— Es baidos, jums nāksies visu atsaukt, ser, — viņš beidzot noteica. — Jums nav citas izvēles. Karš ir beidzies …
XVII
— Mani sauc Habards, ser, — vīrs nervozi stādījās priekšā.
— Es esmu kuģa «Resolution» politoficieris. Oficiāli vēl karš nav galā — taču tas tā vai tā beidzas. Nevienai no abām pusēm vairs nav ne līdzekļu, ne ļaužu tā turpināšanai.
— Politoficieris? — Varrens pārjautāja. Viņš jutās kā pamatu zem kājām zaudējis un jautāja pavisam automātiski, jo šāda profesija viņam bija galīgi nezināma.
Habards paskaidroja, ka to iedibinājis Galvenais štābs, kurš zaudējis uzticību karavadoņiem, jo stāvoklis kļuva aizvien nopietnāks — militārā organizācija saira, sakari pārtrūka. Daļēji šai nelaimē bija vainojams mazvērtīgais kuģu personāls — tagad bija parasta lieta no cīņas ar pretinieku izvairīties, nevis tādu uzsākt. Apkalpes vienkārši vairs nevēlējās cīnīties, lai gan Habards godīgi atzina, ka tas nozīmējot nevis gļēvulību, bet gan to, ka retais pārzina tehniku un tāpēc vairs neuzticas saviem kuģiem un ieroču spēkam. Neskatoties uz to, oficiālā propaganda kosmiskā dienesta oficierus vēl aizvien dēvēja par varoņiem, — lai veicinātu cīnītāju kaujas degsmi — un šai sakarā vairāki kosmosa karavadoņi bija izdomājuši īpatnēju lietu.
Ne vien atsevišķi kuģi, bet pat veselas flotes lidoja prom no kaujas sektoriem. Tomēr tās nedevās mājup, bet gan uz kādu no kolonijām — uz planētām ar nelielu iedzīvotāju skaitu un vāju aizsardzību — un piespieda šīs pasaules pakļauties. Reizēm viņi tās bloķēja līdz izpirkšanas maksas saņemšanai, reizēm mēģināja tajās izveidot nelielas privātas impērijas. Viss bija atkarīgs no ko- mandoru rakstura un tiem pakļauto vienību un kapteiņu skaita. Habarda un pārējo politoficieru pienākums bija atlikušajām kuģu apkalpēm aizvien no jauna atgādināt to uzdevumus, jo pilnīga sabrukuma priekšvakarā atradās ne vien militārā organizācija, bet arī visa Zemes starpzvaigžņu kultūra. Un šeit nederēja mierinājums, ka tādas pašas grūtības pārdzīvo arī «tārpi».
— Flotes kapteinis man stāstīja par jūsu nodomiem, un, manuprāt, tas ir vareni! — Habards turpināja. — Taču ticiet man, ser, tā būs veltīga pūļu un cilvēku dzīvības šķiešana. Mūsu armiju atliekas tik tikko spēj sagrupēt pa kādai nelielai kaujas patruļai, un par gūstekņu glābšanas operāciju nav pat ko domāt. Jums šeit izveidota laba, spēcīga organizācija, ser, tā ka būtu labāk, ja jus paliktu te un …
— Peters, — Varrens viņu pārtrauca, — cik daudziem tas ir zināms?
Flotes kapteinis smīkņāja:
— Neuzskatiet mani par nejēgu, ser. Izņemot mūs, nevienam. Patlaban nebūtu prāta darbs par to stāstīt jūsu ļaudīm. Es domāju, ka jūs pats labāk pratīsiet to viņiem pamazām ieskaidrot…
— Sloan!
Majors spīdošām acīm un uzvilktu stopu ielauzās telpā.
— Arestējiet šos vīrus, — Varrens aizsmakušā balsī pavēlēja.
— Viņiem aizliegts runāt. Viņi jāiesloga atsevišķās telpās, lai tie nevarētu sarunāties un lai citi nedzirdētu viņu dezorganizējošās valodas. Viņiem vispār aizliegts runāt, pat ne padot labrītu vai pateikties, ēdienu saņemot. Ja šie izdvesīs kaut vārdu, nošaut uz vietas!
— Tieši tā ser! — Sloans atbildēja.
— To… jūs taču to nespējat! — Peterss neticīgi iesāka. — Jums ir lieluma mānija ! ..
Vārdi sastinga viņam uz lūpām, jo Sloans, Varrena mājienam paklausīdams, pacēla stopu, nomērķēja un izšāva. Bulta ietriecās baļķī pusmetru virs Petersa galvas, jo Varrens pēdējā mirklī iesita Sloanam pa elkoni.
— Jūs vispār nedrīkstat runāt, — Varrens mierīgi paskaidroja. — Skaidrs?
Nu tas bija skaidrs.
Kaut kādas īpašas pārdomas vai grozījumi pēdējā brīdī būtu bīstami, nosprieda Varrens, un tagad nekādi nevajadzētu atcelt mierīgi un vispusīgi apsvērtu lēmumu — sevišķi tādēļ, ka šādas pārdomas pamodinātu gļēvulību un patmīļu, vai arī vieglāka ceļa meklēšanas tieksmi. Un tāpēc dažas minūtes pēc Petersa un Ha- barda aizvešanas Varrens deva izšķirošo signālu, neatstādams laiku pārdomām arī sev.
