Kad majore Fīldinga pēc dažām minūtēm gāja prom, viņas seja bija stinga un neizteiksmīga. Varrenam iešāvās prātā doma, ka viņa varbūt patiešām atklājusi savas īstās jūtas, taču viņš šo domu visiem spēkiem atvairīja. Tad jau daudz labāk bija pieņemt' pretejo, — ka nupat izdevies izjaukt trešo un, iespējams, visbīstamāko sabotāžu.
Mīnus B-dienas rītā Varrens uz piecām dienām komandēja uz otro kontinentu majoru Haindu, lai tas tur pārbauda izglītības programmu.. Tai pašā dienā viņš aizsūtīja prom arī Hatonu, uzticēdams tam parbaudīt visu pārējo. Ja arī abi oficieri nojauta, ka šoreiz attiecībā uz viņiem pielietots vecu vecais likums par spēku saskaldīšanu, lai nerastos iespēja vienoti uzstāties pret Kelso, Sloanu un Varrenu —, tad viņi ta vai tā nespēja iebilst. Majore Fīldinga, lai arī negribīgi, tomēr turpināja strādāt kopā ar viņu, un Varrens nesaprata, vai viņa tagad dusmojas ka atraidīta sieviete vai kā neveiksmīga sazvērniece.
Mīnus astotajā B-dienā viņš pirmo reizi paskaidroja, ka majori Hainds, Hatons un Fīldinga operācijā nepiedalīsies. Kā iemeslu Varrens minēja nepieciešamību saglabāt tehniski izcilus prātus nākamajam bēgšanas mēģinājumam, ja pirmais tomēr neizdotos.
Paziņojums, ka Varrens izlēmis personīgi piedalīties uzbrukumā, neizsakāmi pacēla kaujinieku grupu noskaņojumu. Kad par šo lēmumu uzzināja Fīldinga, viņas dusmas nomainīja tādas jūtas, kuras Varrens noturēja par ārsta rūpju izpausmi.
Mīnus septītajā B-dienā kaujinieki sāka ievērot diētu, cik vien to atļāva vietēja barība, un alkohola lietošana nu bija aizliegta. Varrens skaidri un gaiši paziņoja, ka viņam nav nekādas patikas uzbrukt sargkuģim kopā ar piedzērušiem vai smagi paģirainiem oficieriem.
Visu mīnus sesto un mīnus piekto B-dienu Varrenam nācās galvenokārt vienā laidā skaidrot cilvēkiem, ka viņam zināms, kā jāizturas Hatona «papīrkurvī», ka viņam vismaz tikpat labi kā pārējiem zināma «tārpu» psiholoģija un sargkuģa telpu izvietojums, jo arī viņš noklausījies visas nepieciešamās lekcijas, un pat nedomā veikt muļķīgus varoņdarbus, jo ir par vecu un stīvu. īsi sakot, viņš apliecināja, ka nevēlas riskēt, vienīgi grib būt pasākumā klāt.
To izdzirduši, vairāki oficieri mēģināja viņam izpaust savas jūtas. Samulsuši tie skaidroja, — Kelso pat mazliet stostījās, bet Sloans bija kļuvis neparasti bikls —, ka līdz šim reizēm uzskatījuši, ka Varrens rīkojas dīvaini, brīžiem pat aizdomīgi, taču tagad, ka viņš ir kopā ar tiem, ļaudis par viņu stāvēšot un kritīšot, lai nāk kas nākdams. Taču skatieni, kurus tie viņam veltīja, vērta Varrena sirdi vēl smagāku, un viņš paša acīs kļuva vēl sliktāks, jo nekad nebija pret tiem izturējies pilnīgi atklāti un patiesi.
Vēlā mīnus ceturtās B-dienas vakarā no novērošanas posteņa kontinenta austrumos pienāca steidzama ziņa, ka pie «tārpu» sargkuģa piestājis kāds kreiseris vai transportnieks. Tas bija noticis dienā, sargkuģim virs horizonta esot, kad to varēja saredzet_ no zemes. Pēc četrām stundām, lai gan abi kuģi jau atradas planētas ēnā, spoža ugunīga svītra norādīja, ka kreiseris atkal aizlido. Un tas varēja nozīmēt tikai vienu.
— Cik traki neizdevīgs brīdis gūstekņu izsēdināšanai, — teica Kelso. — Ja viņi rīkosies kā parasti, tad varam gaidīt prāmi rit agri no rīta.
— Varbūt mēs vēl uzzināsim ko derīgu par sargkuģa apkalpi un dienesta organizāciju uz tā un kaut ko par stāvokli kauju sektoros — taču slikti būtu, ja tas mūs aizkavētu, — sprieda Varrens. — Leitnant, parūpējieties, lai gūstekņus uzmeklē un izklaušina pēc iespējas ātrāk.
