— Sī planēta tomēr nav tas cietums, no kura ir neiespējami aizbēgt, — viņš turpināja. — Jums pietiekami bieži nācies dzirdēt par Andersona plānu un sagatavošanas darbiem, un jums zināms, ka tiešā uzbrukumā sargkuģim piedalīsies relatīvi mazs oficieru skaits. Tie pienākumi, kurus es vēlētos uzticēt jums, ir mazāki, taču ļoti svarīgi. Vairums gūstekņu varētu sniegt kaut vai morālu atbalstu, ticiet man, arī tas ir ārkārtīgi svarīgi. Priekš dažiem varbūt rastos zināmas neērtības, ja nāktos pārvietot ģimenes un īpašumus uz citu vietu dažus mēnešus pirms B-dienas, jo «ēsmu» mums varbūt vajadzēs izvietot apdzīvotā apvidū. Bez tam es vēlētos uzaicināt talkā brīvprātīgos, kuri palīdzētu majoram Hato- nam pētniecības darbos; un vēl vajadzīgi oficieri, kas spētu atlicināt laiku mācību līdzekļu un rokasgrāmatu sagatavošanai. Bez tam pastāv bērnu problēma …
Trūcīgi apgaismotajā telpā Varrens nevarēja saredzēt sejas, taču pamanīja, ka daudzas galvas, paša Andersona spīdīgo pliko pauri ieskaitot, izslējās, un viņš sajuta, kā sastingst gaisotne telpā — tieši tāpat kā Nelsona fermā un visur citur, tiklīdz viņš pieskaras šim sāpīgajam punktam.
— Kā jums zināms, — Varrens turpināja, — mūsu vidū ir daudz tādu oficieru, kuri, lai gan ir ārkārtīgi vērtīgi speciālisti, vairs nespēs atgriezties aktīvajā karadienestā, jo vai nu ir jau pārlieku veci, vai arī tos attur ģimenes vai vēl kaut kas. Pie tam daži no jums te dzīvo jau tik ilgi, ka agrāk iegūtā izglītība šobrīd jau novecojusies. Tādēļ es vēlētos, lai tiktu sarakstītas mācību grāmatas un izglītojošas brošūras, kas jums palīdzētu atkal sagatavoties turpmākajam kosmiskajam dienestam — savukārt vecākie oficieri, kuriem jau ir ģimenes, strādātu apmācību komandās. Un, ja jau mēs te runājam par zināšanu atsvaidzināšanu, tad pie reizes jāpadomā arī par bērniem.
Bērni uz šīs planētas bija otra lielākā problēma pēc bēgšanas, un daudzi oficieri šajā sakarā atradās ļoti komplicētā stāvoklī, Varrenam tas bija pilnīgi skaidrs.
Reizē ar dabisko atbildību un maigumu pret bērniem bija sajūtams arī kauns par to, ka šie bērni vispār eksistē, jo neviens īsts oficieris neiedomātos radīt pēcnācējus karadienestā uz kuģa vai parastā gūstekņu nometnē — lai gan patlaban visu varēja izlīdzināt arguments, ka runa drīzāk ir par izglītību, nevis gūstu. Tādēļ Varrens izvairījās kādu kritizēt vai nopelt, ko te laikam no viņa bija gaidījuši; visi jutās patiesi atviegloti, kad viņš no tā atturējās, un tādēļ visu viņa teikto uztvēra atsaucīgāk.
— Šiem bērniem ir nācies piedzimt ļoti primitīvā pasaulē, — viņš turpināja, — un es būšu patiesi apbēdināts, ja pēc atgriešanās civilizētā pasaulē tiem vajadzēs ciest savas nezināšanas dēļ.
— Un tagad, — viņš beidzis apsēdās, — vai jums būtu kādi jautājumi?
Pirmo jautājumu pēc dažām sekundēm uzdeva vīrs, kuru interesēja bēgšanas tehniskās nianses, un Varrens secināja, ka vismaz viens cilvēks nav apmierināts ar viņa veiklo, taču apzināti paviršo runu.
— Ja jums nekas nebūtu iebilstams, es palūgšu uz šo jautājumu atbildēt flotes komandoram Andersonam, — Varrens sacīja. — Galu galā mēs taču izmantojam viņa plānu …
Un tagad es sāku izmantot Andersonu pašu, Varrens nodomāja un nokaunējās. Protams, Andersons, kā jau plāna autors, prastu to aizstāvēt vislabāk, bet reizē šī aizstāvība nozīmētu arī to, ka pilsonis, kura vārdā nosaukta vesela pilsēta, atbalsta maršalu; ja Andersons jau nebūtu tik vecs un ar pagausāku domāšanu, viņš bez šaubām būtu šo nekautrīgo soli ievērojis.
Piepeši Varrens sāka sevi nicināt, ne jau Andersona dēļ, nē, viņš vienkārši saprata, ka tagad melo visiem, sevi ieskaitot.
Andersons, neraugoties uz vecumu, stingrā un valdonīgā balsī sniedza nepieciešamos paskaidrojumus un atkal apsēdās. Piecēlās kāda oficiere. Stādījusies priekšā, nosaukusi savu pakāpi un specialitāti, viņa jautāja, vai iespējams pieteikties darbā majora Ha- tona pētniecības nodaļā.
