Kad Kelso beidza, Varrens labu brīdi domāja par šīm teicami izglītotajām un inteliģentajām meitenēm, kuras varbūt tikpat nepacietīgi kā jebkurš Komitejas loceklis vēlējās šo planētu atstāt, bet kurām šī iespēja apzināti tika liegta. Tāpēc Varrena atbildes skarbo toni neizraisīja nedz Sloana insubordinācija, nedz abu pārējo centieni majoru atbalstīt.
— Mani kungi, es pieņemu zināšanai jūsu apsvērumus šai jautājumā, — viņš teica, — kaut arī tie ne mazākā mērā neizmainīs manu lēmumu, par kādu es šajā sakarā jau esmu izšķīries.
— Acīmredzot, — viņš nīgri turpināja, — jūs neesat ņēmuši vērā vismaz to, ka «Uzvarētāja» apkalpes locekļi, tātad flagmaņ- kuģa ļaudis, attiecībā pret vienkāršiem kosmiskā dienesta oficieriem ieņem īpašu stāvokli. Es nevēlos, lai kaut viens no tiem, vienalga, vīrietis vai sieviete, aizietu pie civilistiem. Bez tam, pirms piecpadsmit vai divdesmit gadiem, kad gūstā krita vairums šejienes oficieru, nevienu no mana kuģa ļaudīm nevarētu atzīt par īpaši izcilu vai nozīmīgu speciālistu. Tātad, jums jāsaprot, cik ļoti pasliktinājies dienesta standarts un cik svarīgi oficieriem no šīs planētas atgriezties aktīvajā dienestā, — tas būtu pilnīgi neapgāžams arguments kara izbeigšanai mūsu labā. Domāju, tas ir pietiekami, lai jūs saprastu, kāpēc es vēlos, lai ikviens gūsteknis neatkarīgi no dzimuma strādātu Bēgšanas Komitejas labā, vai vismaz būtu ar to kaut kādā veidā saistīts.
— Ievērojot to, — viņš turpināja mazliet rāmāk, — es esmu pieņēmis štābā majori Fīldingu, «Uzvarētāja» psiholoģi un medicīniskā dienesta oficieri.
Varrens ievilka elpu un, uzlūkojis oficieru aizskartās sejas, pasmaidīja. — Lūdzu, neraugieties uz mani tā, it kā nupat būtu miruši jūsu tuvākie draugi, — viņš gandrīz vai pārmetoši teica. — Vīrieši jau gadu tūkstošiem lieliski sadzīvo ar sievietēm. Un es lūdzu vienīgi to, lai Bēgšanas Komitejas locekļi tā darītu tikai trīs īsus gadus.
VII
Nākamajā dienā Varrens aizsūtīja Kelso, Haindu un vēl divus atbildīgus oficierus draudzības vizītē uz tuvākajām fermām un apmetnēm, vienlaikus pavēlot pēc iespējas plašākos apmēros tāpat rīkoties arī citiem posteņiem. Šādai rīcībai vajadzēja pārliecināt civilistus, ka tagad Komiteja būtiski izmainījusi savu politiku, sūtņiem bija pavēlēts to ne vien apliecināt vārdos, bet arī atklāti izrādīt savu draudzīgumu un vēlēšanos palīdzēt, ja fermerim ievajadzētos kaut ko būvēt, remontēt vai arī nomedīt kādu klejojošu batleru. Bez tam sūtņi saņēma kategorisku pavēli nekādā gadījumā Komitejai nepiederošus oficierus nesaukt par civilistiem. Ikviens no tiem bija uzskatāms par gūstekni, kuram nākotnē tomēr no šī gūsta būs jāizlaužas, un tādēļ tagad jasa- prot, ka no viņa ar pateicību tiek pieņemta jebkāda veida palīdzība sagatavošanās darbos, vai nu tā būtu pastāvīga līdzdalība Komitejā vai arī vienreizēji pakalpojumi.
Līdz šim abu partiju starpā valdošās saspringtās attiecības mazliet atslāba, un tūlīt parādījās jaunas pavēles. Vienā no tām bija teikts: «Tā kā pirms bēgšanas nepieciešams iegūt visu jaunāko informāciju par naidīgo spēku stāvokli, visi oficieri tiek lūgti par šo tēmu iztaujāt jaunpienācējus, vai arī, ja kāds nejūtas spējīgs šo uzdevumu pienācīgi izpildīt, nekavējoties nogādāt tos tuvākajā postenī.»
Bez tam Varrens aprunājās arī ar Rūtu Fīldingu. — Jūs uzņēma štābā, jo man vajadzīgs labs psihologs, kurš prastu novērtēt situāciju kopumā un palīdzētu to pavērst tai virzienā, kuru par vēlamu uzskatu es. Tapat man nepieciešama persona, kura notiekošo redz sievietes acīm. Bez tam mums nav obligāta visu uz planētas esošo oficieru palīdzība, taču visvairāk vajadzīgie — ķīmiķi, metalurgi un inženieri, kā šķiet, gandrīz visi ir precējušies vai pārgājuši pie ci… piedodiet, pametuši Komiteju. Lai šos vīrus atgūtu, mums par projektu laikam vispirms vajadzēs ieinteresēt viņu sievas, un šeit jūs man varētu daudz palīdzēt.
