Viņš aprāvās un pakratīja galvu. Tad lūdzoši piebilda:
— Man ir žēl. Un es vēlējos pateikt vienīgi to, ka blefu vēl aizvien iespējams pārvērst īstenībā un bēgšanu — viltībā. Jūs to spējat. Neesmu līdz šim sastapis cilvēku, kam tas būtu iespējams, bet jūs laikam tāds esat. Lūdzu.
Varrens klusēja, vērdamies sarunu biedra izmisušajā, lūdzošajā sejā. Viņš juta, ka Peterss viņam ir ļoti simpātisks, pie tam Varrenu bija apmulsinājuši izteiktie komplimenti. Tad viņš spēji papurināja galvu.
— Es nekad neatteikšos no bēgšanas plāna, tikai tāpēc vien, ka jūs man to lūgsiet, — viņš atbildēja. — Es neatteiktos pat tad, ja jums izdotos to pienācīgi pamatot, kas jums līdz šim nav izdevies. Jums zināms, kāds šeit bija stāvoklis, pirms ierados es. Ja es neko neuzsāktu, vienā jaukā brīdī ietu vaļā pilsoņu karš! Es domāju, komandor, jums pietiek saprāta novērtēt, pie kā tas novestu. Kaujas starp Bēgšanas Komiteju un civilistiem beigtos ar civilistu un fermeru apspiešanu, vietējo posteņu vīri tiem pieprasītu pakļauties, tā atlīdzinot par apsargāšanu pret batleriem un citu Komitejas kaujinieku uzbrukumiem, līdz beigu beigās izveidotos verdzība — īsta verdzība, un katrs postenis apmācītu savus vergus cīnīties par kontrolējamās teritorijas palielināšanu un aizsardzību. Jums jāatzīst, ka tad vairs nebūtu tālu līdz barbarismam un nākamās paaudzes dzīvotu īstā feodālismā, kas stāvokli drīzāk tikai pasliktinātu, nevis uzlabotu. Šeit es runāju vairāku gadsimtu plāksnē!
Varrens aprāvās, jo aptvēra, ka gandrīz vai kliedz, un turpināja mazliet rāmāk:
— Jābēg ir kaut vai tāpēc, ka nedrīkst atļauties zaudēt tik daudzus augsti inteliģentus un spējīgus cilvēkus. Šo oficieru atgriešanās aktīvajā karadienestā būtu ārkārtīgi svarīga mūsu uzvaras kaldināšanā. Piedevām jums jāņem vērā, un lai arī tas būtu vis- nesvarigakais iemesls: ikviena oficiera pienākums jebkuros apstākļos ir darīt visu, lai izbēgtu no gūsta un atgrieztos savā daļā. — Varrena tonis kļuva izteikti skarbs. — Vai jūs vēl ticat pienākuma izjūtai, komandor?
Peterss pakratīja galvu. — Visi šie iemesli ir saprotami, — viņš asi iebilda. — Bet tie nav pietiekami labi, lai attaisnotu jūsu rīcību. Gan jau jūs pats būsiet ievērojis, ka tieši gados vecākie un labāk izglītotie oficieri sliecas kļūt par civilistiem, turpretī visfanātiskākie Komitejas vīri ieradušies paši pēdējie. No tā izrietošos loģiskos secinājumus nav iespējams noliegt. Es nojaušu, ka Komitejas ļaudis — pie tam acīmredzot pat jūsu štābā — pa daļai ir kļuvuši domīgi un prāto, vai tiešām rīkojas pareizi. Un jūsu lietu nodod galvenokārt paši jūtīgākie un inteliģentākie. Jūs spētu vēl daudzus atgriezt uz pareizā ceļa … Patiesi, vēl tagad jums būtu iespējams lielu daudzumu savējo noskaņot pret bēgšanu! ..
— Pietiek! — nodārdināja Varrens. Viņa dusmas uz šo viru, kurš atkal pamodināja visas šaubas un mocošās pārdomas, kas pirmajā laikā tika traucējušas miegu un kuras viņš galu galā it kā bija pieveicis, bija tik stipras, ka viņš kādu mirkli nespēja pat runāt.
— Mums jābēg, komandor, — viņš beidzot teica. — Ticiet man, es šo lietu esmu pamatīgi pārdomājis. Bēgšana ir vienīgais atrisinājums, un es nezinu neviena nozīmīga argumenta, kas spētu mainīt šo lēmumu …
— Jūs laikam domājat, ka arī citi vēl grib kopā ar jums spēlēt zaldātus! — Peterss iekliedzās, un viņa seja pārklājās sarkaniem plankumiem. — Zeme, karš un kosmiskā dienesta slavenās tradīcijas ir vienīgi aizbildināšanās, lai jūs arī turpmāk varētu tēlot svarīgu personu.
— Ejiet, komandor! — Varrens aizsmakušā balsī noteica.
