— Mūsu drošība būs pie velna … ser, — teica Varrens. Fīldinga ieklepojās, un abi majori piepeši paberzēja zodu, apslēpjot mutes. Kelso krietnu brīdi klusēja, un viņa seja piesārta aizvien vairāk. Tad viņš nomurmināja:
— Es… es lūdzu piedošanu, ser.
— Nu labi, — Varrens attrauca. — Jūs uzsvērāt to, ka otrais kontinents mums nav vajadzīgs un ka mēs visi beigās kļūsim par civilistiem. Vai zināt, leitnant, man nav nekas iebilstams, ja beigu beigās visa Bēgšanas Komiteja kļūs civila, ja vien tas palīdz mums izlauzties. Un ja visi tagad to aptvēruši, es runāšu par iemeslu, — kādēļ es vēlos izpētīt otro kontinentu, lai gan patiesībā man nemaz nevajadzētu jums paskaidrot; piemēram, tur jāierīko meteoroloģiskie posteņi laika prognožu iegūšanai, tad vēl sakaru stacijas, kas šīs prognozes pārraidītu. Bēgšanai jābūt izplānotai tik labi, cik vien tas iespējams, un tas nozīmē to, ka nedrīkst vairīties pat no vislielākajām pūlēm un upuriem, lai visdažādākajā veidā novērstu tārpu aizdomas un palielinātu izredzes aizbēgt. Un es jums jau šodien varu apliecināt, ka upuri būs ievērojami. Taču mēs nekādu pārceļošanu neuzsāksim, pirms skaidri nezināsim, cik tā reāla.
— Bez tam, — Varrens turpināja, — tas būtu īsts noziegums, ja mēs neņemtu vērā iespēju, ka mūsu plāns var arī neizdoties un nenodrošinātos pret tārpu atriebību, jo neveiksmes reizē jārēķinās ar to, ka viņi atriebjoties ķeras pie atombombardēšanas. Es vēlos, lai šādā brīdī visi tie, kuri saistīti ar bēgšanu, atrastos simtiem jūdžu attālumā un varētu izdzīvot, lai kādu dienu visu iesāktu no jauna.
Tagad sarunas biedru sejas kļuvušas pārāk lēnprātīgas, Varrens īgni nosprieda. Taču nebija par ļaunu mazāk nekā divus gadus pirms B-dienas apsvērt arī iespējamās neveiksmes sekas. Vēl aizvien komitejā darbojās daudz tādu vīru, kuri bēgšanu klusībā uzskaītja par pasākumu, kurš īstenībā it nekad nenotiks!
Varrens atkal pavērās pret Kelso. — Jūs piedalīsieties šai lietā, leitnant, un tieši jūsu uzdevums būs pierunāt šos cilvēkus pārcelties uz citu vietu. Ja nespējat to panākt ar savu izslavēto šarmu, tad pastāv arī pietiekami daudz dažādu piespiešanas veidu, ko drīkstat izmantot. Taču šis process būs ilgstošs, un es šaubos, vai vispār nāksies likt lietā spēku.
Man prātā ir sekojošais …
X
Rīts mīnus trīs simti astoņdesmitajā B-dienā bija ar skaidrām debesīm un karsts, no kontinenta pūta asa, tīkami veldzējoša brīze. Izmantojot gan vēju, gan to, ka sargkuģis virs horizonta parādīsies tikai pēc piecpadsmit stundām, pāri Andersontaunas līcim, uz slepeno ostu tuvākajā salā drāzās viens no jaunajiem katamarāniem. Tas pabrauca garām tik tuvu, ka Varrens spēja saskatīt kravu — planieru katapultas daļas un izjauktu planieri.
Hatons stāvēja blakus sektora maršalam un sniedza tam koka spaini ar stikla dibenu. — Ja vēlaties paskatīties lejā, ser, šis te jums palīdzēs ieraudzīt tērpus, ko mēs te iegremdējām vakar. Es tagad apskatīšos, vai tie kādā vietā nelaiž cauri ūdeni.
Pirmo kosmisko tērpu uzmanīgi izcēla no ūdens.
Problēma ar skafandriem bija radusies tādēļ, ka «tārpi», kaut arī bija ļāvuši gūstekņiem paturēt kara uniformas, tomēr bija atņēmuši visu, kas šos tērpus padarīja par skafandriem. Šīs problēmas atrisināšana bija kļuvusi par vienu no visgrūtākajiem Komitejas uzdevumiem. Lai gan tika izgatavotas dažāda veida ķiveres un citi piederumi, tomēr tērpiem vēl aizvien piemita tik daudz nāvējošu trūkumu, ka galu galā Varrens majoram Hato- nam bija pavēlējis atrast kādu veiksmīgāku risinājumu.
Un šobrīd no līča zaļās dzelmes vilka laukā «atbildi».