*
«Tārpu» prāmis nosēdās paredzētajā laikā mīnus trešajā B-dienā, taču ne plānotajā vietā. Tas izmantoja to pašu nosēšanās laukumu, ko pēdējoreiz un pat dažas minūtes nogaidīja, līdz gūstekņi atkāpjas aiz starta liesmu sniedzamības robežas — skaidra liecība tam, ka «tārpi» vai nu kļuvuši vieglprātīgāki, vai arī vairs tā nebaidās no iespējamiem gūstekņu slēpņiem. Varrens abas šīs iespējas novērtēja kā patīkamu izmaiņu. Visi jaunatnācēji, vienu izņemot, tika atrasti un īsumā iepazīstināti ar pašreizējo stāvokli.
Hainds, kas bija jau atgriezies no otrā kontinenta, ar prieku mainīja ceļojoša skolu inspektora pienākumus pret noklausīšanās iespēju, un drīz sniedza ziņojumu.
— Ir grūti tik īsā laikā uzzināt kaut ko svarīgu, ser, — viņš teica, — taču skaidri redzams, ka šie vīri nav visai inteliģenti, tiem ir pārsteidzoši vājas novērošanas spējas un viņi šausmīgi slikti pārzina patieso stāvokli. Sie četrdesmit trīs gūstekņi ir dzīvi palikušie no trīspadsmit kuģu apkalpēm, kuras sagūstītas pēdējos trīs gados notikušajās kaujās. Daudzi no gūstekņiem nepārtraukti pārvietoti no kuģa uz kuģi, it kā tārpi lāgā nezinātu, ko ar viņiem iesākt. No tā vien mēs varam secināt, ka tārpu militārā organizācija ir ļoti pagrimusi, un es nez kāpēc esmu pārliecināts, ka daudz ko paskaidrotu pazudušais oficieris, ja vien mēs to dabūtu rokā.
— Tai apkārtnē atrodas flotes kapteiņa Petersa ferma, — piepeši sacīja Kelso.
Varrens iesmējās. — Es neticu, ka komandors vēl spēs ko iesākt, lai mūs aizkavētu, leitnant, — dabūjis savā pusē vienu vienīgu cilvēku, pie tam brīdī, kad atlikušas tikai trīs dienas..;/- — Tad viņš vērsās pie Hainda. — Major, atsauciet meklētāju .grupas un planieristus. Ja viņš nav dzirdējis visu šo svilpšanu uni bungošanu, nav redzējis nevienu planieri tad viņu būs nogrābis kāds batlers. Un piedevām jūs varētu informēt majoru Ha-t'onu — es domāju, viņš atrodas otrajā uzbrukuma punktā —, ka>pēc četrdesmit piecām minūtēm gaidu viņu pie granātu noliktavas …
Mīnus trīs . .. divi… viens …
Milzīgā bēgšanas mašinērija neapturami iekustējās. No trīsdesmit divām apriņķošanas stundām sargkuģis sešpadsmit stundu atradās zem horizonta. īstenībā Komitejas vīru rīcībā bija gandrīz deviņpadsmit stundas, jo transporta kolonnu kustību labi maskēja tuvējie pauguri, kalni un biezais mežs. Par labu nāca arī tas faktors, ka «tārpi» dūmakainajā atmosfērā trīs stundas nespēja veikt novērojumus šaurā redzesleņķa dēļ.
Getras stundas pēc saulēkta mīnus pirmajā dienā — līdz «tārpu» kuģa nozušanai aiz horizonta atlika mazliet vairāk nekā trīs stundas — Varrens bija gatavībā drīzumā dot galveno signālu.
Raugoties lejup no gandrīz pamestā Nikolsones Posteņa, kuru arī bija paredzēts sagraut, pilsēta un līcis saullēkta staros izskatījās mierīgi.
Varrena biroja priekšā piepeši izcēlās kņada, un tad Sloans ieveda telpā flotes kapteini Petersu un kādu svešinieku.
— Es domāju, ka satikšu jūs bēgšanas vietā, — Peterss aizelsies pavēstīja, neļaudams Sloanam bilst kaut vārdu. — Mēs esam zaudējuši pārāk daudz laika. Man jārunā ar jums, ser, divatā.
Varrens neatbildēja tūlīt. Vispirms viņš no galvas līdz kājām aplūkoja svešinieku — mazu resnuli ar stipri nosvīdušu seju un baiļpilnu, apmulsušu izteiksmi tajā. Varrens atcerējās, kā bija juties pats, pirmoreiz nokļuvis konflikta situācijā starp Komitejas vīriem un civilistiem, un sajuta pret svešinieku pat tā kā līdzjūtību. Tad viņš pamāja Sloanam, lai tas pagaida ārpusē, un pagriezās pret Petersu.
— Nu, komandor?
Peterss uzlūkoja Varrenu turpat vai līdzjūtīgi un šķita, ka viņam ir grūti runāt.