Выбрать главу

Ieskatījies kartē, viņš secināja, ka desmit jūdzes no fermas, ko nāksies apmeklēt, ir postenis, kurā var nosēsties planieri, pie tam šai virzienā ir ceļa galamērķis — Hatona Kalns. Garāks ceļojums katrā ziņā man nāks par labu, nodomāja Varrens, jo vairāk tādēļ, ka pēdējā laikā tikpat kā nemaz nav izdevies atrauties no rakstām­galda …

Bija pienākusi visnozīmīgākās štāba sapulces diena. Varrens juta, ka viņu pārņēmis gluži jauneklīgs uztraukums, redzot štāba locekļus sasprindzinātām sejām ienākam telpā un apsēžamies gar galdu. Pie ārdurvīm nostājās divi ar granātām un uzvilktiem sto­piem bruņoti sargi. Telpas sienas sedza kartes, tabulas par «tārpu» psiholoģiju, tuneļa iekārtu un detalizētas maketa un kuģa iekš­telpu shēmas. Tur karājās arī kosmiskā karte, kurā debesis bija attēlotas tā, kā tās varēja redzēt no cietuma planētas.

Varrens uzlūkoja štāba oficierus. — Drošības pasākumi un informācijas aizslepenošana līdz šim nebija vajadzīga. Mēs pieļā­vām ziņu noplūdi un pat guvām no tā sev labumu. Taču kopš šī brīža viss, par ko šai telpā runās, jātur stingrā slepenībā, ja vien es nedošu attiecīgus rīkojumus. Ārpus šīs telpas jums aizliegts ap­spriest še notiekošo, pat savā starpā ne. Kopš šī brīža telpa tiks slēgta un cauru diennakti apsargāta, un ienākt te nedrīkstēs ne­viens, štāba oficierus izņemot. Šīs rīcības iemesls drīzumā kļūs skaidrs, taču, pirms mēs nosakām bēgšanas vietu, nepieciešams noskaidrot vēl šo to ..

Viņš nogaidīja, līdz visu acis pievērsās viņam, un tad turpināja:

—   Es teikšu sekojošo: jādara viss, absolūti viss, kas spētu pa­lielināt sekmīgas bēgšanas iespēju, un tā mēs arī rīkosimies! Es esmu atklāti pieminējis arī iespējamu neveiksmi un atbalstījis gūs­tekņu decentralizāciju varbūtējas atriebības gadījumam, taču īste­nībā es tādam variantam nepiekrītu! Mēs varam un mums vajag aizbēgt jau šajā mēģinājumā! Skaidrs?

Visi pamāja, vairāk vai mazāk dedzīgi, konstatēja Varrens.

—  Nu labi, — viņš turpināja, — tad sāksim ar to, ka aplūko­sim Andersona sākotnējo plānu un mūsu līdz šim veiktās izmaiņas, par kurām es tūdaļ teikšu …

Plāns balstījās uz dažiem pieņēmumiem, taču tie pamatojās uz rīcībā esošajām ziņām par «tārpu» psiholoģiju un militārdienesta organizāciju. Viens no pieņēmumiem bija tas, ka ienaidnieka kos- modienesta oficieru lielais vairākums pat zināt nedrīkstēja par cietuma planētas eksistenci un atrašanās vietu. Ja tas tā būtu, tad varētu iedomāties hipotētisku «tārpu» karakuģi, — nelielu transportnieku, kurš tik spēcīgi cietis kaujā, ka tikai ar pūlēm spēj doties mājupceļā. Šā hipotētiskā kuģa stāvoklis varētu būt tik nopietns, ka tas, nokļuvis kādas planētas tuvumā, būtu spiests nekavējoties nosēsties nakts pusē, jo nespētu apstāties un noturē­ties orbītā. Protams, uz tā neviens it neko nezinātu par otro «tārpu» kuģi, kurš apriņķo planētu; tālāk varētu pieņemt, ka sa­dursmē gūtie bojājumi skāruši sakaru sistēmas, un kuģa apkalpe nespēj ar citiem sazināties.

Andersons bija domājis par vienvietīgu, vāji bruņotu izlūk- kuģi, bet tas varētu būt arī «tārpu» korvetes ekvivalents, ar čet­riem apkalpes locekļiem — piedevām varēja cerēt, ka «tārpi» no aizsargkuģa ar lielāku dedzību riskēs glābt četrus, nevis tikai vienu savējo. Šo pieņēmumu balstīja fakts, ka «tārpi» tāpat kā cilvēki rūpējās par savas sugas pārstāvjiem. Un glābšanas operā­cijai no «tārpu» redzesviedokļa vajadzēja būt riskantai, bet iegūto ziņu kopsavilkums liecināja, ka dienestā uz sargkuģa atrodas ne vairāk par trīsdesmit «tārpiem», un to izturēšanās gūstekņu pārvadāšanas reizēs skaidri norādīja, ka tie visi ir ārkārtīgi attu­rīgas un pārspīlēti piesardzīgas būtnes. Varēja gandrīz droši secināt, ka šie «tārpi» vai nu vispār ir civilisti, vai arī atrodas ļoti zemās dienesta pakāpēs.

