Trīs stundas pirms saulrieta Brigss pavēlēja apstāties un teica, ka sakarā ar viņu pieredzes trūkumu, pārtiku vakariņām
butu vēlams sagādāt dienas gaismā. Vēlāk, kad jau liesmoja ugunskuri un viri triumfēdami atgriezās, samedījuši nelielus trušiem līdzīgus dzīvniekus, kādu šajā mežā bija kā biezs, Brigss gan visai sarkastiski izteicās par to milzumu bultu, kādu acīmredzot vajadzējis iztērēt šo sīkaliņu medībām. Un kad no vakariņām bija pāri palikusi tikai apetīti rosinoša smarža, Brigss ne- mitejās sakaitēt noskaņojumu, stāstīdams, kā klājies tiem, kuri bija nevērīgi izkāruši savus guļamtīklus. Varrens pret viņa pūlēm izjuta turpat vai nožēlu, jo nekas no teiktā nespēja atturēt vīrus un Fīldingu izturēties tā, it kā viņi atrastos piknikā.
Tomēr daži no Brigsa brīdinājumiem Varrenam iešāvās prātā tad, kad viņi rāpās kokā, lai ierīkotos uz guļu tieši paredzētajā deviņu metru augstumā. Deviņi metri bija minimālā distance, kurā varēja justies drošībā no pieauguša batlera, kad tas ir nostājies uz pakaļkājām un izstiepis tverekļus. Guļamtīklu piestiprinādams, Varrens nodomāja, ka šajā augstumā vienīgā neērtība ir tā, ka zari ir pārāk tievi un gulētāja svars liek tiem satraucoši ielīkt. Varrenam tikai ar pūlēm izdevās pārvarēt sevi un ielīst guļamtīklā, daudz nelīdzēja pat ap vidu apsietā drošības josta, kuras otrs gals tika piestiprināts pie zara. Aizvilcis ciet tīkla malas, lai pasargātos no lietus vai rasas, Varrens tomēr sāpīgi izjuta lielo attālumu līdz zemei un bija pārliecināts, ka šonakt nespēs aizvērt ne aci.
Nākamajā rītā viņu pamodināja kliedzieni un lāsti. Virs koka zilgmoja debess, un lielās lapas sārtojās lecošās saules staros. Blakus kokā ložņāja Brigss un ar mietu apstrādāja guļamtīklu apakšpuses. Varrens gan nedomāja, ka šis vīrs tāpat izrīkosies arī ar sektora maršala guļamvietu, tomēr labāk izlēma to nepārbaudīt, jāteniski nosēdies uz zara, viņš salocīja savu guļamtīklu. Pēc pusstundas viņi jau atkal bija ceļā un grauza cietus sausiņus.
īsi pirms pusdienas viņi sasniedza Nelsona fermu, to veidoja plaša dzīvojamā ēka un liela noliktava. Abas ēkas aptvēra augsts, gan divās vietās cietis baļķu žogs. Liels koks kalpoja par mītnes galveno balstu, tam piestiprinātas kāpnes veda uz deviņus metrus augstu kažokādām apjumtu platformu — tā bija Nelsona patvertne, ja satrakotam batleram izdotos izlauzties cauri žogam.
Varrens bija iecerējis šo nakti pavadīt fermā, un Nelsoni viņam naktsmājas piedāvāja, taču maršals ievēroja, ka saimnieki nav pārlieku viesmīlīgi. īpaši stīvi izturējās misis Nelsone, un, pēc sarunas ar misteru Nelsonu par viņa iespējām kaut dažas stundas nedēļā pastrādāt Komitejas labā, Varrens secināja, ka uz šo vīru neviens no viņa argumentiem neiedarbojas…
— Trīs bērni vecumā no sešiem mēnešiem līdz septiņiem gadiem, — viņš nospiests teica. — Tam es nebiju sagatavojies.
Fīldinga, bridi klusējusi, atbildēja:
— Komiteja reģistrē vienīgi visus jaunpienākušos gūstekņus, šeit dzimušie to neinteresē. Kaut ko tamlīdzīgu es jau biju sagaidījusi, tomēr teikšu, ka trīs bērni laikam pārsniedz caurmēru. Bet jums jāņem vērā, ka sarežģījumi grūtniecībā te ir daudz biežāki — iedomājieties tikai par medicīniskās palīdzības trūkumu un batleru uzbrukuma draudiem …
— Ārstu trūkums šeit nemaz nav tik liels, kundze, — nekavējoties sarunā iejaucās Brigss. Varrens nebija pamanījis, ka pavadonis atrodas turpat blakus. — Komitejā ir vairāki ļoti labi mediķi, — Brigs turpināja. — Protams, tādi ir arī civilistu vidū, tiem vienīgi nav tik lielas pieredzes. Mūsējie Hatona vadībā sistemātiski pēta vietējo floru, ārstniecības augus meklējot, pie tam jau divi pētnieki šo eksperimentu rezultātā nomiruši. Taču vietējie ļaudis parasti atturas vajadzības reizē sūtīt pēc kāda no mūsu ārstiem. Viņi zina, ko mēs domājam par bērnu dzemdēšanu gūsta apstākļos, turklāt oficieris, ja tam ir bērni, diezin vai riskēs bēgt, jo viņš iedomāsies gan par nāvi, gan to, ka neizbēgs no tārpu atmaksas.
