— Jūs viņam … — Varrens iesāka un aprāvās. Pārmērīgas dusmas aizžņaudza viņam rīkli.
— īstenībā tas nebija vajadzīgs, — norūpējies iesāka Hatons, bet Sloans viņu tūlīt pārtrauca.
— Tam vīram nevajadzēja nopūlēties, velkot ratus cauri dubļiem! Viņam vispār nebija nekādu neērtību! Viņam vienīgi vajadzēja aizdot mums divus utainus batlerus un pēc tam sēdēt uz savas treknās …
— Es būtu darījis tāpat, — steidzīgi ieteicās Kelso. — Man ir līdz kaklam glaudīt šos civilistus pa spalvai, lai tik tie kaut ko mūsu labā darītu, un tad vēl šie iedomāsies, ka izdara mums lielum lielo pakalpojumu! Mēs paveicam visu, uzņemamies milzīgu risku, un tad vēl mums jābūt šiem pateicīgiem!
— Laikam majors Sloans tagad ir pārlieku apmulsis, — piezīmēja Fīldinga, — lai atcerētos, ka žokli viņš salauza turpat sešdesmitgadīgam vīram, pie tam drīzāk kārnam nekā resnam, un arī to, ka otru Ārpuskomitejas vīru, kurš gribēja cietušo aizstāvēt, Komitejas ļaudis piekāva — lai gan šoreiz miesas bojājumi nebija tik smagi. Un turklāt kautiņš notika, pirms abi cietušie bija uzzinājuši par majora tikko pārciestajām grūtībām…
— Abas puses bija satrauktas un nokaitinātas, — uzmetis brīdinošu skatu Kelso, steidzīgi teica Hainds. — Šis notikums ir nožēlas vērts, taču zināmos apstākļos saprotams. Leitnant, mums tomēr nepieciešama šo cilvēku palīdzība, un, ja tie mums palīdz, tad maza izdabāšana tomēr ir viens no visvieglākajiem uzdevumiem!
— Nē! — Kelso dusmīgi atcirta. — Man ir līdz kaklam šo utaino civilistu zābaku laizīšana! Viņi ir dezertieri! Šie tā sauktie oficieri spēj domāt vienīgi par savām sievām un šmurguļiem un nevis…
Pret galdu nodārdēja Varrena dūre, tūlīt iestājās pilnīgs klusums, un nu viņa balss skanēja varen skaļi, lai gan viņš pūlējās apslēpt savas dusmas un vilšanos.
— Kad es pieļāvu zināmu brīvību mūsu štāba sapulcēs, es to nedarīju, lai jūs sāktu savstarpēji ķildoties! Es par šo starpgadījumu domāšu un izlemšu, kas te būtu darāms. Majore Fīldinga, ja jūs spējat atturēties no kolēģu aizskaršanas, tad es labprāt noklausīšos arī jūsu ziņojumu …
Taču psiholoģes teikto Varrens dzirdēja tikai ar pusausi. Viņš redzēja, ka Kelso un Sloana paštaisnajās sejās nav ne mazākās nožēlas. Viņi labi zināja, ka Varrens nesodīs stingri bēgšanas lietai tik svarīgu oficieri kā kaujinieku sagatavošanas šefu. Hatons — un mazākā mērā arī Hainds — par viņa izturēšanos bija apmulsuši un saīguši, jo tā izskatījās pēc nespēka.
Cik tas būtu jauki, nodomāja Varrens, ja šobrīd, kad sekmes ir lieliskas, vairs nerastos iekšēji konflikti. Vadīt Fīldingu, Hatonu un Haindu bija visumā viegli, Kelso nācās nemanāmi apvaldīt. Toties Sloans vispār nebija ietekmējams. Viņš traucās nospraustā mērķa virzienā kā raķete ar bloķētu stūres iekārtu.
— Vēlreiz apkopojot teikto, — Fīldinga beidza ziņojumu, — Arpuskomitejas personāls, kurš patlaban sadarbojas ar mums, ir pietiekami liels, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību bēgšanas labā. Un vēl eksistē maza, taču pastāvīgi pieaugoša opozīcija, bet es lāgā neticu, ka tā spējīga mūs kavēt, vienīgi, ja mēs paši nedosim iemeslu, lai tā varētu sarīdīt pret mums ļaudis. — Šai brīdī viņa ir nepalūkojās uz Sloanu, bet tas arī nemaz nebija vajadzīgs.
— Tai pašā laikā sajūsma, kādu mēs esam radījuši, aktīvi gatavojot bēgšanu, var noplakt, ja mēs to neuzturēsim pastāvīgi. Un šo interesi un atbalstu spētu spēcināt paziņojums, kad un kurā vietā bēgšana notiks.
Salauzts žoklis, domāja Varrens, Fīldingai apsēžoties, tas laikam sāp ilgi, sevišķi sešdesmitgadīgam vīram, jo šādā vecumā lūzumi saaug lēni. Tā kā viņš pazina Rūtu, tad nojauta, ka viņu šis gadījums vairāk nokaitinājis kā ārsti, nevis psiholoģi, un Varrenā atkal iekvēlojās dusmas.
