Apkārt redzamā aina atgādināja sirrealistiskā manierē gleznotu elli — sarkanacainu, nokvēpušu dēmonu pilnu elli. Tomēr līdz šim viss bija noritējis bez kavēkļiem.
Vīri klupa, apsvilinājās lāpu ugunīs, ievainoja rokas un kājas, būvējot maketu vai izkraujot ratus. Cietušos tūlīt aizgādāja uz hospitāli pilsētā un no turienes uz piekrautajiem ratiem. Taču tie bija tikai tādi sīki, ieplānoti starpgadījumi, tāpat kā vēl joprojām pastāvošais laika deficīts.
— Ja stundu pirms sargkuģa parādīšanās te neplosīsies tāda uguns, kādu rada … C-7 zalve, tad viņi ievēros, ka lieta nav tīra, — Varrens norūpējies teica Hatonam.
— Vēl atlikušas tikai kādas trīs detaļas, ser, — Hatons aizsmacis atbildēja. — Mēs paspēsim tās uzstādīt, pirms dūmi un karstums kļūs neizturami. Signālu jūs varat dot jau tagad, ser…!
Hatons bija nokvēpis, dubļains un nosvīdis, taču viņa melnajā sejā satraukti mirdzēja acis un zibēja balti zobi. Varrens atiezās atbildes smaidā un piepeši sniedza majoram savu signāl- svilpi.
— Signalizējiet jus, major, — viņš teica.
Svilpes augstā, tīrā skaņa uz mirkli lika iestāties klusumam, tad iespiedzās pārējās svilpes, tika izkliegtas pavēles, sekoja eksploziju dārdi un nikna uguns šņākšana, un to visu pavadīja izkliedēti sajūsmas saucieni.
Dažos ap maketu tālāk izvietotajos punktos cauri biežņai iemirdzējās sārta atblāzma. Gaisā uzšāvās pa dzirksteļu kūlim, taču ugunsgrēka vēl nebija.
— Es tagad vēlētos visu apskatīt labāk, — pavēstīja Varrens un šķita, viņš vēlētos iekāpt maketā. Viņš tomēr to nedarīja, tikai atzinīgi piedaudzīja metāla plātnēm un piezīmēja:
— Major, jūs esat veicis lielu darbu, tas ir vienkārši teicami. Kad montāža būs galā, dodieties prom — te vairs jums nekas nebūs iesākams. Palīdziet Fīldingai evakuēties, varbūt viņai vajadzīgi papildspēki ratu vilkšanai. Un … ā, uzmaniet viņu, major, jūsu tālākā rīcība ir atkarīga no apstākļiem, taču vienalga, lai notiktu kas notikdams, darba jums būs līdz kaklam.
— Es saprotu, — Hatons klusu atbildēja, un viņa acis vairs nespīdēja tik spoži. — Ja jūs ne …, — viņš turpināja, — es domāju, ka nespētu organizēt otru bēgšanas mēģinājumu. Vismaz pašreizējā situācijā nespēju to apsolīt…
— Un es to nemaz nevēlos, ser, — Varrens divdomīgi atteica, lai gan zināja, ka Hatons zemtekstus neuztver.
— Daudz laimes, ser, — majors Hatons atvadījās.
Varrens iekāpa maketa korpusā un no turienes nokļuva galvenajā tunelī. Tuneļa atzari bija vīru pilni, tie pārbaudīja ieročus un skābekļa balonus vai arī mierīgi sēdēja līdzās skafandriem un gaidīja. Vienā no telpām karājās vēl neizsniegtie skafandri, to vidū arī Varrenam domātais.
Otrā tuneļa galā ceļu spoži apgaismoja liesmas, kas pieņēmās spēkā, un Varrens visīsākajā laikā nokļuva krastmalā.
Planieris pacēlās gaisā, no sešsimt metru augstuma kaujas vieta atgādināja milzīgu riteni, kura asi veidoja torpēdveidīgais makets, no tā ugunīgas līnijas cauri augājam stiepās uz posteni, pilsētu un fermām ielejā. Maketa tuvumā degošās lapotnes tinās biezos dūmu mākoņos, bet pilsētas koka nami svila gaišās liesmās, un pret debesīm šķīda dzirksteļu spieti.
Tā bija lieliska izrāde, un tā noteikti apliecināja savu mākslīgo izcelsmi. Varrens uzsita pilotam uz pleca, un viņi atkal traucās lejup uz nosēšanās vietu, cauri dzirkstelēm un dūmiem.
Ejot atpakaļ uz bēgšanas vietu, Varrens domāja par majoru Hatonu. Izcils cilvēks, ievērojama personība ar ārēju apstākļu neiespaidojamu intelektu! ŠI doma viņu nedaudz nomierināja, lai gan līdz pat šim brīdim viņš nebija pilnīgi pārliecināts, ka rīkojies pareizi.
