Выбрать главу

Priekšgalā atradās piejaucēto govju vilktie rati, kurus tās rāva pāri visiem šķēršļiem, jo zvēru baiso spēku nespēja iespaidot ne krava, ne ceļa stāvoklis. Pēc tam sekoja oficieri, aizvien vairāk atpalikdami no pirmās grupas. Pēdīgi virzījās vienība, kura izmi­sīgi strādāja — likvidēdama uz ceļa atstātās dziļās un dubļainās pēdas — lai novērstu visu, kas varētu izraisīt novērotāju aizdo­mas sargkuģī.

Trīs jūdzes pirms nosacītās bēgšanas vietas ceļš veda pār tiltu, kas šķērsoja dziļu aizu starp diviem augstiem, džungļiem apaugušiem kalniem. Šajā brīdī pirmā konvoja daļa palēnināja gaitu. Līdz šim šāds smagums pār tiltu nekad nebija vests, taču pirmie trīs batleri to šķērsoja veiksmīgi un neizskatījās, ka tilts būtu pārslogots; visi jau pamazām uzelpoja.

Nelaime notika tad, kad tilta vidū atradās ceturtie rati. Tajos blakus braucējam sēdēja majors Sloans. Tilta otrā galā aiz ko­kiem piepeši parādījās batleru bullis, vecs, nikns un īpaši liels eksemplārs. Govs, kura vilka trešos ratus un tikko kā bija tikusi malā, buļļa galvai ietriecoties tās ribās, paspēra soli atpakaļ. No­gāzusies sāniski, govs noslīdēja no ceļa un kopā ar ratiem iegā­zās aizā. Braucējs paspēja izlēkt no ratiem un, četrrāpus līzdams

pa slīpo nogāzi, izmisīgi pūlējās pieķerties pie augošajiem KRŪ meļiem. Pirms vēl govs kopā ar ratu atliekām sasniedza aizas dibenu un pirms vēl Sloans paguva saskatīt, vai braucējs izgla bies, bullis kaujinieciskā noskaņojumā metās uz tilta.

Sloana ratos iejūgtā govs izslējās un bailēs kāpās atpakaļ. Ikvienam bija zināms, cik neiedomājami varmācīgs notikums ir batleru mīlas rotaļas, tie sagrāba viens otru, sita ar sešmetriga- jiem snuķiem uz visām pusēm, vārtījās pa zemi, un tverekļi bur­tiski vai ietriecās cits citā. Taču šī govs bija piejaucēta, tās rags un snuķi bija amputēti pāris dienu pēc piedzimšanas, un viņa nepazina neviena cita, tikai cilvēkus un piejaucētus batlerus kā viņa pati. Tādēļ viņai nebija ne mazāko iespēju aizstāvēties pret smagajiem tverekļiem, kas svilpdami triecas pret tās galvu un muguru, un nebija nekādas nozīmes, vai bullim tagad prātā ir slepkavošana vai mīla. Uz tilta trūka vietas, un govs kāpās at­pakaļ, līdz rati iedrāzās resnajās tilta margās.

Braucējs ātrāk par Sloanu aptvēra notiekošo un drudžaini grieza pušu aizjūgu. Sloans metās palīgā, mežonīgi ar nazi cirta platās siksnas, kuras te brīdi atslāba, te atkal savilkās kā tērauda tauvas, kad pārbiedētais zvērs cirtās sāņus. Pagāja tikai dažas sekundes, pēc tam kad bija pārgriezta pēdējā saite, un govs, vai­roties no buļļa, salauza tilta margas. Atskanēja sprādzienam lī­dzīga skaņa, batlers kopā ar daļu no margām pazuda skatienam, un smags trieciens aizas dibenā satricināja visu tiltu.

Sloans un braucējs no apkārt zibošiem snuķiem varēja glāb­ties, vienīgi palienot zem ratiem. Tieši tai mirklī, kad Sloans pa pēdām braucējam rāpās zem priekšējās ass, kaut kas atsitās pret viņa kāju, cieši satvēra to un rāva atpakaļ. Ar galvu uz leju viņš tika parauts gaisā — viens no tverekļiem bija apžņaudzis viņa kāju, otrs caur padusi apvijis krūtis. Aizvien tuvāk un tuvāk nāca batlera purns — sarkani, žāvās atvāzti elles vārti un virs tiem nāvējošais raga trīsstūris, bet pirms Sloana uzduršanas zvērs, tvērienu pārmainot, mirkli aizkavējās.

Abas Sloana rokas bija vēl brīvas, viņš sagrāba raga smaili un visiem spēkiem pūlējās no tās izvairīties.