*
Galvenā tuneļa pēdējos metrus līdz virspusei izraka, vienlaikus būvējot šai vietā maketa koka korpusu. Smagās un iepriekš sanumurētās koka detaļas, kuras jau mēnešiem ilgi atradās pilsētā, uz celtniecības vietu nesa divdesmit vīru lielas komandas. Vīri no pilsētas uz bēgšanas vietu gāja taisnā virzienā, pat nepūlēdamies likvidēt mīkstajā zemē atstātās pēdas, jo pēc tam tik un tā te visu aizdedzinās, pie tam atdarinot C-7 zalvju postījumu pēdas. Un tai pašā laikā, kad drudžaini sākās karkasa būve, neliela tehniķu grupa rūpīgi aizdedzināja fermu, tā, lai izskatītos, ka to nosēžoties nosvilinājis kuģis, un reizē liesmas uzliesmoja arī krūmos un koku puduros ap abiem uzbrukuma punktiem.
No vienas puses, bija jārada iespaids, ka te viss nosvilis līdz pamatiem, no otras puses, pārogļotajiem koku stumbriem, krūmiem un māju drupām vajadzēja kalpot par paslēptuvi lielam daudzumam vīru. Šo tīšo postīšanu rūpīgi uzmanīja sardzes nodaļas, kuras steidzīgi apstaigāja nodedzināšanai paredzētos laukumus, lielus spoguļus un signālkarodziņus līdzi nesdams. Dažus kokus apstrādāja ar degpastu, citi, kas atradās maketa tuvumā, bija paredzēti uzspridzināšanai, bet tūkstošiem mazāko koku un krūmu tagad piesēja papīra vīšķus, lai aizdedzinātu tos ar lāpām. Tad tie degtu lēnām, nevis tūlīt uzliesmotu gaišās liesmās. Tai pašā laikā zāli, krūmus un straujāk degošas koku sugas aplaistīja ar līča vai no tuvējās upes atnestu ūdeni.
Ugunsgrēks nekādā gadījumā nedrīkstēja trakot stihiski, jo tad varētu rasties iespaids par parastu meža aizdegšanos.
Un cauri debesīs kāpjošajiem dūmiem no liesmojošās fermas puses heliogrāfs Nikolsones Posteni nepārtraukti ziņoja par notikumu gaitu. Maketa trapa daļas jau bija pusceļā no Kalna. Augstuma stūres sekoja ar divdesmit minūšu intervālu, un arī pārējās kuģa korpusa daļa jau bija izvestas no Hatona Kalna. Laika prognoze skanēja tā: vēja ātrums un virziens nemainīgs, taču pret vakaru iespējami mākoņi. Hatonam radās grūtības ar kādu temperamentīgu batleru konvoja avangardā un tādēļ viņš par divdesmit piecām minūtēm kavējās. Galu galā Hatons batleru aiztrieca, un kravu tālāk vilka speciāli šādiem gadījumiem rezervēti vīri.
Lūkas sastāvdaļas bija iekrautas kādā kuģī un tuvojās pa jūru. Vējš bija labvēlīgs. Pie Džonsona tilta Hatons jau desmit minūtes bija atguvis, pie tam pienāca ziņas, ka viņš pats palīdzējis vilkt vadošos ratus. Neliela laivu flote ieradās no Canga līcī, lai no turienes uz bēgšanas vietu atvestu sīkākas klintīs noslēptās metāliskās daļas. Viena no laivām sēklī apgāzās, tās krava tika izvilkta krastā un pārkrauta citā laivā — tas aizkavēja par četrdesmit piecām minūtēm. Pirmā laiva jau bija ceļā… Hatona konvoja avangards jau bija tikai piecu stundu gājiena attālumā . ..
Heliogārfs piepeši pārtrauca ziņu mirdzināšanu, jo rietēja saule. Tātad vēl atlika viena krēslas stunda, pēc tam vajadzēs strādāt lāpu gaismā.
Signālus tagad pārraidīja ar eļļas lampas palīdzību, un oranžsarkanā gaisma vēstīja, ka sargkuģis virs horizonta parādīsies pēc astoņām stundām un septiņpadsmit minūtēm.
Uguņu un stratēģiskos nolūkos iedegto lāpu gaismā karkasam piestiprināja pirmās metāliskās detaļas, tika atvesti un ievietoti maketā rezervuāri ar «tārpu» gaisu, uzbūvēti un ieregulēti peri- skopi. Dārdēdams un elsdams bēgšanas vietā ieradās Hatona konvoja avangards, tā atvestās detaļas steidzīgi izkrāva, jo liesmas uztrauca batlerus. Rati tika nosūtīti atpakaļ uz pilsētu, kur tajos krāva mēbeles, personiskas lietas un citādas nešļavas. Pēc tam pajūgi devās otrpus pilsētai un ieņēma vietas ceļmalā. Turnu konvojs sastinga gaidās, tāpat kā līcī noenkurotās laivas, kurās gan mēbeles, gan citi krāmi bija sakrauti tikai virspusē, lai maskētu īsto kravu — izjauktus planierus un citas mantas, kas bija pārlieku vērtīgas, lai tām ļautu aiziet bojā, pilsētai nodegot.