs pat negrasāmies to darīt. Bet ir kaut kas, ko mēs varam darīt un arī darīsim: panāksim, lai šī būtu vienīgā divkauja Četrdesmit Jūdžu vēsturē, dosim mācību katram che-cha-qua, kas vien kādreiz brauks augšup vai lejup pa Jukonu. Tas no jums, kurš paliks dzīvs, tiks pakārts pie tuvākā koka. Tā, tagad ķerieties pie lietas!
Lons šaubīdamies pasmīnēja, tad viņa seja noskaidrojās.
— Skaiti soļus, Deivid, — piecdesmit soļu, apgriezties un šaut tikmēr, kamēr viens no mums izlaiž garu. Šitie jēra dvēseles jau savu mūžu nedabūs gatavu kaut ko tādu, un liec vērā, ka ta ir tikai mānīšanās īsti jcnkiju garā.
Viņš devās uz priekšu ar pašapmierinātu smaidu sejā, bet Meilmuts Kids viņu apturēja.
— Lon! Vai sen jau, kopš tu mani pazīsti?
— Sen gan.
— Un tu, Betlz?
— Nākamgad jūnija palos būs pieci gadi.
— Un vai jūs kaut reizi pa visiem šiem gadiem esat piedzīvojuši, ka es butu lauzis doto vārdu? Vai dzirdējuši ko tamlīdzīgu par mani?
Abi vīri papurināja galvu, cenzdamies izprast, kas aiz tā visa slēpjas.
— Nu, kā tad jūs domājat — vai uz manu solījumu var paļauties?
— Tikpat kā uz parādzīmi, — Betlzs atteica.
— Pavisam droši, tikpat droši, kā es ticu, ka reiz nokļūšu debesīs, — braši apstiprināja Lons Makfeins.
— Tad klausieties! Es, Meilmuts Kids, dodu jums vārdu — un jūs zināt, ko tas nozīmē! — ka tas no jums, kurš netiks nošauts, desmit minūtes pēc dueļa karāsies virvē. — Viņš pakāpās atpakaļ ta, kā to būtu varējis darīt Pilāts pēc tam, kad bija mazgājis rokas.
Iestājās pauze, un pār Četrdesmitās Jūdzes vīriem nogula klusums. Debesis bija noslīgušas vēl zemāk, un no tam lidinājās sala kristāliņu makulis - sīki, ģeometriski precīzi puteklīši, krāšņi, gaistoši kā elpas pūsma, un tomēr tiem bija lemts eksistēt, līdz saule atgriezdamās būs nostaigājusi pusi sava ziemas ceļa. Abiem šiem vīriem sava laikā bija gadījies riskēt bezcerīgos gadījumos — un viņi bija riskējuši ar lāstu vai ar joku uz lūpām, bet ar nesatricināmu cerību sirdī, ka palīdzēs laimīgā gadījuma dievs. Tomēr šoreiz uz šo žēlsirdīgo dievību nebija ko gaidīt. Viņi vērīgi pētīja Meilmuta Kida seju, bet tikpat labi būtu varējuši vērties sfinksas acīs. Minūtes pagāja klusumā, un abi arvien skaudrāk juta nepieciešamību kaut ko sacīt. Pēdīgi klusumu lauza kāda vilku suņa gaudas no Četrdesmitās Jūdzes puses. Žēlabainā skaņa, pieņemdamās skaļumā, pauda visas ciešanas, kādas izjūt salauzta sirds, un tad pēdīgi noklusa ar gari stieptām elsām.