Tas nebija nekas pārsteidzošs, jo planētas sargiem noteikti vajadzēja būt flegmātiķiem un spējīgiem izturēt garlaicību, nevis izcelties ar spilgtu intelektu. Un tomēr, zināmas šā kontingenta iztēles spējas tikai palīdzētu bēgšanai, kurpretī īstas briesmas radītu sargu nepārvaramās bailes. Visu laiku pastāvēja iespēja, ka sargi, uz planētas nosēdušos un bojātu savējo kuģi ieraudzījuši, krīt panikā un sāk to bombardēt, ja šis vraks neizrādītu ne ma­zāko dzīvības pazīmju, kā to paredzēja sākotnējais plāns. Viņi tad drīzāk uzskatītu par svarīgāku neļaut gūstekņiem sagrābt vraku, nevis riskētu glābt acīmredzami jau bojā gājušus biedrus.

— Tāpēc esmu nolēmis, ka vrakam jāizrāda dzīvības zīmes, — Varrens turpināja. Piedevām kuģa nosēšanās vieta ir ierobežota, tas nedrīkst atrasties tālāk par septiņdesmit kilometriem no abiem kalniem, kur patlaban noslēptas metāliskās daļas, jo maksimāli tikai šādā distancē tās var pārvest, kamēr sargkuģis atrodas zem horizonta. Piedevām vietai jābūt pieejamai gan no kalnu, gan jū­ras puses. Tātad ir pavisam vienalga, ko mēs te spriežam, šī vieta nedrīkst atrasties tālāk par desmit jūdzēm no Andersontaunas. Lai gan majore Fīldinga mani jau brīdinājusi, ka tas var būt pārlieku uzkrītoši, ja kuģis nosēdīsies tieši gūstekņu visvairāk apdzīvotajā rajonā, jo tumsā tas būtu varējis nolaisties jebkurā vietā abos kontinentos.

Varrens piecēlās un norādīja uz karti pie sienas. — Es to visu apsvēru un secināju, ka makets jābūvē pusjūdzi uz dienvidiem no pilsētas — tieši šeit. — Varrens pacēla rādāmkoku. — Majore Fīldinga man apliecināja, ka tad tārpiem neradīsies nekādas aiz­domas, jo kas gan var būt dabiskāks par to, ka smagi bojāts kuģis mēģina nosēsties pēc iespējas tuvāk kādas pilsētas ugunīm, īpaši uz tādas planētas, kas atrodas kontrolējamā teritorijā, kur nav ne mazākā iemesla šaubīties par iedzimto draudzīgu izturēša­nos.

Varrens ignorēja Kelso un Hatonu, kuri vēlējās kaut ko piebilst, un turpināja:

—   Sīs vietas priekšrocības ir acīmredzamas. Maketa nemetā­lisko rāmi iespējams atvest uz pilsētu un uzglabāt jau ilgi pirms B-dienas. Lielāko tiesu metālisko sastāvdaļu varēs vest ar kuģi, kas būs daudz vieglāk, nekā stiept visu pa ceļiem, pie tam mēs tad varēsim norīkot vairāk cilvēku sauszemes konvojos. Tāpat esmu parūpējies par to cilvēku izvietošanu, kuriem būs jābūvē lamatu tunelis, — tieši šai sakarā es pavēlēju izsaukt uz pilsētu Hatona kalnrūpniecības speciālistus.

—   Bet… bet… — stostījās Kelso, pirmais atguvis runas spē­jas. — Un es domāju … tagad man saprotams, kāpēc jūs piepra­sījāt ierīkot nakts apgaismojumu ielās. Toreiz es to uzskatīju par muļķību… Ak, piedodiet, ser, bet jūs jau saprotat, ko es do­māju. Taču, ņemot vērā sargu gļēvulību, domāju, vai tie maz uz­drošināsies nosēsties un glābt savējos tik tuvu pilsētai?

—   Tajā brīdī risks vairs nešķitīs tik liels, leitnant, — atbildēja Varrens. — Pieņemsim, ka, nosēžoties tiešā pilsētas tuvumā, bojā­tais tārpu kuģis nogāžas uz kādas fermas jumta, pie kam visas ēkas nodeg un iedzīvotāji iet bojā. Tā būtu nelaimīga, taču iespējams sagadīšanās. Un vēl mēs pieņemsim, ka pilsētnieki, saniknoti par upuriem, uzbrūk šim hipotētiskajam kuģim, kurš, lai arī sadursmē un nosēšanās laikā bojāts, vēl aizvien varētu atšaudīties ar C-7 tipa projektoru. Tātad gūstekņu uzbrukums būtu atsists, reizē aiz­dedzinot un sagraujot visas tuvējās fermas. Es īpaši neticu, ka šādā gadījumā no Andersontaunas daudz paliks pāri.

—   Kad šai dienā stundu pirms rītausmas virs horizonta pacel­sies sargkuģis — no tā būs saredzamas liesmu ugunis. — Varrens turpināja. — Kuģis celsies augstāk, un novērotājs ieraudzīs vis­skaistāko postījumu ainu, kādu vien tāds tārps jebkad varētu vē­lēties.