Varrens atbildēja apstiprinoši.
— Man labi redzams, ka esat neprecēta, leitnante Kolinsa, — Varrena balss skanēja drīzāk glaimojoši, nekā zobgalīgi, — un man ir klusas aizdomas, ka jūs vēlaties nākt pie mums ne tikai aiz patriotisma vai bēgšanas nolūkā. Jums saprotams, ka šejienes situācija man ir zināma, un es atzīšos, ka ar vislielāko cieņu un apbrīnu lūkojos uz tādām oficierēm kā jūs, kuras negrib savas problēmas atrisināt ar poligāmijas palīdzību. Taču pienākumi, kurus jūs vēlaties pildīt, ir saistīti ar zināmām briesmām, ņemiet to vērā jau tagad. Te es nedomāju vienīgi to, ka ceļš no šejienes uz Hatona kalnu ved caur ļoti mežonīgu apvidu, kur uz katra soļa sastopami batleri, — ceļojuma beigās jūs sagaida milzīgais risks sastapties ar divsimt piecdesmit vīriešu rupjo izturēšanos, tādu vīriešu, kuriem jau ilgu laiku nav bijis izdevības redzēt kādu sievieti …
Kad smiekli norimās. no zāles uzdeva vēl pāris jautājumu, taču neatskanēja neviens iebildums, un sapulces beigās pie Varrena pieteicās vēl astoņi brīvprātīgie.
Varrens apzinājās, ka darbs padarīts un Petersam te vairs nebūs īpašas izredzes pretpasākumiem.
IX
Hatons paskaidroja, ka komplicētā tuneļu un telpu sistēma klintīs izkalta tā, lai precīzi kopētu «tārpu» lielā sargkuģa galvenos gaiteņus un kabīnes, un visas dimensijas un proporcijas šeit bija tik precīzas, cik nu vien to pieļava atkartotas gustekņu atmiņas pārbaudes. Majors neiedomājami lepojās ar savu kalnu — un pelnīti, nodomāja Varrens.
— Sākotnēji šeit atradās raktuves, — skaidroja Hatons. — Tas nācās atstāt niecīgās rūdu koncentrācijas dēļ, un tad kāds mūsējais iedomājās, ka šis nevajadzīgais tunelis ir aptuveni tikpat garš kā sargkuģa centrālais gaitenis, un mēs nolēmām izcirst klintis kontroles un dzinēju kabīnes, ari kosmoprāmju doku, lai te apmācītu kaujiniekus. Arī vēlākie uzlabojumi — šķērsgaiteņi, «tārpu» dzīvojamās telpas, cik nu mēs par tām zinām, kontrolka- blnes — un dzinēju nodalījumi — tas viss lieliski palīdz apmācībās un noder ļaudīm brīvajā laikā, kad nenorit treniņi. Atveidotas gan ir tikai vissvarīgākās telpas un arī ieejas lūkas, kas ir tikpat masīvas un grūti veramas kā īstās. Diemžēl divus faktorus mēs nespēsim imitēt nekad — bezsvaru un tārpu kuģa apgaismojumu …
Pa gaiteni viņiem garām aizsoļoja kaujinieku grupa, un Hatons uz brīdi aprāvās. Vīri bija tērpti frenčos, bet galvās tiem bija uzmaukti apaļi pīti grozi, plecos uzsieti koka kluči, tikpat smagi kā uzbrukuma laikā paredzētais apbruņojums.
— Frenči ļauj pārlieku brīvi kustēties, — piezīmēja Varrens. — Treniņus derētu pilnveidot. Vai jums iespējams atdarināt tārpu atmosfēru? … — Varrens aprāvās un gandrīz vai nosmaka, pūlēdamies apvaldīt klepu.
— Šodien te patiesi ir nelāgi, — Hatons gandrīz vai atvainojās. — Vējš laikam pūš augšup pa aizu.
Bāze Hatona Kalnā bija liels un sarežģīts tuneļu, laboratoriju, dzīvojamo telpu un ventilācijas šahtu tīkls. Gaisa pievades spraugas kalpoja reizē par novērošanas un ziņu piegādes tuneļiem, tās dažādās vietās savienojās ar galvenajām ejām, taču dūmi un svelme no kausētavām un mehāniskajām darbnīcām tika novadīti pa vienu vienīgu, kamīna skurstenim līdzīgu izliektu atveri. Tās gals iznāca zemes virspusē ļoti šaurā un stāvā aizā, un upe, kura šo reni kalnā bija izgrauzusi, gāzās pa to lejup līdzīgi ūdenskritumam. Gaisā cēlās ūdens šļakatu mākonis un tik izcili maskēja dūmus, ka neko nevarēja atšķirt pat divsimt soļu attālumā, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko saskatīt no kosmiskā kuģa orbītā. Taču reizēs, kad vējš pūta tieši aizā, un tas gadījās vairākas reizes mēnesī, dūmi spiedās atpakaļ, un kalna iekšiene kļuva gandrīz neapdzīvojama.