— Es saprotu, jums vajadzīga šī informācija par bēgšanu, jo bez tās jūs neko jaunu vairs nevarat uzsākt, — viņš īsi teica. — Labi, jūs to saņemsiet — pēc desmit dienām Hatona Kalnā. Līdz tam es gribu vēl šo to nokārtot — detaļas jūs uzzināsiet savlaicīgi. Tagad varat iet — visi, izņemot majori Fīldingu un majoru Sloanu. Es gribu ar jums aprunāties.
— Pa vienam, — viņš piebilda.
XII
— Es nevēlētos, ka opozīcija uzskatītu Komitejas biedrus par kaušļu bandu, un starpgadījums ar Sloanu paveicis tieši pretējo. Tālab es gribu īstenot kādu ideju, kura man neliek mieru jau labu laiku. — Varrens paskaidroja Rūtai Fīldingai. — Jaunais kontinents ir īsta planieristu paradīze — tur ir kalni, ezeri, labvēlīgas augšupejošas gaisa plūsmas. Jaunie iedzīvotāji izklīduši plašā apvidū, un, ņemot vērā biežās laulības, tur pēdējā laikā pastāv arī bērnu problēma. Ja tagad mēs, izmantojot jaunākā parauga planierus, dažu stundu laikā varētu nogādāt uz turieni, kur tas visvairāk nepieciešams, ārstus, daudz kas tiktu novērsts.
— Protams, mums nāksies uzbūvēt vēl daudzus planierus, — viņš turpināja. — Taču tad, ja vienlaikus ar bēgšanas priekšdarbiem mēs rūpēsimies par medicīnisko palīdzību, tas labvēlīgi iespaidos civilistus un kaut nedaudz aizēnos Sloana nodarījumu, vai tā nedomājat arī jūs?
— Vismaz topošās mātes tas iespaidos lieliski, ser, — Fīldinga atbildēja dīvaini neitrālā tonī.
Varrens uzmeta viņai acumirklīgu skarbu skatu. — Vai nu ticat, vai neticat, — viņš apvaldīti piezīmēja, — bet es esmu domājis arī par jums.
Rūta Fīldinga piepeši pasmaidīja, un Varrens atsmaidīja pretī. Tad viņš deva rīkojumu sarūpēt materiālus par «tārpu» psiholoģiju un ar planieri nosūtīt tos uz Hatona Kalnu. Viņš domāja, ka drīzumā ieradīsies tur arī pats.
Kad Fīldinga aizgāja, Varrens pasauca Sloanu.
Viņš tomēr majoram neko daudz neteica, vienīgi uzslavēja par izturēšanos treniņa laikā un izsacīja nožēlu par tā vēlāko rīcību. Kad Varrens runāja, viņa acu priekšā visu laiku stāvēja lietus, dubļainais ceļš, dūkstīs grimstošie rati un satrakotais batleru bullis, kurš gribēja Sloanu uzdurt uz raga, tā ka uzslava ieilga, toties sekojošais rājiens ievērojami saruka. Sloanu atlaidis, Varrens bezpalīdzīgi pašūpoja galvu un nolēma pievērsties kaut kam svarīgākam.
Andersontauna pedejo divu gadu laika bija ievērojami izpletušies. Pieaugošā kuģu un planieru būve, remontdarbnīcas un nepieciešamība gādāt un uzglabāt pārtiku — viss būtiski ietekmēja pilsētas izaugsmi un iedzīvotāju skaita palielināšanos. Taču tagad, lai arī pilsēta vēl aizvien pletās, cilvēku skaits tajā kritās, jo aizvien vairāk tautas aizceļoja uz otro kontinentu. Tāpēc daudzas noliktavas, dzīvojamās ēkas un fermas nu stāvēja tukšas, bija pēdējais laiks tās atkal apdzīvot.
Dienas atlikušajā daļā Varrens rakstīja pavēles par kalnrūpniecības speciālistu pārcelšanu no Hatona Kalna uz Andersontaunu, lai tie apmestos tukšajās ēkās. Pārējos namos dzīvotu Hatona ļaudīm pakļautie palīgstrādnieki. Varrens pavēstīja, ka pienācis laiks trenēties tuneļa būvē, un ierosināja to darīt sīku pamežu apaugušā apvidū pusjūdzi no pilsētas iekšzemes virzienā, pārsimt metru no' ceļa, kas veda uz stikla fabriku. Lieko zemi te varēja noslēpt zem kokiem, un pēc tumsas iestāšanās aizgādāt prom un izbērt uz ceļiem dienvidos.
Incidents ar Sloanu viņu joprojām uztrauca, un Varrens galu galā nolēma, ka šādos apstākļos vispareizākais būs atvainoties personīgi un kompensācijai ņemt līdzi divus piejaucētus batlerus no aploka Andersontaunas tuvumā. Vajadzības gadījumā dzīvniekus atkal nāktos atprasīt, taču Varrens nolēma šo momentu neuzsvērt.