Ja Sloans cīnītos ar jaunu batleru, kura rags ir naža asumā un gluds, nevis truls un neass kā šim veterānam, Sloans vienā mirklī būtu zaudējis visus pirkstus. Un tomēr arī tagad, ja viņš nebūtu bijis tik neparasti spēcīgs, tad pēc pāris sekundēm jau karātos uz iesma. Rokas izstiepis un muskuļus dzelžaini sasprin­dzinājis, viņš turēja ciet ragu, lai gan bullis mētāja viņu kā pupu kūli. Sloans nespēja novērst acis no raga smailes, aplipušas ar dubļiem, zemi un iepriekšējo upuru asinīm, kura zibēja gar viņa pakrūti. Rokas svīda, un Sloans baidījās, ka rags jebkurā mirklī

no tām izslīdēs. Tai pašā laikā viņš juta, ka snuķis līdzīgi metāla skavai aizvien ciešāk sažņaudz viņa kājas un krūtis. Viņš vairs nespēja nedz ko saredzēt, nedz pakliegt elpas trūkuma dēļ, kad pēc šķietami stundām ilgas cīņas ieradās palīgi.

Parasti batlera nonāvēšanā piedalījās trīs vīri, kuri centās ietriekt nezvēra mutē bultu, lai viņš būtu beigts uz vietas. Taču uz šaurā tilta nevarēja manevrēt, pie tam traucēja Sloana ķermenis, un tā nu kādam prātā iešāvās doma izmantot vienu no jaunā veida granātām.

Sloana acu priekšā parādījās granāta, garā kātā uzsprausta pudele, tās īsā degaukla jau beidza degt. Sloans pat neskatījās, kurš to tur, jo nu lielākas briesmas viņam draudēja no granātas, nevis no batlera. Kad lādiņš nozuda buļļa atplestajā rīklē, viņš saņēma visus spēkus un parāvās malā.

Atskanēja dobjš sprādziens, no batlera mutes gāzās asinis, smadzenes un stikla šķembas. Tverekļi atslāba, briesmonis sā­niski pārvēlās pār tilta malu un pievienojās saviem upuriem aizas dibenā. Līdzi būtu nogāzies arī Sloans, ja kāds nebūtu paspējis satvert viņu aiz frenča un noturēt.

—   Un tomēr neviens no vīriem netika nogalināts, — majors nobeidza. — Mēs zaudējām vienu kravu un divus piejaucētus bat- lerus. Tilts ātri tika saremontēts un negadījuma pēdas likvidētas. Bēgšanas vietu mēs sasniedzām ar divu stundu un divdesmit mi­nūšu nokavēšanos, bet tur nav vainojama tikai sadursme uz tilta. Es domāju, turpmākos treniņus vajadzētu veikt pa tiem ceļiem, kurus nāktos izmantot B-dienā.

—   Htn… jā… — teica Varrens. Viņš nekad nebija Sloanu lāgā cietis, taču tagad, lai arī šī nepatika nebija zudusi galīgi, vēlējās, kaut dienesta pakāpē augstākam karagūsteknim būtu tie­sības dienesta pakāpē zemāku karagūstekni paaugstināt vai pie­šķirt tam ordeni, vai izdarīt citu kaut ko svarīgāku par vienkāršas uzslavas izteikšanu. Viņš vēl pūlējās izdomāt atbilstošus vārdus, kad pēkšņi ierunājās Rūta Fīldinga.

—   Mani informatori no Ārpuskomitejas ļaudīm ziņoja, ka šā treniņa laikā noticis vēl viens nepatīkams starpgadījums, — Fīl­dinga īdzīgi teica. — Varbūt majors Sloans tā aizrāvies ar sava šaušalīgā piedzīvojuma aprakstu, ka pārējo vairs neatceras?

Sloans un Kelso saniknoti blenza uz Fīldingu, bet Hainds ar Hatonu jutās acīmredzami neomulīgi, un Varrenam kļuva skaidrs, ka viņiem visiem zināms kaut kas tāds, ko viņi cer noslēpt. Katrā ziņā tam vajadzēja būt kaut kam svarīgam, jo citādi Fīldinga klusētu.

—   Nu, major? — Varrens ielūkojās Sloana sakropļotaja seja.

—    Kad mēs sasniedzām bēgšanas vietu, un treniņš bija ofi­ciāli beidzies, viens no braucējiem sāka žēloties par to, ka aizā zaudējis savus ratus un divus batlerus, — majors nīgri attrauca.

Varrens pamāja. — Varu just tikai līdzi, jo — batleri jānotver pavisam mazi, un to piejaucēšanai nepieciešami vismaz seši gadi smaga, pacietīga darba. Un ko teicāt jūs?

—   Neko, — Sloans atbildēja. — Es viņam salauzu žokli.