— Un dažas meitenes pašas viņus izaicinājušas! — piepeši ierēcās Sloans.
— Vai tiešām, major? — Fīldinga saniknota iesaucās.
— Varbūt jūs interesēs, ka vienā no slimības vēsturēm minēts smags smadzeņu satricinājums pēc sitiena ar trulu priekšmetu pa galvu? Laikam meitene būs mazliet klīrējusies. Bet varbūt tas nozīmē vienīgi to, ka jūsu kaujinieki, es vilcinos teikt «oficieri un džentelmeņi», ir jau tiktāl ieslīguši barbarisma, ka sākuši līgavas izvēlēties ar alu cilvēku metodēm?
— Tā ir vides ietekme, majore Fīldinga, — ar absolūti nopietnu sejas izteiksmi piezīmēja majors Hainds. — Tas ceļas no pārāk ilgās karāšanās kokos …
— Nu vienreiz ir diezgan, — skarbi noteica Varrens, kad
Kelso un Sloans vēra mutes pretsparam. — Mēs Šos notikumus nožēlojam, ļoti nožēlojam, — viņš turpināja, — taču šobrīd es spēju saprast arī Kelso un Sloanu. Visiem šiem oficieriem zināms, kas viņus gaida nākotnē, — ka liela daļa uzbrucēju ies bojā, — un tāpēc aizvien pieaugušais nervu sasprindzinājums, kāds tos pārņem, mums jānovērtē ar sapratni, nevis uzliekot disciplinārus sodus. Šādos gadījumos mums jācenšas nezaudēt spēju pareizi orientēties un relatīvi mazais ļaunums atsverams ar milzīgo uzvaru, kuru mēs ceram izcīnīt.
Es esmu ļoti pamatīgi pārdomājis, kā izvēlēties šo kaujinieku grupu sastāvu, — Varrens skaidroja, — taču nelaimīgā kārtā mums nepieciešamās rakstura iezīmes iet roku rokā ar šarma trūkumu — taču kurš gan kaut reizi dzirdējis par nevainojami pieklājīgu triecienvienību? Tāpēc varbūt derētu mazliet atcerēties, ka vēl aizvien notiek karš, un visus tos, par kuriem runājām, uzskatīt par cietušajiem . ..
Tagad, citu pēc cita uzlūkojis visus savus oficierus, Varrens saprata, ka štābs sašķēlies — vienā pusē atradās Kelso, Sloans un viņš pats, bet otrā Fīldinga, Hainds un Hatons. Viņš zināja, ka šī plaisa palielināsies ar katru nākamo sapulci, un visā drīzumā bija sagaidāms atklāts dumpis. Jautājums tikai — kad?
XVI
B-diena nāca aizvien tuvāk. Divus treniņtransportus batleru vilktos ratos un kuģos sekmīgi izdevās pārvietot precīzi laikā un bez starpgadījumiem — Sloana mednieki bija iznīcinājuši burtiski visus šai apkārtnē mītošos mežonīgos batlerus, kuri varētu traucēt. Maketa daļas bija transportēšanas gatavībā; slēpņa tunelis bija jāpabeidz pēc dažām dienām, un nopostīšanai paredzētie apgabali bija nosprausti.
Vēl aizvien biežie negadījumi un neveiksmes bija salīdzinoši niecīgi un attaisnojumi ar aizvien pieaugošo nervozitāti. Sabo- tāžas vairs nenotika.
Mīnus divpadsmitajā B-dienā Varrens un Fīldinga vēlreiz apsprieda ievainoto evakuāciju no bēgšanas apgabala, un Fīldinga piepeši teica:
— Man nepatīk, ka šī bēgšana iespaidojusi dažus no mūsu cilvēkiem, ser. Es uzskatu, ka derētu visu uz nenoteiktu laiku pārtraukt un atrast kādu citu risinājumu — protams, sākumā aizbildinoties ar virkni sīku kavēkļu, lai Komiteja spētu mazliet atslābināties. Ser, daudz labāk būtu bijis nodibināt dinastiju.:.
Ja viņi nebūtu divatā, Varrens tūlīt būtu pavēlējis viņai apklust, taču viņi jau tik sen bija pazīstami un tik ilgidieneja kopā, ka viņš vienīgi negribīgi kaut ko klusi norūca.
— Es biju vienīgā neprecētā «Uzvarētāja» oficiere, — nopietni turpināja Fīldinga, — Un jau tāpēc vien traucēju pārējām sievietēm uzlūkot savus vīrus kā pašu par sevi saprotamu īpašumu — vārdu sakot, es biju kuģa sieviešu mūžīgā sāncense — un daudziem arī gluži kā māte, jo esmu ārste un psiholoģe. Un jūs, ser, ar savu neapstrīdamo autoritāti un nepiespiesto izturēšanos, kas iedrošināja uz atklātību, neaizmirsīsim arī jūsu pastāvīgās rūpes par oficieru drošību — ser, jūs visiem bijāt miesīga tēva vietā.
