Planieris aizslīdēja pretī krastam kvadrātveidīgās angāra ēkas virzienā. Arī Hatons tagad bija apklusis un nolūkojās lidaparātā ar tik lepnu, kritisku un tēvišķi norūpējušos izteiksmi sejā, kā vīrs, kurš vēro sava bērna pirmos soļus.
Tieši Hatons bija būtiski veicinājis visjaunākā modeļa planieru būvi. Tieši viņš bija tas, kurš pieprasīja planierus veidot tā, lai tos varētu viegli vadīt un vajadzības gadījumā aši noslēpt un lai tie spētu startēt no slīpiem pauguriem un nosēsties uz ūdens. Viņam piederēja daudzi uzlabojumi, arī raķešu izmantošana, lai paceltos augstāk gaisā reizēs, kad izpalika augšupejošas gaisa plūsmas. Viņa izgudrotās raķetes darbojās ar cietu degvielu. Hatons vispār bija tehniski ģeniāls cilvēks un tieši viņa nopelns bija tas, ka Varrena plāni līdz šim sekmējās tik gludi.
Bet par nopietnām grūtībām droši vien parūpēsies Peterss.
Varrens flotes kapteini vairs nebija saticis kopš ierašanās dienas. Vispirms no satikšanās vairījās viņš pats, nepārtraukti apkārt ceļodams. Tad pamazām noskaidrojās, ka Peterss vairs necenšas meklēt ar viņu kontaktu, un Varrens domāja, ka iemesls viņam ir zināms. Peterss laikam uzskatīja, ka viņa argumenti par labu civilistu viedoklim Varrena ierašanās dienā bijuši pārliecinoši, un šajos divos gados netraucēja Varrenam īstenot bēgšanas priekšdarbus, izvairīdamies no šķēršļu radīšanas.
Varrens nosprieda, ka flotes kapteinis Peterss ir pietiekami gudrs, lai saprastu, kādas briesmas radītu gūstekņu sašķelšanās divās naidīgās nometnēs. Petersam nebija īpaši izdevies apkarot Komiteju, reducējot tās biedru skaitu, palikušie tikai kļuva aizvien fanātiskāki un saliedētāki, bet viņš acīmredzot bija cerējis, ka to, kas neizdevās viņam, ar savu autoritāti panāks Varrens. Un šādu iespēju maršals varēja radīt, uzņemoties Komitejas, vadību un sagraujot organizāciju no iekšpuses.
Arvien ciešākie sakari starp Komitejas ļaudīm un pārējiem, laulības un brīva pieeja līdz šim slepenajiem Komitejas projektiem — to visu Peterss droši vien uzskatīja par neatgriezeniskām pārvērtībām — tāpat kā kuģubūves programmu, planierus, no batleriem brīvo zemju apguvi, un katrā ziņā arī izteikti civilistu garā ieturēto audzināšanas programmu. Protams, šo darbību bija iespējams pamatot arī ar Komitejas mērķiem, taču pavecam un nogurušam flotes kapteinim varēja likties, ka Varrens organizācijas sākotnējos plānus atbalsta tikai fanātiķu omas uzlabošanai, vienlaikus saskaldot viņu enerģiju, un liekot to grupām piedalīties civilistu darbā. Arī nesenais Varrena priekšlikums naktīs ar eļļas lampām apgaismot Andersontaunas ielas — šim pasākumam vajadzēja parādīt, ka zemiešiem no «tārpu» sargkuģa te nekas nav slēpjams — varēja noderēt par pierādījumu, ka Komitejas locekļi akceptējuši stāvokli un sākuši iekārtoties pastāvīgai dzīvei.
Bet šeit iedarbojās rūpīgi pārdomāts dubults melu efekts, tēmēts arī uz Petersu un viņa vadīto opozīciju, radīdams tai drošības sajūtu. Tomēr flotes kapteinis nebija tik ļoti vecs un noguris, lai nesaprastu, kas notiek, kad atklātībā nāks fakts par skafandru ražošanu, — un tad Peterss reaģēs.
Varrens nostātos pret viņu visā stingrībā, taču reizē vajadzētu uzmanīties, lai nezaudētu ne Komitejas ļaužu, ne arī civilistu acīs iegūto cieņu …
XI
— Evakuācija jāpaātrina, leitnant, — Varrens teica. — Visām personām, kuras aktīvi nepiedalās bēgšanas projekta īstenošana, sešus mēnešus pirms B-dienas jābūt tālu prom no ša apgabala. Miniet iemeslu, ka mani arvien vairāk nodarbina tārpu iespejama atriebība, ja mēs cietīsim neveiksmi. Uzsveriet, ka es vispirms domāju par iedzīvotāju un viņu bērnu drošību. Jums skaidrs, ko es domāju — sabieziniet krāsas! Hainds jums iedos Petersa atbal
stītāju sarakstu. Es vēlētos, lai ar tiem jūs pastrādātu īpaši. Visi iespējamie musinātāji jāaizsūta uz otro kontinentu un jāizkliedē viņu spēki, pirms nemiernieki izveidojuši vērā ņemamu opozīciju.
