Gatavība …
Otrais sitiens, kurš nodārdēja līdzīgi gongam, lika «tārpiem» saminstināties, bet tad viņi tomēr devās tālāk, un to ķermeņi steigā kratījās kā ūdens pilni baloni un galvas smagnēji šūpojās šurpu turpu.
Aiz maketa nu pacēlās tik biezi dūmi, ka satumsa visa bēgšanas vieta. Tagad «tārpus» no prāmja aiz fermas drupām vairs nebija iespējams saskatīt. Viņi apstājās maketa lūkas priekšā. Viens no «tārpiem» piepeši devās tālāk, acīmredzot vēlēdamies uzmest aci maketa otrai pusei. Varrens enerģiski pamāja ar roku.
Aiziet… !
Pēdējā signāla atbalsij dārdot, Varrens nespēja saklausīt svilpjam bultas, kuras lidoja no fermas, no visām bēgšanas laukuma malām un no kaujas pozīcijām maketā, bet pēkšņi šķita, ka «tārpiem» izaugušas adatas. Tie slābani sabruka zemē un palika klusu guļam, un no brūcēm tecēja dzeltenā viela, viņu asinis, kuras skābekli saturošajā gaisā pāris sekundēs krāsojās melnas.
Varrens atstāja periskopu un steidzās uz izejas lūku. Ja šie četri «tārpi» pirms nāves vēl izdvesuši kādu skaņu, tad prāmī palikušais to varbūt noturēja par pārsteiguma saucienu, bet paietu tikai dažas minūtes, un tas sāktu uztraukties, ja vairs nespētu uzņemt sakarus ar saviem biedriem pa radio. Tālāk notiekošais bija atkarīgs no tā, cik labi «tārps» redz un cik ātri krīt panikā.
Maketa izejas lūka atvērās, un Varrens izmetās ārā.
Varrens skrēja gar fermu un prāmi, pa otru pusi, nekā bija gājuši «tārpi». Nebija gandrīz nekāda riska, ka sardzē stāvošais «tārps» viņu pamanīs; ja tas šais dūmos vispār kaut ko spēja saskatīt, tad lūkojās virzienā, kur pēdējoreiz bija redzējis savus draugus.
Lielākā daļa kaujas grupu jau atradās gatavībā mazā aplī zem kuģa apakšdajas, ko no vadības kabīnes apslēpa kuģa korpuss. Dažas collas virs viņu galvām vēl aizvien sarkani kvēlošais galvenais dzinējs atgādināja, kāds liktenis sagaidāms, ja augšā sēdošais «tārps» piepeši iedomātos startēt.
Divi stāvi jau atradās uz trapa — Kelso un Sloans laiku nezaudēja. Tad augšup traucās vēl divi vīri, piloti, un tiem pievienojās Varrens. Tomēr viņam nācās dažiem vīriem, kuri gaidīja savu kārtu, pieklauvēt pie ķiverēm un norādīt uz savu numuru, lai viņi palaiž pa priekšu. Varrens kāpa augšup pa kāpnēm bez skaņas kaut arī ne tik žigli kā Kelso un Sloans, un troksni radīja vienīgi oficieris, kurš ar vatētiem spieķiem sita pa trapu.
Tas īpašais soļu ritms, kāds rodas, ja augšup kāpj seškā- jaina būtne, bija pētīts ilgi un pamatīgi, un tam vajadzēja neiedomājami pārsteigt «tārpu» kontroltelpā, jo viņš taču nupat bija redzējis, ka viņa draugi nozūd maketa virzienā, un, ja kādam būtu radies iemesls atgriezties, tas būtu to paziņojis pa radio. Bet vēl pastāvēja iespēja, ka viens no katastrofu pārcietušajiem klīdis apkārt, nav sastapis četrus glābējus un tad pats atradis ceļu uz prāmi. Tā ir ļoti reāla varbūtība, Varrens izmisīgi domāja, un pat tad, ja «tārps» būtu nobijies, viņš tomēr vēl labi pārdomātu, pirms vienkārši startētu, pametot savus draugus un šo varbūtējo cietušo likteņa varā. Iespējams, šai mirklī viņš prasīja padomu komandieriem sargkuģī.
Tagad gaisā uzlidoja saitē iesietas bolās, aiztraucās virs Varrena un aptinās ap tievo metāla stieni un kā no zirnekļa tīkliem austo antenu, kura dažus metrus virs lūkas pacēlās virs kuģa korpusa. Bolu akmeņi bija ietīti vatē, lai tie nesaceltu ne mazāko troksni. Varrens redzēja, kā bolu saites piepeši saspringst. Masts notrīcēja, viegli saliecās un tad lēni noslīga lejup, līdz beidzot antena cieši piekļāvās kuģa korpusam.
Ja viss bija noritējis kā paredzēts, tad sakari starp prāmi un sargkuģi nebija pārtrūkuši nodevīgi pēkšņi, bet gan lēni pavājinājušies, līdz pavisam apklusuši, kad bolās nolieca antenu un novilka to lejup. Kopumā tam vajadzēja atgādināt parastu tehnisku kļūmi un nemodināt sargkuģa apkalpes aizdomas, nosprieda Varrens, lūku sasniedzis.