— Labi. Tā kā tā es šeit tikai zaudēju laiku. — Peterss piecēlās. — Taču es brīdinu jūs, maršal! Es darīšu visu iespējamo, lai novērstu mēģinājumu bēgt — apsolu vienīgi to, ka atturēšos jūs nogalināt.
— Man ļoti žēl, mister Peters, — Varrens ledaini atbildēja. — Ļoti nožēloju, ka jums nācās pateikt arī to. Taču man nebūs nekādu sirdsapziņas pārmetumu, ja būšu spiests jūs nogalināt, kad mēģināsiet stāties man ceļā.
Pagāja labs laiks, līdz Varrena dusmas noplaka tiktāl, ka viņš sāka just nožēlu par šo tik neveiksmīgo sarunu. Droši vien nevajadzēja izrādīt dusmas par Petersa sākotnējo nepieklājību un zaudēt galvu pēc tam, kad Peterss nodēvēja vislabākos oficierus par potenciāliem nodevējiem. Vienalga, saglabāt stāju un atcerēties, ka flotes kapteinis ir tikai vecs, sarūgtināts vīrs, tas būtu bijis saprātīgāk…
XIV
Sākumā Varrens domāja, ka ielās ālējas kāds no aploka izbēdzis batlers, taču, aizgājis līdz ielas stūrim, saprata, ka notiek kautiņš.
_ Tuvākās laternas gaisma bija pārlieku vāja, lai varētu sazīmēt uniformas, taču kaušļi acīmredzot lieliski atšķīra, kas ir kurš.
Viņu bija septiņi, — četri pret trijiem — un tie sita, spēra un pat koda cits citam. Visi bija apmēram viena auguma, taču trijnieks šķita izveicīgāks un ne tik apdzēries kā četri pārējie. Varrens nepaspēja ne iejaukties, kad viss jau bija beidzies. Trīs uzvarētāji aizgāja uz spoži apgaismotu nometnes ēku, kurā atradās kaujinieku klubs. Viens no viņiem mazliet piekliboja. Četri uzvarētie vārtījās zemē. Viens no tiem paslējās ceļos, un nespodrajā gaismā šķita, ka viņa seja noziesta melnā krāsā; otrs bija saķēris pakrūti un vēma; divi pārējie nekustējās.
Lēnā solī pienāca sargs un iesvilpās, saukdams sanitārus — pēdējā laikā šis signāls skanēja bieži. Vīrs notupās pie viena no piekautajiem, līdz sagaidīja sanitārus, tad viņš piecēlās, nolamājās un devās atpakaļ uz posteni.
Varrens nejutās pārsteigts, ka sanitāri ir meitenes. Tā kā skafandru ražošana jau bija gandrīz pabeigta, bet papīru tagad galvenokārt izgatavoja otrajā kontinentā, un arī grāmatu kompensēšana notika tur, meitenes te varēja strādāt vienīgi tuneļa celtnieku arstēšanai ierīkotajā hospitālī. Meitenes bija šim darbam ļoti piemērotas, un, lai gan Varrens sākumā bija dusmojies, ka viņas atsakās evakuēties kopā ar citām leitnantes Nikolsones grupas sievietēm, tagad priecājās, ka viņas te palikušas. Tomēr šo grupu vadīja ārsts vīrietis.
Ārsts pasniedza Varrenam kabatas laterniņu un īsi paskaidroja, kā to turēt, kamēr viņš izmeklēs ievainotos. Tā kā abi vīri stāvēja cieši blakus, viņi pietiekami labi varēja saskatīt viens otra seju, taču ārsts izlikās, ka Varrenu nepazīst — acīmredzot tāpēc, ka nepazīstamam palīgam viņš varēja pateikt to, ko nekad neuzdrošinātos sacīt sektora maršalam.
— Ielauztas trīs ribas un varbūt cietusi arī liesa, — viņš teica, aptaustījis ievainotā ķermeni. — Un šie ievainojumi radušies, kad viņš jau bez samaņas gulējis zemē! Man ir aizdomas, ka šis ir viens no tiem paņēmieniem, kā Ārpuskomitejas vīriem ieskaidrot, lai viņi atstāj pilsētu … — tonis liecināja, ka ārsts pilnīgi zaudējis amatam raksturīgo mieru. — Palūkojieties uz viņa seju un uz ausi. Gandrīz nokosta! Kā zvēri…
Varrens mēmi klausījās, kā otrs gari un plaši apraksta savas izjūtas. Kad beidzot radās izdevība kaut ko piebilst, viņa balss skanēja drūmi un vienlaikus kā piedošanu lūdzot:
— Man šī lieta nepatīk tāpat kā jums, dakter, — viņš iesāka. — Mani nomāc fakts, ka oficieri, kuriem vajadzētu cīnīties pret kopēju ienaidnieku, kaujas cits ar citu. Tā kā līdz B-dienai atlikušas tikai piecas nedēļas, visi pamazam sāk nervozēt. Tas ir pilnīgi dabiski — un te galvenokārt vainojama situācijā, nevis cilvēki paši, arī sasprindzinājums un mežonīgā uzdzīve naktīs, kas