Taču piespiest batleru nostāties pozā, lai šāds dūriens būtu iespējams, prasīja lielu izveicību, drošu un trenētu roku un stiprus nervus. Pieredze liecināja: ja zvēru ievainoja acs tuvumā — taču ne tieši acī — tas ievilka snuķus un plaši iepleta muti. Tas bija tīrs reflekss, šādā pozā batlers atradās ne ilgāk par sekundi, un šajā mirklī medniekam bija jāpiekļūst zvēram gluži tuvu, un,
izvairoties no mežonīgajiem priekškāju belzieniem, jāveic nāvējošais dūriens. Pie tam vajadzēja uzmanīties, lai batleru neievainotu acī, jo tas, kļuvis akls, satrakojās tā, ka to vairs nebija iespējams ātri piebeigt, un tad ievainotais zvērs dienām ilgi postīja visu apkārtni, līdz beidzot izlaida garu. Batlera vienīgā vārīgā vieta bija mute, un medniekam vajadzēja jau ar pirmo mēģinājumu trāpīt nāvējoši, jo otras iespējas viņam vairs nebija. Viņa draugiem varbūt, tikai ne viņam pašam.
Batlers, kurš ālējās zem Varrena, atbalstam satvēra kādu sīkāku zaru, kas aizlūza, un briesmonis visā augumā nogāzās zemē. Trieciens līdzinājās nelielai zemestrīcei, tad zvērs atkal uzsvein- pās kājās un beidzot aizdrāzās.
— Dažiem fermeriem izdevās batlerus piejaucēt, — stāstīja Brigss, batleram nozūdot aiz kokiem. — Protams, vienīgi govis, pie tam tās jānoķer teļu vecumā, lai bez komplikācijām varētu nogriezt tām ragu un snuķus. Ērtāk irtās barot ar labību un gaļu, nevis ļaut par barību rūpēties pašām. Dažas piejaucētās govis jūs varēsiet aplūkot Andersontaunā. Ja neņem vērā, ka pavasaros tām ir tieksme samīdīt savus ratus, tās ir ļoti noderīgas iejūgā.
— Nu mēs droši varam kāpt lejā, ser, — viņš piebilda.
Viņi atsāka iet uz ziemeļrietumu pusi, apmeklējot pēc iespējas vairāk fermu, līdz galu galā nonāca pie upes, gar kuru devās uz jūras malu. Upes krastā mita daudzas fermeru grupas, to apmetnēs aiz kopējā žoga reizēm atradās pat līdz divdesmit mājām. Uzņemšana šādās kopīgās apmetnēs bija mazliet laipnāka nekā vientuļās fermās, un te Varrenam izdevās sastapt daudzus oficierus ar vērtīgām speciālām zināšanām. Tieši tāpat viņam nācās satikt lielu daudzumu oficieru atvašu un likt šeit lietā savus argumentus un mudinājumus.
— Es nekad nebūtu iedomājusies, ka jūs esat tik labs politiķis, ser, — pēc viena no šādiem apmeklējumiem teica majore Fīldinga. — Jūs skūpstāt bērnus, it kā būtu to visu mūžu darījis. Vai tiešām jums šie mazie palaidņi patīk? …
— Viens otrs, — Varrens piesardzīgi atbildēja. — Viens otrs ir mazāk atbaidošs.
Pēc sastapšanās ar batleru Varrena vīri vairs neuzskatīja ceļojumu vienīgi par pikniku un arī viņu pavadonis bija kļuvis laipnāks. Šad un tad Brigss sarunājās pat ar Fīldingu un neizrādīja nervozitāti, ja šie valodnieciskie kontakti ar sievieti atkārtojās. Un tomēr, jo vairāk viņi tuvojās Andersontaunai, jo Brigss aizvien vairāk atgādināja vīru, kuram vienatnē jācīnās ar batleru.
Andersontaunā atšķirībā no posteņa pakalnā nebija darīts nekas, lai sargātos no uzraugiem kosmosā.
Andersontauna bija neliela pilsētiņa ar labiekārtotām ielām, divstāvīgām un trīsstāvīgām koka mājām, doku krastmalā un apmēram trīsdesmit dažāda lieluma laivām, pietauvotām pie doka vai noenkurotām līcī. Jūras pusē žoga nebija, jo batleri peldēt neprata.
Varrens atbilstoši priekšrakstam vispirms apmeklēja posteni. Viņš gribēja uzzināt ietekmīgāko vietējo oficieru vārdus un dzīves vietas, lai apmeklētu ikkatru pirms kopsapulces sasaukšanas. Pa heliogrāfu bija pienākusi ziņa, ka arī flotes kapteinis Peterss devies uz Andersontaunu un ieradīsies šeit pēc trim dienām, acīmredzot ar nolūku kavēt Varrenu darbā — saprotams, cieņpilnā veidā, sarīkojot atklātas debates bēgšanas jautājumā. Varrens vēl aizvien uzskatīja savu stāvokli par visai nedrošu un baidījās riskēt, tāpēc derēja pasteigties, lai Andersontaunā visu nokārtotu un dotos prom pirms Petersa ierašanās.