— Tieši tāpat domāju arī es, — teica Varrens.
— Atvainojiet, ser, ka es iejaucos, — sacīja Brigss, — taču es gribēju palūgt, lai mūsu vīri salabo žogu …
Brigss domāja, ka žogs esot tik sliktā stāvoklī, ka to varētu sagāzt pat batlera mazulis, un tā labošana prasot vairāku vīru darbu. Acīmredzot Nelsons bija gaidījis, ka palīgā nāks kāds no kaimiņiem. Tā kā Komitejas pārstāvji negatavojās palikt fermā līdz rītam, Brigss ierosināja žigli salabot žogu, lai atstātu labu iespaidu. Bez tam šādos gadījumos misis Nelsonei pieklājības pēc pienāktos dot visiem pusdienas un kaut ko līdzi ceļamaizei, un, lai gan fermās ceptā maize nesaglabājās tik ilgi kā Komitejas sausiņi, svaiga tā garšoja nesalīdzināmi labāk.
Varrens ļāva rīkoties un iedomājās, ka šeit, kur nebija līdzējuši argumenti, varbūt spēs līdzēt labs darbs. Nāksies tuvināties civilistiem mazliet citādā veidā, piedevām arī jaunus argumentus lietojot.
Viņš domīgi teica Fīldingai:
— Misis Nelsone bijusi Pirmā Ieroču meistare uz karakuģa — tātad akadēmisku grādu viņai ir vairāk, nekā tā spej izmantot praksē, — un viņas vīrs savulaik komandējis iznīcinātāju. Tā ir milzu nelaime, ka divi tik talantīgi cilvēki spiesti savu dzīves nogali aizvadīt šeit. Tāda smadzeņu izniekošana ir īsts kriminālnoziegums!
— Tieši tā, ser, — atbildēja Fīldinga.
— Vai redzējāt viņu paštaisītās grāmatas? Pilnas vienkāršiem
zīmējumiem un vārdiem no blokburtiem. Viņi akceptējuši savu stāvokli un sākuši domāt par to, kā izglītot bērnus…
Varrens tagad bija sapratis, ka pretēji viņa sākotnējam ieskatam galvenais bēgšanas šķērslis nemaz nav «tārpu» sargkuģis…
Aiz biezās baļķu sienas apslāpēti, taču pietiekami skaidri skanēja Nelsonu mazuļa spalgie brēcieni.
VIII
Zvērs bija līdzīgs zilonim, milzīgam druknam zilonim ar sešām kājām un diviem sešmetrīgiem snuķiem. Apakš tiem žāvājās grandioza mute, kurā rēgojās trīs īstu haizivs zobu rindas. Pāri snuķim ļauni lūrēja divas mazas ačeles, kuras aizsedza kaulu un muskuļu vaļņi. Starp acīm zvēroja trīsstūrains smails rags, un viss, ko abi gandrīz vai taustekļiem līdzīgie snuķi nogrāba un ko nevarēja aprīt tūlīt, tika uzdurts uz šā raga un saplosīts gabalos. Zvērs bija pārāk liels un neveikls, lai pieliektos, viņa āda bija plankumaina — aizsargkrāsā, vietām melna, vietām zaļa un citviet netīri dzeltena.
— Es … ser, parasti mēs izvairāmies cīnīties ar šiem te, ja vien tas iespējams, — skaidroja Brigss, kamēr nezvērs neapmierināti cirta ar snuķiem pret koka stumbru. — Mēs to darām vienīgi tad, ja šis ļaužu grupu pārsteidz klajā laukā, vai arī ja kāds fermeris mums to īpaši palūdz. Tātad jūsu ļaudīm nav ko kaunēties, ja viņus uztrenc kokā tāds pilnīgi pieaudzis bullis kā šis. Batleru nogalināt ir ļoti sarežģīti…
Tālāk teikto vairs nevarēja sadzirdēt, jo batlers izstiepa snuķus cauri koka zemākajiem zariem un apvija tos ap resnāko no tiem. Kad batlers lēnām saslējās pakaļkājās, koks griezīgi iekrak- šķējās. Taču Varrens uzskatīja, ka nav vajadzības vēlreiz noklausīties pamācības, kā nogalināms batlers. Par šo tēmu viņš bija pietiekami daudz lasījis.
Lai ātri nonāvētu batleru, vajadzēja trāpīt tā smadzenēs. Taču šo visai niecīgo orgānu lieliski aizsargāja vairākus centimetrus biezi galvaskausa kauli un milzīgie snuķu muskuļi. Batleru ievainot varēja vienīgi no smaganu puses, tajās slīpi augšup ietriekta bulta vai šķēps nezvēru nonāvēja acumirklī.