— Sargkuģi jau nu piemānīt varēs, bet jūs, leitnant, aizmirstat, ka viņi pēc maketa uzbūvēšanas tā tuvumā nolaidīs zondi. Tas, ar ko mēs tādā attālumā spējam piekrāpt teleskopu, šādā mikroskopiskai pārbaudei līdzīgā reizē nepaliktu neatklāts. Ja tārpi ieraudzīs sausu koku, kura zari piesieti zaļojošiem … nu, tad tie kļūtu tik aizdomīgi, cik vien tārpi to spēj, tādēļ šāda samākslota maskēšanās būtu pārlieku pārdrošs solis. Vislabākais būtu šo koku atstāt tādu, kāds patlaban tas ir.
— Major, tātad tas būtu jūsu priekšlikums? — Kelso ņirdza.
— Atstāt koku tādu, kāds tas ir patlaban?
— Jā, — atbildēja Hatons. Viņš uzlūkoja pārējos un tad it kā atvainodamies turpināja:
— Bez tam es noteikti ierosinu nosūtīt vīrus arī no citiem
posteņiem, lai tie tādā pašā veidā nobeidz arī citus kokus — no šī pašas sugas. Tādējādi radīsies iespaids, ka šī koku suga saslimusi ar kādu slimību, un, ja šie koki nodzeltēs visā kontinentā, tad nedomāju, ka tārpi ievēros vienu vienīgu, kas nodzeltējis nedaudz ātrāk par citiem …
Tas bija atrisinājums. Varrena neuzticība pret Hatonu sāka gaist, lai gan viņš nožēloja, ka majors savu priekšlikumu izteicis, vienlaikus iedzeļot Kelso.
— Tas ir teicams priekšlikums, Haton, — viņš silti teica. — Jāatzīstas, par šo notikumu es biju ļoti nobažījies. Vai būtu vēl kas apspriežams?
Majors Hainds papurināja galvu un automātiski atstūma atpakaļ lejup slīdošās brilles. Sloans un Kelso vēl aizvien dusmīgi blenza uz Hatonu, kurš spītīgi vērās tiem pretī. Vēl kaut piebilst gribēja Fīldinga.
— Pirms divām dienām pie Telforda fermas notika liela nelaime ar kādu batleru, — viņa lietišķi sacīja. — Smagi ievainoti trīs vīri, un divi no tiem bija jau miruši, kad leitnants aizgādāja tos līdz slimnīcai. Trešais — flotes komandors Andersons — nomira šorīt. Pirms nāves viņš paguva izstāstīt diezgan daudz, un, ja nevienam nekas nav iebilstams, tad es labprāt vēlētos uzzināt, kas tur īsti atgadījies.
Kelso un Sloans tagad dusmīgi uzlūkoja Fīldingu, taču tad, kad leitnants pievērsās Varrenam, viņa sejā bija jūtams slēpts nemiers.
— Es novēroju šo fermu jau trīs mēnešus, — viņš piesardzīgi iesāka, — un šajā laikā tur nenolika nekas tāds, kas liecinātu par fermas ikdienas darbiem. Tajā aizvien uzturējās vismaz septiņi oficieri, visi opozicionāri. Nesen tur vairākkārt ieradās arī flotes kapteinis Peterss, un esmu pārliecināts, ka doma par tuneļa appludināšanu tika izperināta tieši šai fermā. Tāpēc man radās ideja — ierasties šajā apvidū ar batleru mednieku grupu un sarīkot mazu neoficiālu akciju …
Apmēram pusjūdzi no fermas viņi bija izsekojuši kādu batleru, un Kelso iedomājās, ka derētu zvēru tikai ievainot, nevis tūlīt nogalināt ar vienu no jaunajām granātām, un pēc tam uzrīdīt Telforda fermas žogam. Sāds pasākums bija visai bīstams, jo dažiem vīriem vajadzēja drāzties batleram pa priekšu, no tā tver- rokām vairoties, un panākt, ka zvērs tiem seko. Viņiem paveicās, jo zvērs tos nedz notvēra, nedz iebradāja zemē. Piecdesmit metru no sētas viņi zvēru ievainoja un aizbēga sāņus.