Tomēr lielākā daļa pirmās dienas aizgāja nelietderīgi, jo Fīldinga apgalvoja, ka nespēj strādāt savā uniformā, proti, leitnan- tes Nikolsones meiteņu formas esot daudz jaukākas un tādējādi viņai rodoties sajūta, ka par viņu visi smiešoties.
Posteņa komandante Nikolsone bija liela auguma sieviete, jau iesirma, taču vēl aizvien pievilcīga. Uniformu, kādu nēsāja gan viņa, gan pārējās posteņa oficieres, veidoja parastie ādas zābaki, bikses, kas piegulēja ciešāk, nekā tas īstenībā bija nepieciešams, un kaut kas līdzīgs bolero jakai, priekšpusē aizšņorētai ar ādas siksniņām. Varrens pamanīja, ka dažas uniformas aizšņorētas augstāk nekā citas — acīmredzot, dekoltē izmērus noteica jakas īpašnieces miesas apaļumi. Šķita, ka Nikolsone ir mazliet uztraukta, sektora maršalu viesos uzņemot, taču viņa smaidīja un apgalvoja, ka visas posteņa meitenes esot oficieres un dāmas, kuras pratīšot neapgrūtināt apmeklētāju atpūtu. Tomēr viņa piemetināja, ka vīriešiem jābūt gataviem, ja kāda tiem arī piemiegšot ar aci, taču nevienam nopietnas briesmas nedraudēs, pirms tie paši attiecīgi neatbildēšot…
Pēc neilga laika Varrenam nācās atzīt, ka gan šī, gan pārējās sievietes ir ārkārtīgi enerģiskas un diemžēl tikai sava dzimuma dēļ nobīdītas malā, lai gan tas viņām netraucēja aktīvi atbalstīt Komitejas ideālus. Tāpat kā citas postenī dienē- jošās meitenes Nikolsone vēlējās veikt visu iespējamo bēgšanas labā.
Nikolsone uzturēja sakarus ar daudziem informatoriem Andersontaunā, to viņa pavēstīja, vakariņodama kopā ar Varrenu un Fīldingu, un viņa piekrita Varrenam, ka vislabākais būtu no pilsētas aiziet, pirms te ierodas Peterss, kurš uzmundrinātu opozīciju. Lei'tnante Nikolsone ziņoja, ka atļāvusies sagatavot ietekmīgāko pilsētas iedzīvotāju tikšanos ar sektora maršalu, un tai vajadzēja notikt postenī nākamajā rītā.
Varrens par to bija gatavs leitnanti vai apskaut, un gandrīz vai pateica to skaļi, tomēr atturējās, jo Fīldinga šai sakarā noteikti secinātu kaut ko psiholoģiski dziļdomīgu.
Nākamajā rītā Varrens pārsteigts konstatēja, ka ietekmīgo pilsoņu grupu veido gandrīz vai divsimt cilvēku, pie tam to vairākums bija sievietes.
Varrens vispirms izklāstīja savas domas par stāvokli karā, kā nu viņš to redzēja, būdams viens no tiem karavadoņiem, kuri atbildīgi par vispārējo stratēģiju, un nevilcinādamies izpauda ziņas, kuras īstenībā bija valsts noslēpums. Viņš runāja par ilgo un dārgo karu, kas apsīcis abpusēja spēka zuduma dēļ, tā ka relatīvi niecīgs vienas puses pārsvars tagad katrā ziņā nozīmētu uzvaru. Taču neviens no abiem pretiniekiem uz šo pēdējo piepūli vairs nebija spējīgs, jo kosmiskajā dienestā varēja strādāt vienīgi noteikta tipa cilvēki, kuri sešdesmit kara gados bija kļuvuši par ārkārtīgu retumu.
Tad viņš pieminēja stingri slepenos, gan kaujas laikā, gan pēc tam saņemtos ziņojumus par kuģiem, kuri neieradās satikšanās sektoros, jo to apkalpju locekļi kritiskos brīžos izdarījuši pašnāvību, sadumpojušies vai arī citā apkaunojošā veidā pierādījuši, ka nav spējīgi tik sasprindzinātam darbam, kurā bieži vien mēnešiem ilgu vienmuļību piepeši pārtrauca dažas velnišķīga sasprindzinājuma pilnas cīņas minūtes. Vairums pašreizēja kosmiskā dienesta oficieru vairs nebija nedz tik inteliģenti, nedz arī tik stipriem nerviem, lai visā pilnībā atbilstu kosmiskā dienesta prasībām.
Varrens pat neieminējās par to, ka cietuma planētas iemītnieki, ja tiem izdotos atgriezties aktīvajā dienestā, būtu tie, kuri dažos gados iespētu izbeigt karu cilvēces labā, viņš bija pārliecināts, ka ikviens to aptver pats.