Pat šajos pagrimuma laikos, — viņa turpināja, cieši Varrenu uzlūkodama un nosarka aizvien vairāk, — pat tagad bieži gadās, ka tēvi un mātes ir precējušies. Viens ar otru, es domāju.
Varrens skatījas viņā, nesacīdams ne vārda.
— Ser, — Rūta Fīldinga klusi piemetināja un novērsa skatienu, — ser, šis te priekšlikums nav retorisks.
Varrens bija pārlieku apmulsis, bet tad viņam atausa atmiņā saules gaismas pielietā novērošanas platforma viņu pirmajā postenī. Varrens tika nopietni, ilgi un pamatīgi apsvēris šādu atrisinājumu, taču beidzot nospriedis, ka tas būtu pārāk nedroši. Toreiz viņš par negatīvu faktoru bija uzskatījis arī sav.u vecumu, taču pēc triju gadu ilgas dzīves veselīgos un primitīvos apstākļos šis īpašais iemesls vairs nešķita tik nozīmīgs. Tie paši apstākļi lieliski iedarbojušies arī uz Rūtu Fīldingu, Varrens nodomāja un pūlējās neskatīties uz viņas ciešo bolero jaku un vēl pieguļošāka- jām biksēm.
Viņam bija stingri jāsaņemas, lai atcerētos, ka šis tagad jau nederīgais iemesls arī tolaik nav bijis pats galvenais, taču visi pārējie vēl pastāv.
— Es esmu pilnīgi pārliecināta, ser, ka bēgšana izdosies, — Fīldinga piepeši teica. — Taču dažreiz prātoju, vai mūsējie tur, mājās, patiešām ir spējīgi noorganizēt glābšanas ekspedīciju. Protams, man skaidrs, ka jūs īsteno stāvokli pārzināt daudz labāk par jebkuru no šejieniešiem, taču arī jūsu informācija patlaban novecojusi par trim gadiem un …
— Mums jābēg, — Varrens skarbi noteica.
Pirms Fīldingas vārdiem par bēgšanu, par to itin nemaz nebija domājis arī Varrens. Viņš atcerējās, ka uz «Uzvarētāja» borta šis tas nebija nedz iespējams, nedz vēlams. Kuģa ārsti un psihologi tiktāl aizņēma rūpes par citiem, ka pašas jūtām neatlika laika — vismaz gadījumā, ja runa ir par tik neapzinīgu oficieri kā Fīldinga. Un lai gan kosmosa dienestā laulības bija parasta lieta, stāties laulībā diviem oficieriem tik atšķirīgās dienesta pakāpēs kā majore un sektora maršals diezin vai būtu vēlams. Lai oficieris sasniegtu tik ievērojamu dienesta stāvokli, viņam nācās visus savus garīgos un fiziskos spēkus ziedot karjerai, un visi kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja to, ka viņš tikpat pašaizliedzīgi pilda pienākumus arī tad, kad jau sasniegta varas virsotne. Sektora maršals varēja būt demokrātisks un pieeejams un izturēties kā jebkurš cilvēks, taču viņš aizvien palika neaizsniedzams sievietei.
Toties uz cietuma planētas stāvoklis bija citāds nekā uz kuģa.
Piepešais un alkainais kārdinājums — it kā sievietes vārdi un siltā, dzīvīgā klātbūtne būtu aizdedzinājusi viņā laika mīnas degli — bija tas, kas Varrenu satricināja un lika viņa balsij aizsmakt. Bez tam viņā radās šaušalīgas aizdomas.
Rūta Fīldinga vēl aizvien bija nodūrusi acis.
— Acīmredzot tā ir pārlieku smaga jūsu izturības pārbaude, ser, ka psiholoģe ķērusies pie pašanalīzes mīlas lietās, — viņa rāmi sacīja. — Un es šai sakarā vēlētos piebilst tikai to, ka, domās izvērtējusi tik daudzus vīriešus, sapratu — man nepieciešams īpaši izcils vīrs, tāds, pret kuru es patiešām izjustu — bijību. Un viņam nebūtu obligāti ' 1 "
Majore
Varrens iesāka un atkal
apklusa. Pēc dažām sekundēm viņš mēģināja balsij piešķirt tēvišķīgu toni, taču tā skanēja tik samāksloti, ka nebija pazīstama pat viņam pašam. — Rūta, es domāju, ka šobrīd esmu saņēmis savā mūžā visjaukāko komplimentu, taču jūsu priekšlikums ir neiespējams. Jums drīzāk derētu censties savaldzināt Hatonu, kurš pēdējās štāba sapulces aizvada, vienīgi aplūkodams jūs …