Šādu izsmeļošu pārbaudi nedrīkstēja pieļaut.
Un tad no līdz galam nenosvilušiem krūmiem apmēram piecdesmit metru attālumā no zondes izstreipuļoja kads vīrs. Viņa ķermenis bija smagi apdedzis, no vairākām brūcēm plūda asinis. Saplēstas un apogļojušās bija pat viņa ādas bruņas, un viņš, tenterēdams uz priekšu, izgrūda gari stieptu, spalgu sāpju kliedzienu. Vienā rokā vīrs turēja kaut ko līdzīgu galda kājai un, ieraudzījis nosēdušos zondi, sēcoši ieķercās un metas tai virsu.
Patiesībā Brigsam nekas nekaitēja. Atbaidošo izskatu bija radījis iztēles bagāts grims, un viņa miets patiesi bija rūpīgi izmeklēta galda kāja. Tādējādi viņam bija uzticēts viens no visvieglākajiem uzdevumiem visā operācijā, jo viņš lieliski prata tēlot. Viņam bija jāiznīcina zonde, lai «tārpiem» būtu jāpaļaujas vienīgi uz saviem teleskopiem un pašu acīm, ja viņi vēlāk tomēr nolaistos.
Tātad Brigss apzinīgi ķērās pie darba, un ar savu rriUnu dragāja zondi, reizē tēlodams nožēlojamu, aiz sāpēm prātā jukušu gūstekni.
Laikam viņš mazliet bija pārspīlējis un ar mietu trāpījis pa zondes degvielas tvertni. Iespējams, tajā bija saglabājušās tikai dažas degvielas unces, taču ar to bija gana, lai tā saskartos ar vēl aizvien kvēlojošo vidi, gaisā uzšautos liesmas, un kuģa maketu
salīgotu eksplozija. Kad Varrens piesteidzās pie periskopa, viņš redzēja, ka tiklab no Brigsa, kā no zondes maz kas palicis pāri…
Gāja laiks, zondes atliekas dega blakus maketam. Tā iekšienē karstums jau tā bija nepanesams, bet vīriem kosmiskajos tērpos klājās patiesi jauni. Viens no tehniķiem rūpējās par Kelso un Sloanu. Viņš bija novilcis tiem cimdus, iemērcis to plaukstas ūdens bļodās un lika ik pa brīdim tās izvilkt un pēc tam iemērkt atkal. Bez tam viņš aizvien no jauna samitrināja viņu stikla ķiveru pieejamās daļas, šiem dzesināšanas pasākumiem vajadzēja aizsargāt pret siltuma dūrienu, taču Varrens bija pārliecināts, ka apstrāde ar ūdeni nozīmē vienīgi psiholoģisku uzmundrinājumu.
Augstu virs viņiem saules staros neredzamie «tārpi» laikam bija kaut ko izlēmuši. Zondes iznīcināšanas apstākļi nevarēja likties aizdomīgi, un prāmim jau vajadzēja būt ceļā, lai noceltu no avarējušā kuģa vēl dzīvos apkalpes locekļus — daži no tiem noteikti bija dzīvi, ja sprieda pēc postījumiem. Un tomēr varbūt kaut kas ir modinājis viņu aizdomas, varbūt tie bija pārāk gļēvi, lai nosūtītu glābējus, un to vietā lejup traucās raķete, kas neļautu gūstekņiem sagrābt vienu no viņu kuģiem …
Piepeši kāds tehniķis pamāja un rādīja augšup, taču, pirms Varrens sasniedza periskopu, cauri ķiverei viņš sadzirda lejup slīdošā prāmja dzinēju troksni. Viņš nespēja novērot nolaišanos, prāmi pilnībā aizsedza dūmi un pelni, bet zināja, ka tas ir pavisam tuvu, un jutās apmierināts, ka viss izdodas pēc plāna.
Glābšanas kuģa nosēšanās savukārt izraisīja nelielu ugunsgrēku, tā dūmi gan prāmim, gan novērotājiem kosmosā apslēpa kaujas oficieru pārvietošanos, kad tie ieņēma vietas operācijas laukuma malā. Gāzās daži nelieli koki, saceldami vēl biezākus dūmu mākoņus. Tiesa, tie nekrita nejauši, bet gan tika nogāzti, un dūmu vālus radīja gatavībā turētā zāle un zari. Kad dūmi uz mirkli pašķīrās, Varrens redzēja prāmi stāvam apmēram simt metru no maketa — tieši starp abiem kuģiem atradās nodegušās fermas ēkas.
Tā nav vislabākā pozīcija, lai dotos uzbrukumā, Varrens nodomāja, bet arī ne pats sliktākais variants.
Jautri pamājuši, Kelso un Sloans nozuda tunelī, lai dotos uz otro uzbrukuma punktu prāmja aizvēja pusē, no kurienes trieciennieku galvenie spēki, dūmos slēpdamies, varēja tuvoties ienaidnieka kuģim.