Stingri piepūstam skafandram ar Hatona konstruētu stikla ķiveri bija pielikti gaisa baloni. Tie abi bija priekšpusē, lai tērpa īpašnieks varētu viegli aizsniegt gaisa padeves ventiļus. Masīvo stikla lodi, kuras optiskās īpašības gan būtu varējušas būt labākas, iekļāva tievu klūdziņu pinums, kas pāri pleciem un mugurai sniedzās līdz pat gurniem un apsedza arī abus balonus uz krūtīm. Pītās bruņas papildus nostiprināja arī speciālas līmes maisījums. Pa šo nakti tērps bija stipri aplipis ar jūras aļģēm, un pa tām ložņāja dažādi zemūdens dzīvnieki.
— Pinumam ap ķiveri un baloniem tērps jāpasargā no nejaušiem bojājumiem, bet tas ir pietiekami vaļīgs un netraucē speciālajām dzesēšanas iekārtām aizsargāt ķiveri no nevēlamas sakar- šanas. Un, sniegdamies līdz gurniem, šis ķermenim pielāgotais papīrgrozs it nemaz netraucē rokām un kājām brīvi kustēties un neiespaido gaisa padevi. Tērps ir samērā viegls un pietiekami drošs, un, kas attiecas uz mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem, materiāliem un laiku, es to uzskatu par vispraktiskāko modeli. Un es lūdzu atļauju uzsākt šī tērpa ražošanu, ser.
Bija skaidri redzams, ka parasti ļoti atturīgais Hatons uzskata, ka ir šo problēmu atrisinājis, un tagad gaida uzslavu. Varrens uzmanīgi pacēla un sakratīja izmirkušo skafandru. Tad atkal nolika to zemē un noslaucīja frencī gar zaļiem dubļiem notašķītās rokas.
— Skafandrā ir vismaz ceturtdaļlitra ūdens, — viņš noteica, vēl vilcinādamies ar uzslavu.
— Ir grūti piestiprināt ķiveri un pinumu tukšam tērpam, ser. Ja tas būs mugurā vīram, kurš koriģēs, kā tērps jānoslēdz, cauri neizsūksies nekas.
Varrens smaidīdams pamāja. — Es dodu atļauju. Jūsu sasniegumi ir izcili, major. Man šķiet, šai darbā jūs izmantosiet leit- nantes Nikolsones meitenes?
— Tieši tā, ser, — atbildēja Hatons. — Un tāpat savu palīdzību piedāvā meitenes no pilsētas un tuvākajām fermām. Es vēlētos šai projektā iesaistīt vienīgi sieviešu kārtas oficieres. Viņas ir apveltītas ar šim darbam vajadzīgajām spējām un pacietību, un reizē viņas jutīs, ka tagad dara kaut ko konkrētu bēgšanas labā.
Kad no ūdens cēla laukā otru tērpu, Hatons uz brīdi apklusa un pēc tam atkal turpināja:
— Pītās bruņas un savienojumi prasa apmēram simt desmit stundu darba, lai gan šis laiks samazināsies, kad meitenes iegūs nepieciešamo pieredzi. Mēs ražosim četru izmēru tērpus…
Majoram sajūsmināti turpinot stāstījumu, Varrens vienlaikus vēroja kādu planieri.
Planieristi gan nedrīkstēja par savu darbu runāt, taču ikviens tik un tā zināja, ka viņi 'sadarbojas ar kuģiem, kuri pēta otro kontinentu, ierīko tur novērošanas posteņus, un krastmalai tuvākajos pakalnos būvē planieru skrejceļus. Planieru izmantošana neiedomājami paātrināja otrā kontinenta izpēti, jo planieri, ceļavēju un mākoņu aizsegu izmantodami, no saviem atbalsta punktiem piekrastē spēja ielidot zemes iekšienē vismaz simt jūdžu tālumā. Protams, pētnieki nedrīkstēja stāstīt par redzēto, vismaz oficiāli ne, taču Varrens pārkāpumus piecieta, jo tie ļoti labi saskanēja ar viņa paša plāniem.
Un tā pamazām kļuva zināms, ka otrais kontinents ir visādā ziņā labāks par šo te. Zeme tur bija auglīgāka un ne tik mežaina, kalni augstāki un upes platākas, protams, arī ezeri lielāki un skaistāki, un, skaidra lieta, pat zāle tur bija zaļāka nekā mazajā kontinentā. Tomēr vislielākā priekšrocība — tik laimīga sagadīšanās, ka Varrens vēl aizvien īsti nespēja tam noticēt, — bija tā, ka otrajā kontinentā nez kādēļ nemājoja zvēri, kurus sauca par batleriem.
Un tā drīz vien tie oficieri, kuru fermas un ģimenes pastāvīgi cieta no šiem briesmoņiem, kā arī vīri, kuri sapņoja par dzīvesvietas maiņu, vairs nedeva miera Varrenam ar lūgumiem par evakuāciju. Izceļotāju skaits ātri vien pieauga tiktāl, ka Varrens bija spiests pavēlēt būvēt aizvien jaunus kuģus, un ik reizes, kad meteorologi prognozēja ceļavēju un mākoņainas debesis, kas nepieļautu novērojumus no sargkuģa, maza kuģu armāda aizburāja uz otro kontinentu.