Kelso pamāja un kaut ko pierakstīja. Varrens pievērsās Ha- tonam. — Kas jums būtu ziņojams par notikumu attīstību, major?
Majors Hatons raportēja, ka Pētniecības Subkomitejas panākumi esot apmierinoši, un tik ļoti piesardzīga vīra mutē šie vārdi nozīmēja to, ka viss norisinās teicami. Līdz bēgšanas dienai viss nepieciešamais skafandru daudzums būšot gatavs un pārbaudīts, tāpat arī viss makets līdz tā pēdējai detaļai. Stikla ražotājiem izdevies izslīpēt tādu lēcu, kas nesalīdzināmi labāk ļauj novērot sargkuģa tuvumā notiekošo. Šaujampulveri varēja saražot, cik vien nepieciešams, tāpat arī apgaismes ķermeņus un napalmain līdzīgu degvielu. Hatons beigās izteica domu, ka tālākie pasākumi atkarīgi no tā, kad tiks noteikta konkrēta operācijas vieta.
Varrens pamāja un uzlūkoja majoru Haindu. — Ko teiksiet jūs, major Haind?
— Ir grūtības ar izglītības programmu, — skaidroja Hainds. — Mācību materiālu sagatavošana un to izdale sokas labi, taču viņus diemžēl interesē vienīgi teksti par lauksaimniecību … Tas ir saprotams, ņemot vērā to, cik daudz nepieredzējušu ļaužu aiz- kuģo uz otro kontinentu, taču es pūlos viņus pārliecināt, ka to laiku, ko viņi ietaupa tai ziņā, ka nevajag būvēt nocietinājumus, derētu izmantot zinātnisku tekstu lasīšanai… Citādi viss notiek pēc plāna. Meteoroloģiskie posteņi un sakaru stacijas ierīkotas, vai arī būs gatavas laikā. Hatons uzlabojis signalizācijas iekārtas …
Varrens šīs skices bija redzējis. Gaiši degošu, no trīs pusēm ekranizētu uguni sakoncentrēja spilgtā starā un notēmēja uz tuvāko staciju. Sai ierīcei pievienoja teleskopu, lai palielinātos attālums un precizitāte, tādējādi samazinot retranslācijas staciju skaitu. Sīs stacijas vienmēr ierīkoja kokos, lai tās nebūtu redzamas no augšas.
— Tomēr jāatliek galīgais plānojums un sistēmas pārbaude, līdz būs izraudzīta bēgšanas vieta.
•— Un jūs, major Sloan? — jautāja Varrens.
•— Mēs izmēģinājām mācību kravas pārvešanu no Mallonspī- kas uz nosacītu bēgšanas vietu divdesmit triju jūdžu attālumā, — majors sirdīgā balsī teica. — Vietās, kur nebija ceļu, es izmantoju astoņu vīru vilktas platformas, pa ceļiem ratos jūdzām piejaucētus batlerus vai manus vīrus …
īpaši smaga virzīšanās uz priekšu bija divas jūdzes garaja posmā no kausētavas Mallonspīkā līdz ceļam. Sākumā vīri slēpās koku audzēs, taču ātri vien konstatēja, ka tas tikai aizkavē
platformu kustību. Tātad radās izvēle — vai nu slēpties un rāpot gliemeža gaitā, vai arī doties uz priekšu ātri, taču atstājot aiz sevis platu sliedi, kuru «tārpi» spētu saskatīt turpat vai ar neapbruņotu aci. Beigu beigās viņi piekrita kompromisam un mīksto, neaizsargāto augsni pārvarēja, platformu priekšā izliekot balstus, kurus pēc tam atkal novāca, bet šai sakarā nāca klāt tik daudz darba un izcēlās tāds jūklis, ka majores Fīldingas ieteikumi par vienmērīgu gaitu un laba garastāvokļa saglabāšanu treniņa laikā netika ņemti vērā. Vīri bija tā aizņemti ar lamāšanos, ka viņiem nebija ne laika, ne patikas dziedāt.
Kad visas trīsdesmit divas piekrautās platformas sasniedza ceļu, kravu pārlādēja ratos, kuri jau gaidīja koku ēnā. Septiņpadsmit no šā apvidus mobilizētie piejaucētie batleri jau stāvēja iejūgā un tūlīt devās tālāk. Pārējos ratus nācās vilkt vīriem.
Pēc tam uznāca pamatīgs lietus. Parastos apstākļos Komitejas ceļus izmantoja pieci vai seši batleru vilkti rati un kādi piecdesmit gājēji nedēļā, un ceļi izturēja. To segumu veidoja ar māliem sacementēti akmeņi, gar kuriem lietus spēja ātri iesūkties zemē. Taču, stipram lietum līstot un vienlaikus septiņpadsmit bat- leriein un trīssimt vīriem smagas kravas velkot, segums neizturēja. Pirmie batleri iegrima līdz ceļiem, un tiem sekojošie vīri tātad brida pa dubļiem jau līdz viduklim. Tad izmirkušajā ceļā līdz asīm iegrima riteņi, un galu galā lēnā kolonna, lāstiem atskanot, sašķēlās trijās daļās.