— Nudien, lai lāsts pār manu galvu! — Betlzs saslēja siltās virsjakas apkakli un bezpalīdzīgi paskatījās apkārt.
— Varenu spēli tu esi uzsācis, Kid, — Lons Makfeins iesaucās. — Visas likmes tiek spēles turētājam, bet ne kripatiņas pretspēlētājam! Pats velns nevarētu izpunktie- rēt kaut ko tik bezjēdzīgu — un lai esmu nolādēts, ja es uz to ielaižos!
Krikšķinādami, apspiezdami pa piesmakušam smiekliņam un pamezdami cits citam zīmīgus mirkšķus, ko tikko varēja samanīt aiz sala apsarmojušām skropstām, vīri kāpa augšup pa piekrastes ledū izcirstajiem kāpieniem un devās pāri ielai uz pastu. Stieptā gaudošana tagad atskanēja tuvāk, un taja jautās kāda jauna, draudīga pieskaņa. Aiz pakša griezīgi iespiedzās sieviete. Kāds iebrēcās: «Tur viņš nāk!» Tad vīru pūlī iedrāzās indiāņu zēns, kuram sekoja pusducis pārbiedētu suņu, skriedami uz dzīvību un nāvi. Un tiem pakaļ kā pelēks zibens joņoja Dzeltenais Ilknis ar saboztu spalvu. Visi aizmuka kur kurais, aizkavējās tikai jenkijs. Indiāņu zēns bija kaut kur aizķēries un paklupis. Betlzs apstājās tieši tik ilgi, lai sa- grabtu zēnu aiz vaļīga zvērādu kamzoļa, tad metās uz saistīto pāļu aizžogojumu, kur jau bija patvērušies daži viņa biedri. Dzeltenais Ilknis, trenkdams kādu no suņiem, lēkšoja atpakaļ. Bēgošais suns, gan vēl ne traks, bet apdullis aiz bailēm, notrieca Betlzu no kājām un aizjoņoja pa ielu augšup. Meilmuts Kids nemērķēdams izšāva' uz Dzelteno Ilkni. Trakais suns, pa pusei apmetis gaisā kūleni, nokrita uz muguras, tad ar vienu vienīgu lēcienu bija kājās un jau pusceļā līdz Betlzam.
Tomēr nākamais — liktenīgais lēciens tika apturēts. Lons Makfeins izdrāzās no aizžogojuma un metās zvēram pretī; viņu ķermeņi gaisā triecās viens pret otru. Kūleņiem abi aizripoja pa zemi: Lons izstieptā rokā turēja suni aiz rīkles, aizmiedzis acis zem smirdošajām slienām, kas šļakstījās viņam sejā. Tad Betlzs, turēdams revolveri rokā un aukstasinīgi nogaidījis izdevīgu mirkli, izšķīra šo cīņu.
— Tā, lūk, bija godīga spēle, Kid, —- Lons piezīmēja, piecēlies kājās, un izpurināja sniegu no piedurknēm, — un godīga likmes daļa ari man ka pretspēlētājam.
Tovakar, kamēr Lons Makfeins, kārodams atgriezties visu piedodošās baznīcas apkampienos, bija devies uz tēva Rubo būdu, Meilmuts Kids izrunājās plaši un gari, tomēr gandrīz veltīgi.
— Bet vai tu būtu to darījis, — Makenzijs neatlaidās, — ja nu viņi tiešām būtu šāvušies?
— Vai esmu jel reizi lauzis savu vārdu?
— Nē, bet šoreiz nav runa par to. Atbildi uz jautājumu. Vai būtu?
Meilmuts Kids izslējās.
— Skraf, es visu laiku sev jautāju to pašu, bet…
— Nu, nu?
— Nu jā, līdz šim atbildi vēl neesmu atradis.