Otrpus lūkas atradās lielāka telpa, no kuras trīsdaļīgas durvis veda gan uz gūstekņu mitekļiem, gan «tārpu» apdzīvoto kuģa daļu. Pa tām varēja izdabūt no kuģa gūstekņus, neatstājot tiem pilnus kosmisko tērpu komplektus. Četros šaurajos, ar kāpnēm savienotajos klājos kuģis varēja uzņemt līdz simt gūstekņiem. Abus augšējos klājus un kāpnes visā to garumā varēja apšaudīt no koniroltelpā novietota ieroča — vienkārša, taču ļoti ietekmīga ieroča, kurš šāva vienīgi sprāgstvielas, jo īstas lodes varētu sagraut visu kuģa pakaļgalu.
Trešā durvju daļa pavērās uz zigzagveidīgu eju, kas veda uz kontroltelpu, vairāk piemērotu «tārpiem» nekā cilvēkiem.
Abi piloti un Varrens atgāja sāņus, lai nebloķētu iekāpšanu pārējam desantam. Sloans tieši tobrīd ar dūri iedzina pēdējo ķīli starp ārējās lūkas virām, lai to vairs nevarētu automātiski noslēgt no kontroltelpas. Kelso, kuram pie jostas karājās vesels maisiņš ar šādiem ķīļiem, pārbaudīja gūstekņu telpu lūku rokturus. Vienīgā nelaime šai lietā bija tā, ka darbošanās ap lūkām tika automātiski reģistrēta kontroles telpā.
Tagad priekštelpā atradās apmēram divdesmit vīru, kuri nekustīgi stāvēja savās kārklu bruņās un gaidīja. Vīrs trapa pakājē bija pārtraucis atdarināt «tārpa» soļus, un sargs kontroltelpā tagad laikam gaidīja, ka «izglābtais» atvērs vienu no lūkām. Kā jau avarējušā kuģa apkalpes loceklis, tas nevarēja zināt prāmja izmantošanas mērķi, un tāpēc droši vien mēģināja atvērt vislielāko lūku, bet tā veda uz gūstekņu mitekļiem.
Tātad Kelso atvēra lielo lūku un aizslīdēja sānis gar sienu atpakaļ, lai piebiedrotos Varrenam, Sloanam un pilotam, kuri stāvēja blakus mazākajai lūkai. Vīri no kaujas grupas nu sāka kāpt augšup pa gūstekņu klāja kāpnēm, un viņu vietā priekštelpā ieradās tie, kuri jau bija gaidījuši uz trapa. Tie nesa gan stopus, gan garu cauruļu saišķus, no kurām varēja izveidot tādus kā deviņ- metrīgus pīķus ar metāla smailēm. Bija iecerēts, ka vīriem ar saišķiem būs iespējams kontroltelpas grīdā novietoto ložmetēju sabojāt vai pat pārplēst caurspīdīgo stobra spraugas plastikāta aizsargu. Pastāvēja pat niecīga iespēja ar to palīdzību iebrukt kontroltelpā, un tomēr trieciens no gūstekņu mītnēm bija iecerēts galvenokārt kā māņu manevrs.
Pagāja apmēram astoņas sekundes pēc lielākās lūkas atvēršanas, līdz «tārps» kontroltelpā reaģēja un ierējās ložmetējs. Divi vīri nogāzās no kāpnēm; viens no tiem krītot lejup ar vienu kāju aizķērās aiz piektā pakāpiena, un tā bloķēja augšupceļu pārējiem. Viens no oficieriem pieliecās, lai norautu viņu no kāpnēm, bet acumirkli vēlāk, šāviņu krusas caururbts, pats jau gulēja lejā. Sī zalve ķēra kādu citu vīru augstāk uz kāpnēm, un piepeši pirmā oficiera līķis vairs neaizsprostoja ceļu. Vīri priekštelpā spiedās uz priekšu, bet neviens no tiem netika tālāk par trešo pakāpienu.
Pa arejo trapu kuģī iekšā devās aizvien jauni vīri un enerģiski metās uz priekšu, lai gan jau vairāk nekā divdesmit ķermeņu nekustīgi gulēja kāpņu pakājē un mira vai nu savu ievainojumu, vai sašautajas ķiverēs ieplūstošā hlora dēļ, vai arī abu faktoru rezultātā.
Varrens uzsita Kelso pa roku un norēca pavēli turpināt — gluži veltīgi, jo viņa teikto ārpus ķiveres nevarēja sadzirdēt. Kelso gaidīja nākamo zalvi no kontroltelpas. Sajā brīdī «tārpa» acis butu pieverstas ierocim, nevis kontrolekrānam, uz kura parādītos ziņa par otrās lūkas atvēršanu. Varrens atlaida Kelso roku un piespieda sevi atkal skatīties slaktiņu.