Pēc Varrena signāla tehniķis beidza aplaistīt viņu ar ūdeni, un sāka ar koka gabalu dauzīt pa metāla korpusa iekšpusi. Tie bija lēni, nevienmērīgi sitieni, ne pārāk skaļi, taču sadzirdami visā bēgšanas laukumā, un tie skanēja kā nepārprotams
mēģinājums paziņot par sevi, kad bojāta sakaru sistēma. Varrens vismaz cerēja, ka «tārpi» prāmi to uztvers tieši tā. Un ja šie sitieni pēc tam skanētu citā ritmā vai skaļumā, tos varētu noturēt par vēl dzīvi palikušo nepacietības vai izmisuma izpausmi, nevis par bungu signāliem, kas domāti uzbrucēju vienībām.
Prāmja izejas lūka piepeši atsprāga vaļā, tika izstumts traps ar dīvaini veidotajiem kāpieniem un īsām margām. Biezs dūmu mākonis no otrā uzbrukuma punkta aizmugurē liesmojošo uguņu puses iespraucās starp maketu un ienaidnieku kuģi, un, kad tas izklīda, uz trapa jau stāvēja divi «tārpi». Pēc dažām sekundēm to jau bija četri, un tie kustējās tik žigli, cik vien šiem radījumiem iespējams.
Uztraukuma un svelmes dēļ Varrena mute bija gluži sausa.
Bija skaidri redzams, ka «tārpi» vēlējās glābšanas darbus īstenot, cik iespējams ātri, jo kravas lūka palika aizvērta — tas nozīmēja, ka viņiem nav padomā izbraukt laukā kādu no saviem transportiem. Prāmja apkalpē parasti bija četri «tārpi», tātad, ieskaitot to, kurš noteikti palicis iekšā pie raidītāja, glābšanas brigādē bija pieci «tārpi» —, kas vēlreiz apliecināja, ka viņiem nav radušās ļaunas aizdomas, jo citādi tie neriskētu nākt laukā četratā. Taču tie četri, kuri tagad attālinājās no trapa, bija apbruņoti — un lai arī neko ļaunu nenojauta, stulbeņi tomēr nebija. «Tārpi» nesa metāliskas kastes, droši vien medikamentus un pārsējus. Viņu kosmisko tērpu tips pieļāva gandrīz neierobežotas kustības, taču reizē negarantēja nepieciešamo drošību. Varrenam viņu piepeši sametās žēl.
No «tārpu» puses šī bija žēlsirdības akcija — taču tāda, kas prasa lielu spēku piepūli. Acīm, kuras pieradušas pie daudz stiprākas gaismas, bēgšanas vieta droši vien šķita visai tumša. Lai gan aiz dūmu mutuļiem spīdēja saule, gaismas nepietika. Zeme visapkārt dūmoja, tā ka priekšmetus un attālumus šai miglainajā pakrēslī «tārpu» acis laikam tik tikko spēja uzvērt. Ja «tārpus» ietina biezāks dūmu mākonis, tie droši vien neredzēja vairāk kā divu metru tālumā. Ļaudis, kuri šādos apstākļos uzdrīkstējās doties laukā, un lai arī tikai uz pāris minūtēm, Varrena acīs bija pelnījuši visu cieņu. Tā bija īsta sodība, ka «tārpu» apbrīnojamās īpašības pēc dažām minūtēm nesīs tiem nāvi.
Varrens atkal deva zīmi tehniķim, un tas iegāza pa kuģa korpusu vienu vienīgu reizi.
Aiz Varrena muguras augšup pacēlās biezi zili dūmi, kam vajadzēja darbības skatuvi noslēpt sargkuģa teleskopam, kurš šobrīd atradās trīsdesmit divu grādu leņķī virs horizonta un piedevām bija spiests notikumus vērot caur dūmu mutuļu piesātinātu atmosfēru.
Arī vīri otrajā uzbrukuma punktā čakli uzpūta dūmus, kuri lēni ietina prāmi. Šķita, ka zemes tuvumā dūmi ir turpat vai sacietējuši, un pat Varrens tik tikko spēja saskatīt uz prāmi slīdošo vīru stāvus.
Uzmanību … viņš domāja.
«Tārpiem» bija seši locekļi, šīs būtnes atgādināja lielus kukaiņus, lai gan «tārpiem» nebija tādas aizsargbruņu čaulas, kāda attīstīta daudziem Zemes insektiem. Ķermeņi izskatījās pārāk mīksti un smagi to sešām kājām, galvenokārt tādēļ, ka «tārpu» organismā bija ļoti daudz šķidruma, pie tam ikviena kāda viņu dzīvībai svarīga orgāna vai muskuļa kustība lika nepārtraukti kustēties viņu ādai. Un tomēr «tārpi» nebija vārguļi. Abi viņu tve- rekļi pie galvas, kuru ar ķermeni savienoja īss un smieklīgi tievs kakls, bija neiedomājami spēcīgi. Bija tik tikko saskatāms, kā četri «tārpi» tagad dodas apkārt fermai, bet tas, ka tie ir uzvil- kuši pieguļoša kaujas tērpa ekvivalentu, nepalika apslēpts.