— Vai tad būtu nepieciešams atdarināt tārpu gaisu, ser? — Hatons negaidīti jautāja. — Ir citas, vieglāk ražojamas gāzes, tāpat pietiekami nepatīkamas, lai cilvēkiem iedvestu piesardzību, — un kuras tomēr nenozīmētu tūlītēju nāvi.
Varrens purināja galvu. — Sie vingrinājumi noris automātiski, tie tiek izpildīti bez domāšanas. Attieksmei jāmainās. Bez tam jūsu ļaudis, kuri izgatavo kaujas tērpus, būs vēl piesardzīgāki, ja zinās, ka tērpu valkātājs var aiziet bojā ne vien lielajā dienā, bet arī treniņā, ja viņi būs pat mazliet kļūdījušies.
— Tārpu atmosfēra mums taču ir nāvējoša, ser, — Hatons domīgi teica. — Un pēc tam no tās nevarēs lēti atbrīvoties. Mums nāksies šo bāzi evakuēt un …
— Kad sargkuģis atradīsies mūsu rokās, šis kalns mums vairs nebūs vajadzīgs, — Varrens sakaitināts atcirta. — Ja nu vienīgi kā sagūstīto tārpu miteklis, un tādā reizē daži jau laikus ar tārpu atmosfēru uzpildīti tuneļi un nodalījumi būtu īsti noderīgi.
Eļļas lampu dzeltenajā gaismā Hatona seja, jau tāpat tumši sasārtusi no krāšņu pastāvīgās svelmes, kļuva vēl ugunīgāka. — Man ļoti žēl, ser, — viņš teica. — Es laikam nebiju pienācīgi apsvēris faktu, ka mēs reiz atkal ņemsim gūstā tārpus.
— Jūs pie šīs domas pieradīsiet, major, — Varrens samierinoši attrauca. — Un tagad aprunāsimies ar jūsu kosmisko tērpu meistariem.
Ņemot vērā nepieciešamību strādāt slepus un to stipri ierobežoto līdzekļu daudzumu, kāds bija cilvēku rīcībā, Hatona Kalna iekšienē pielietotā tehnoloģija bija pārsteidzoši augstā līmenī. Varrens nesteidzoties nedēļām ilgi iepazina ikvienu kalna telpu un vāji apgaismotu nostūrīti un viņa apbrīns pastāvīgi pieauga. Viņš aprada ar mašīnu svilpoņu un elšanu, ar dārdoņu ikvienā lielākā eju krustojumā, ar bezgalīgajām siksnu un gultņu sistēmām, kuras pievadīja enerģiju mehāniskajiem āmuriem, virpām, kompresoriem un ventilatoriem, kas papildināja dabiskās vēdinā- šanas sistēmu. Mašīnu duna no smēdēm un darbnīcām viņam kļuva tikpat ierasta kā modinātājpulksteņa tikšķēšana guļamistabā. Gluži tāpat viņš pierada rīkot konferences dienās, kad vējš pūta nepareizā virzienā un ik pēc pieciem vārdiem uzmācās klepus, lai gan šādās reizēs, cik vien bieži tas bija iespējams, viņš devās uz kalna nogāzēs izvietoto ārējo laboratoriju, kurā no koksnes, alkohola, eļļām un dažādu organisko vielu kombinācijām tika gatavots šaujampulveris un daudz kas cits.
Viena no svarīgākajām atziņām, kādu Varrens guva, bija tā, ka Hatons tikai izskata pēc aizvien iebilst pret jaunām idejām un priekšlikumiem. Majors vienkārši bija radis visu iepriekš pienācīgi un vispusīgi apsvērt, sākot ar trūkumiem un beidzot ar priekšrocībām, un Varrena maldīgais iespaids bija izveidojies no majora ieražas domāt skaļi.
Tagad Hatona rīcībā nonāca tik speciālistu, cik vien viņam to vajadzēja. Tie ieradās gan no Andersontaunas, gan citām fermām un ciemiem, nevairīdamies pat divas nedēļas ilgus pārgājienus. Protams, vairums atnācēju bija meitenes, taču netrūka arī vīriešu, un Varrens secināja, ka viņam izdevies iegūt bēgšanas atbalstītājus, vienlaikus nekļūstot par tnīlas pārīšu savedēju. Tiesa, laulības notika cita pēc citas un lielā skaitā, un Fīldinga izteicās, ka uz planētas gan mīt ļoti daudz ekskapteiņu, kuri drīkst vadīt laulību ceremoniju, bet būtu ļoti jauki, ja to darītu pats sektora maršals.
Varrenam te nekas nebija iebilstams, jo tas tikai palīdzētu nostiprināt viņa pozīcijas, ja viņam ievajadzētos vienu otru no šiem ļaudīm saņemt ciešāk grožos.