Sajā sakarā es došos ceļojumā, — Varrens turpināja un parā- dījā Rūtai Fīldingai uz kartes veselu virkni fermu, ciematu un Komitejas posteņu, to vidū arī Katona Kalnu un Andersontaunu. — īpaši svarīga būs mūsu vizīte Andersontaunā. Tur civilisti pārvilināja dažus no vislabākajiem Komitejas vīriem, un tas būs patiešām jauki, ja mēs izvēlēsimies to pašu vietu viņu atgūšanai.
Varrens apsēdās un smaidīdams turpināja:
— Viss šis apvidus ir precēties kāru sieviešu pilns, un tieši tādēļ, varbūt tas izklausīsies nedaudz egoistiski, es gribētu ņemt sev līdzi jūs. Pēc manām domām, tas būs ļoti veiksmīgs solis, ja ieradīšos kopā ar oficieri — sievieti, kura ir skaistāka par vidusmēra līmeni, jo tādējādi visi sapratīs, ka mūsu Komitejā vairs nedarbojas vieni vienīgi sieviešu nīdēji; tas sievietes apvaldīs, un reizē es būšu pasargāts no likteņa, kādu majors Sloans vērtē ļaunāk par nāvi .. . Vai gribējāt ko piebilst, Rūta?
— Piedodiet, ser, — Fīldinga atbildēja. — Man nupat prātā ienāca doma par pieredzes trūkumu, kurš neļauj man uzstāties kā sektora maršala reprezentācijas dāmai. Taču liels paldies par tiem glaimiem, ko jūs man izteicāt, ser.
— Tie nebija glaimi, majore. Vieni vienīgi fakti.
— Nu, — Fīldinga smaidīdama atteica, — kā šķiet, šeit satikušies divi labi psihologi . ..
Varrens tagad izbeidza sarunu, nobijies, ka sāksies abpusēji apbrīnas apliecinājumi, un paziņoja, ka nodomājis doties ceļā jau pusdienlaikā, bet līdz tam viņiem derētu vēl šo to nokārtot.
Tomēr ceļojuma sagatavošanas priekšdarbi neiztika bez ķīviņa, kā to bija cerējis Varrens, jo Sloans uzskatīja, ka sektora maršals ir pārlieku nozīmīga persona, lai dotos ceļā bez kārtīga eskorta, bet tai tašā elpas vilcienā paziņoja, ka nevēlas sūtīt savus ļaudis pasākumā, kurš tos taisnā ceļā novestu sieviešu pārpildītajā Andersontaunā. Te nu Varrenam nācās likt lietā visu savu autoritāti un daiļrunību, lai Sloans beidzot piekristu kompromisam, proti, ka Varrenu pavadīs viens no Komitejas vīriem un seši «Uzvarētāja» apkalpes locekļi, kuri jau ciešami prata rīkoties ar stopiem.
Sī aizkavēšanās nozīmēja to, ka pirmo nakti viņiem vairs neizdosies aizvadīt tuvākajā fermā trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem, taču šķita, ka doma par naktsguļu džungļos nevienu neuztrauc.
Viņi virzījās zosu gājienā, apkrāvušies ar saiņiem un turot pa ķērienam stopus, — mati bija ieziesti ar stipri smirdošiem taukiem, kuriem vajadzēja atbaidīt insektus un batlerus — ja bat- leri nebūtu izbadējušies vai saniknoti, kas gan būtu maz ticams, — un cītīgi apņēmušies postenī apgūtās gudrības pielietot praksē. Tikai viņu pavadonis, vārdā Brigss, šķita norūpējies. Viņš bieži vien atkārtoja, ka apmācībās iegūtās zināšanas praksē var izrādīties visai nederīgas.
Tomēr viņu degsmi nespēja mazināt pat divu stundu ilgais gājiens pa mežu, lai gan džungļi bija tik biezi un ērkšķaini, ka Varrens sāka ilgoties pēc civilistu biksēm un nolādēja Komitejas formu. Pēc tam, iznākuši uz ceļa, kas veda uz fermu, viņi virzījās uz priekšu ātrāk.
Varrens tagad pirmoreiz dabā redzēja vienu no ceļiem, līdz šim tie viņam bija nozīmējuši tikai_melnas svītras kartē. Tas nebija nekas vairāk par nebruģētu, zālainu un koku aizēnotu meža stigu, vienīgi pāri aizām un upēm bija uzcelti teicami tilti. Tomēr Varrens atcerējās arī to, ka šie ceļi nav domāti tikai gājēju satiksmei; reiz pa tiem nāksies pārvadat smagas pretinieku kuģa maketa daļas, un visa bēgšanas operācija izgāztos, ja kaut viena no tām ieveltos kādā aizā.