Tad Varrenam uzvilka skafandru. Pēc ierastā ērtā frenča kaujas tērps šķitās šaurs un neērts, taču pēc klūgu bruņu, ķiveres un skābekļa balonu piestiprināšanas viņš jutās vēl neērtāk un sma- cīgāk. Viņa galvu iebāza duļķainā ūdenī, lai pārbaudītu paštaisītās ķiveres savienojumu vietas. Varrenu ūdenī gremdēja trīsreiz, līdz viņš spēja noteikt, kurā vietā cauri sūcas ūdens. Varrena pierei ar platu siksnu tika piesiets biezs sūklis. Otra siksna ap galvu un zodu palīdzēja pirmo siksnu nofiksēt un saturēt pāri sejai vēl trešo, plānāko siksnu padegunē. Pie tās bija piesieta tieva caurulīte, un pēc tam, kad viņa galvu izvilka no ūdens, Varrenu vispirms nolika uz sejas zemē, un viņš kustināja lūpas, līdz satvēra caurulīti zobos, un tad izdzēra visu ieplūdušo ūdeni. Tur bija apmēram ce- turtdaļlitra.
Bezsvara apstākļos ūdens ķiveres iekšpusē varēja nozīmēt nāvi, un vienīgā iespēja, lai no tā atbrīvotos, bija to izdzert.
Varrenam palīdzēja piecelties un parādīja, kā jāgroza kakls, lai sūklis uzslaucītu atlikušās ūdenslāses. Tad viņu pa tuneli aizveda līdz maketam. Tunelis bija pilns skafandros tērptiem stāviem, un to acis sekoja Varrenam, pamanījuši uz viņa klūgu bruņām uzkrāsoto ciparu «1», un aiz smieklīgajām deguna saitēm un klūgu aizsegiem slēptās sejas smaidīja. Varrens te kavējās, līdz bija pa katra kaujinieka ķiveri uzsitis signālu «Daudz laimes!».
Kelso un Sloans jau gaidīja pie viena no periskopiem gaisa kuģa maketa iekšpusē. Tagad viņiem piebiedrojās arī Varrens.
XVIII
Bija sagaidāms, ka «tārpi», pamanījuši ugunsgrēku, nevis nolaidīsies paši, bet gan sūtīs lejup zondi, lai visu pārbaudītu sīkāk un tiktu skaidrībā par savām aizdomām. Bija zināms, ka zondei pēc nosēšanās vairs nepietiks degvielas atceļam uz sargkuģi, un tā kā tā bija ārkārtīgi vērtīgs instruments, «tārpi» to nekādā ziņā nesūtītu lejup bez iespējas vēlāk atgūt savā rīcībā. Taču vienīgā iespēja zondi atdabūt bija to atvest atpakaļ orbītā ar kosmoprāmi, un, ja «tārpi» grasītos nolaisties, tas liecinātu, ka viņu aizdomas ir zudušas.
Zonde ieradās pāris stundu pirms pusdienas. Notikuma vietu tā varēja lieliski novērot jau lidojumā. Pa līci prom traucās laivas, daudzas no tām vilka sev līdzi plostus, un pa visiem ceļiem ratos un kājām pilsētu atstāja cilvēki. Pati pilsēta bija sagrauta — tikai šur tur vēl liesmoja ugunis — un to ietina biezs netīru dūmu mākonis. Tālāk no zondes bija iespējams saskatīt pārogļojušos tīrumus, acīmredzami mākslīgi aizdedzinātus, kas uzskatāmi pieradīja, ka ierocis, kurš vakuumā spēj šaut tūkstošiem jūdžu attāluma, arī uz planētas ar atmosfēru, kura slāpē tā darbību, tomēr spēj radīt milzīgu postu.
Zonde reģistrēja avarējušo, uz sāniem nokritušo kuģi, novēroja un ziņoja atsevišķus faktus par acīmredzot nosēšanās laikā saliektajām augstuma stūrēm, par daļēji atvērto gaisa lūku, iesprāgušo metāla plākšņu klājumu, no kura spraugām viegli kūpēja izgarojošais hlors, un spraugu kuģa priekšgalā, kur nebija īsti aizvērusies C-7 stobra atvere. Un tad vēl turpat tuvumā dūmoja sagrautas fermas drupas, acīmredzot tās iedzīvotāji bija kļuvuši par netīšu iemeslu apkārtnes nopostīšanai.
Tiktāl novērotājiem sargkuģa teleskopā saskatāmais nāca tikai par labu, bet tagad zonde pēkšņi pavērās, parādījās kāds instruments ar superjaudīgu attēla pārraides spēju, tāpat tas spēja fiksēt un analizēt skaņas, un tas nozīmēja, ka noris ne tikai vairs teleskopiska, bet arī mikroskopiska visas apkārtnes pārbaude.