šāda vajadzība radās apmēram astoņus mēnešus pēc vizītes Andersontaunā, kad Kalnā pirmo reizi vienlaikus atradās Kelso un Hainds. Vispirms majors Hainds uzklausīja Varrena pavēles.
— Tagad jums ir sazināšanās līdzekļi un pietiekams atbalsts ārpus Komitejas, lai ķertos pie izglītības programmas izpildes.— Varrens teica. — Vēl es gribētu, lai jūs pēc iespējas lielākā apjomā sāktu ražot papīru un organizētu tā sadali. Katram pieaugušajam uz šīs planētas jāsaņem tik daudz papīra, lai iesākumā tam, teiksim, būtu iespējams uzrakstīt apmēram piecdesmittūkstoš vārdu. Ikvienam jāuzraksta viss viņam zināmais, fakti, teorijas, arī visādas nianses attiecībā uz savu kādreizējo profesiju. Tāpat ir vēlami dati par vaļaspriekiem un pieredzi, kāda iegūta uz šīs planētas. Šie materiāli jums pēc iespējas pārskatāmi jāsakārto, ņemot vērā to, ka teksti kalpos jūsu biedru apmācībai…
— Arī par vaļaspriekiem, ser? Un uz planētas iegūto pieredzi? — izbrīnījies pārjautāja Hainds.
— Major, noderīgas mēdz būt arī aizraušanās, dažas vairāk, dažas mazāk, — atbildēja Varrens. — Piemēram, Tompsona Kalnā mums ir divi planieri, kādu tur nebūtu, ja daži no tagadējiem gūstekņiem jaunībā nebūtu interesējušies par lidmodelismu. Bet daži citi šķietami nevērtīgi vaļasprieki labvēlīgi ietekmē noskaņojumu. Un šejienes pieredzes fiksēšanai ir divi iemesli.
— Tātad, pirmkārt, — Varrens mierīgi turpināja, — jārēķinās ar to, ka varbūt eksistē vēl citi tārpu izveidoti cietumi, un tāpēc nav neiespējams, ka pēc atgriešanās aktīvajā dienestā mēs kādreiz no jauna krītam gūstā. Es vēlētos, lai pēc iespējas vairāk oficieru šādos apstākļos prastu izveidot bēgšanas komitejas, vienalga, lai kur tie atrastos. Otrais iemesls jums kļūs skaidrs pēc tam, kad dzirdēsiet manus norādījumus leitnantam Kelso.
Lai man nevajadzētu minēt vēl trešo iemeslu, Varrens nodomāja, kuru es tagad atklāt nedrīkstu.
— Leitnant Kelso, gribu jums teikt sekojošo, — tagad viņš pavērsās pret leitnantu, — proti, jums no Anaersontaunasun citu piekrastes ciemu iedzīvotājiem jāizvēlas ļaudis un jāapmāca par nākamajiem jūrniekiem. Jums jāuzsāk plaša kuģubūves programma, un ar to es nedomāju tikai zvejnieku laivu būvi. Es gribētu, lai mums būtu arī tādi kuģi, ar kuriem varētu lielos attālumos pārvadāt pasažierus, mājlopus un iedzīvi. Vienlaikus jums uz otro kontinentu un salām jānosūta ekspedīcijas. Tām būs jāizvēlas piemērotas vietas fermām un ciemiem, kur apmesties tiem oficieriem, ko nāksies no šī kontinenta evakuēt. Tā kā galvenokārt būs jāpārvieto pilsētnieki, tad tiem vispirms jāizstudē fermeru pieredze.
Jau sagaidāmo vētraino protestu izteica tieši Kelso, Haindam, Fīldingai un Hatonam klusējot. Leitnants tik kaislīgi lietoja arī viņu prātos nobriedušos iebildumus, kā viņi paši to diezin vai uzdrīkstētos. Varrens ievēroja, ka šoreiz Kelso pat aizmirsis nepieciešamās cieņas izrādīšanu.
— Jūs nedrīkstat to darīt, un te jums neviens tik un tā nepalīdzēs, — Kelso bija patiesi iekaisis. — Nav ne mazākās nepieciešamības izšķiest cilvēkus un netaupīt spēkus, lai izpētītu otro kontinentu, jo arī šeit vēl ir pietiekami vietas, un nav nekādas vajadzības kādu evakuēt. Un ideja par, tā teikt, vispārējās vakar- skolas izglītības ieviešanu, ir īsta laika tērēšana! Veidojot plašu atbalstu Komitejai, jūs vienlaikus to novājināt, sagraujat visu, kā vārdā tā cīnās! Kaut vai paskatieties uz šeit atnākušajām sievietēm — un šai vietai taču vajadzēja būt stingri slepenai! Es jums saku, šī nolādētā Komiteja beigu beigās kļūs par civilistu iestādi, un visa mūsu drošība būs pie velna!