Telfordu jau neskaitāmas reizes bija lūguši pārcelties, jo viņa ferma bija viena no tām, kuras B-dienā bija plānots nodedzināt, taču viņš ne tikai aizvien bija stūrgalvīgi atteicies pārcelties uz otro kontinentu, bet pat neminēja iemeslus, kādēļ viņam Šeit katrā ziņā jāpaliek — galu galā to, ka viņš ir sa- botieru vadonis, Telfords Komitejas vīriem teikt nevarēja. Tātad Kelso bija nolēmis uzrīdīt saniknoto batleru Telforda fermas nocietinātajai sētai, tad Telfords saprastu mājienu, ka viņa uzturēšanās šai apvidū vairs nav vēlama. Tas bija domāts vienīgi kā brīdinājums, neplānojot nekādus zaudējumus. Taču šis batlers bija neparasti liels un spēcīgs, bet Telforda fermas nocietinājumi ļoti sliktā stāvoklī. Tā vietā, lai sētu pamatīgi salīgotu, iedzīvotājiem pamatīgas šaušalas iedvešot, batlers tai vienkārši iztriecās cauri. Kad piesteidzās Kelso un mednieki ar granātām, batlers jau bija iebrucis dzīvojamā ēkā …
— Mēs visus izvilkām no drupām un pēc iespējas ātrāk nogādājām slimnīcā, ser, — Kelso lietišķi turpināja, — taču jau tad uzskatījām, ka izturēs ja nu vienīgi flotes komandors Andersons. Es … man ļoti žēl, ser. Es patiešām vēlējos viņus mazliet pabiedēt. Un mēs to uzskatījām tikai par joku, ser. Es nekad nebūtu … es domāju, galu galā mēs tomēr izmantojam Andersona plānu, un lai arī viņš beigu beigās kļuva civilists, tomēr …
Viss vienmēr jāuztver objektīvi, izmisīgi nodomāja Varrens, ar pūlēm savaldīdamies. Tagad viņš domāja gan par Komitejas vīriem, kuri smiedamies spēlējās ar nāvi, gan Andersonu, kurš aktīvi līdzdarbojās bēgšanas priekšdarbos, līdz uzzināja par gaidāmo pilsētas sagraušanu, un šī pilsēta taču bija nosaukta viņa vārdā. No otras puses, sektora maršals nedrīkstēja bargi sodīt leitnantu, jo sava tiesa atbildības par šo traģēdiju bija jāuzņemas Varrenam pašam. Pēdējā laikā viņš bija pietiekami bieži teicis, ka viņiem jādara itin viss plāna izdošanās labā.
— Arī es ļoti nožēloju šo lietu, — Varrens beidzot teica un apklusa. Bēgšanai bija jāizdodas par katru cenu, lai tā atlīdzn nātu visus nepatīkamos un necilvēciskos notikumus pēdējā laikā un novērstu to atkārtošanos. — Es uzskatu, ka šis gadījums vēl nav zināms visiem? — viņš jautāja.
— Mednieki turēs mēli aiz zobiem, ser, — atvieglots atbildēja Kelso.
— Un mirušie, tāpat kā štāba oficieri, nerunā, — sarkastiski piezīmēja Hatons.
— Es nožēloju, — Kelso teica un uzlūkoja visus pēc kārtas. — Es to visu patiešām nožēloju.
Varrens papurināja galvu. — Ko mēs tur varam mainīt? Tik lielos pasākumos aizvien jārēķinās ar negadījumiem — ar zaudējumiem, kuri nerodas tiešā cīņā ar ienaidnieku.
— Tā kā mēs te nupat runājām par nelaimes gadījumiem, ser, — Fīldinga izmeta, vēl aizvien ledaini uzlūkodama Kelso, — tad piebildīšu, ka leitnante Nikolsone sūdzas, ka tiek aizskartas viņas meitenes, kuras strādā slimnīcā.
Tālāk viņa netika, jo Kelso ar Sloanu viņu burtiski pārkliedza. Sloans izteicās sabiedrībā absolūti nepieņemamiem vārdiem; kad viņam aptrūka elpas, skanēja vienīgi Kelso balss.
— Galu galā mums te nav ieplānots kaut kāds svētdienas skolas pikniks, — leitnants iekaisis kliedza. — Tas ir liels pasākums, kara operācija! Šiem vīriem ir tiesības iedzert, uzdziedāt un pat palaist rokas — arī amizēšanos, cik vien to spēj, viņi ir to nopelnījuši, jo pēc trim nedēļām daudzi no viņiem vairs nebūs starp, dzīvajiem. Viņi iekaros kuģi kosmiskajos tērpos, ko gandrīz tikpat labi var saukt par līķautiem! Es to saku ar visu cieņu pret majoru Hatonu, kurš ar viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem veicis patiesus brīnumus, un tomēr šie skafandri ir īstie līķauti. Viņa konstruētie tērpi nenoliedzami sekmēs uzbrukumu, un tomēr jārēķinās ar zaudējumiem — skafandra materiāla bojājumu, nevis pretinieka rīcības dēļ — runa ir par sešdesmit procentiem!
Kelso atgaiņāja Hatona protestu ar žestu, kurš nepārprotami pauda necieņu, un dedzīgi turpināja:
— Vīriem tas zināms, viņi saprot, kādēļ mēs šim uzdevumam esam sagatavojuši četrreiz vairāk cilvēku, nekā tas patiesībā nepieciešams! Bet tomēr viņi vēlas piedalīties, un būtu pat nelaimīgi, ja to nedrīkstētu.
— Tā ir pavisam īpašu oficieru grupa. — viņš steigšus turpināja, — elite, sevišķi drosmīgi, agresīvi un skarbi cilvēki. Tiklab majore Fīldinga, kā arī jūs, ser, esat lasījuši viņu personīgās lietas. šķiet, daži šeit sēdošie oficieri pat neaptver, kādu varenu pasākumu esam iecerējuši, šī bēgšana ieies vēsturē, un mēs neko nedrīkstam liegt tiem oficieriem, kuri uzņēmušies pašu grūtāko un bīstamāko šajā plānā. Es domāju, ka traucēt šo darbu ar sīkumainām sūdzībām un paļām ir gandrīz vai nodevība!