Выбрать главу

Kādam bija radusies ideja kāpt augšup pa kāpnēm divatā, vienam parasta veida, otram pa kāpņu apakšu. Izmēģinot pirmo­reiz, viņi secināja, ka_ vajadzīga ļoti gara zalve, lai trāpītu arī vīram kāpņu otra puse, un piepeši Varrens pamanīja, ka lūka vi­ņam blakus ir vaļa un Kelso to nostiprina ar ķīli.

Viņi žigli, tomēr piesardzīgi metās uz priekšu pa zigzag- veida eju, savus tērpus sargājot — Kelso, Sloans, abi piloti un Varrens, kuram bija visai grūti turēties solī ar jaunākajiem bied­riem. Kontroltelpā viņiem bija jāsasniedz, pirms «tārpam» vis­pār radās laiks pārdomāt un aptvert, ka viņa draugi ir pagalam, ka te vispār nav nekādu kuģa katastrofu pārcietušo un ka notiek rūpīgi izplānots uzbrukums. Viņiem vajadzēja nokļūt galā, līdz «tārps» izšķīries nospiest avārijas starta pogu. Bez tam viņš vēl aizvien spēja visu izšķirt savā labā, aizslēdzot ar speciālu slēdzi kontroltelpas durvis, un Kelso tad nespētu nospiest rokturus.

Tomēr tad, kad viņi sasniedza kontroltelpu, lūka_ bija plaši atvērta, un Kelso tik sparīgi iedzina ķīli, ka zaudēja līdzsvaru un bija spiests pieturēties pie apaļā lūkas vāka. Viņš vel aizvien tu­rējās pie tā un centās atkal nostāties uz kājām, kad Sloans no plecā uzkārtā maisa jau izvilka rūpīgi iesaiņotu paketi un uzma­nīgi iztina no tās lielu slēgtu stikla trauku. Tajā nebija nekas cits, kā zem spiediena iepildīts skābeklis, un trauka stikls bija daudz plānāks nekā skafandru gaisa baloniem. Sloans iesvieda šo skābekļa bumbu kontroltelpā, piecas sekundes nogaidīja un metās cauri lūkai.

Tai pašā mirklī atskanēja dobja eksplozija, majors, saliecies čokurā, aizvēlās kaut kur sānis. Pilots, kurš bija Sloanam seko­jis pa pēdām, sekundi vēlāk nokrita atmuguriski — ar sašautu ķiveri.

Tātad «tārpam» tur iekšā ir vēl otrs šaujamais, nodomāja Varrens, kurš nu jutās pavisam nelāgi. Bet kā šis «tārps» vispār vel bija pie dzīvības, ja blakus viņam sprāgusi skabekļa bumba?

Tagad uz priekšu devas otrais pilots, un Varrenam nacas to atturēt. Viņš gan nevarēja ar to sarunāties, taču ieķērās pilotam rokā un šādi mēģināja ieskaidrot, ka divus pilotus viņi ņēmuši līdzi gadījumam, ja ar vienu kaut kas bija lēcies, otrs kļuva ne­aizvietojams.

Kad pilots beidzot bija sapratis, Varrens pats jau bija pa pusei iespraucies lūkā, un «tārps» šāva uz viņu. Laimīgā kārtā Varrenu vēl aizsedza atvērtais lūkas vāks, kurš pēc katra trāpījuma skaļi nodārdēja. Palīdzēja arī tas, ka «tārps» centās vienlaikus rīkoties ar vairākiem ieročiem.

Ar vienu tverekli viņš turēja revolveri, ar otru ložmetēju, kas bija notēmēts uz gūstekņu klājiem, bet pats pārmaiņus lūkojās no lūkas uz ložmetēju, tad uz kontrolekrāniem, tad atkal uz lūku. Netālu no «tārpa» gulēja nesprāgusī skābekļa bumba, iekritusi kādā mīkstā sēdeklī;

Varrens nolamājās un svieda nazi, taču bumbai netrāpīja. Viņš steidzīgi atlēca atpakaļ un aizslēpās aiz lūkas vāka. Piepeši viņa tuvumā iznira Kelso galva, un Varrens kā traks ar pirkstu vilka gaisā trīsstūri. Kelso viņu uzlūkoja apmulsis un nesapratnē.

— Ķīli! — Varrens kliedza un mēģināja savu domu paskaidrot otram. — Kaut ko cietu un smagu, lai sasistu bumbu!

Leitnants vēl aizvien izskatījās apjucis un iedzina starp lūkas virām vēl vienu ķīli.

Sloans vēl kustējās. Majors kā gliemezis, mokoši un lēni rāpās pa kontroltelpas grīdu, atstādams aiz sevis spoži sarkanu sliedi. Viņš netuvojās ne krēslam ar skābekļa bumbu, ne arī «tārpam», bet gan līda virzienā, kur atradās vienīgi sakaru galda metāla balsti — bet varbūt viņš pats vairs neaptvēra, kurp lien. Lai gan kaujas tērps piegulēja cieši, sašautajā ķiverē jau bija iespiedies hlors, un brūce majora vēderā bija viena no visbriesmīgākajām, kādu Varrens jebkad redzējis. Majoram jau vajadzēja būt beig­tam! Varrens pat dedzīgi vēlējās, kaut Sloans šo faktu akceptētu un beigtu kustēties. Taču Sloans līda tālāk, līdz uzgrūdās sakaru galda metāla balstiem. Tad viņš ar pūlēm pagriezās uz sāniem. Varrens neredzēja, ko viņš dara tālāk, jo vairs nespēja Sloanu uzlūkot, bet, kad atkal pavērās uz to pusi, Sloans tai mirklī abām rokām ieķērās vienā no metāla balstiem un ar pēdējiem spēkiem trieca savas ķiveres neaizsargāto daļu pret galda malu.

Viņš laikam bija atvēris gaisa ventiļus, jo abu gaisa tvertņu saturs šņākdams izplūda no sadragātās ķiveres. «Tārps» atsprāga atpakaļ, nometa ieroci un ieķērās savās žaunās. Varrens pielēca kājās, sagrāba skābekļa bumbu un pilnīgi nevajadzīgā degsmē sašķaidīja to pie «tarpa» kajam. Tas redzami saravas, cieši apvija savus sešus locekļus ap ķermeni un nomira. Majorš Sloans bei­dzot bija pārtraucis kustēties, taču Varrens nez kādēļ nespēja no­vērst no viņa acis.

Pēkšņi viņš pamanīja, ka cauri ložmetēja spraugai iztriecas pīķis un no kontroltelpas griestiem atlec bultas, ka pilots pār­bauda svarīgākās kontrolierīces un leitnants Kelso sniedz viņam ķīli.

Varrens paņēma ķīli un signalizēja ar to pa tuvāko sienu «Viss kārtībā».

XX

Prāmis startēja tieši divdesmit astoņas minūtes pēc nosēša­nās un divdesmit divas minūtes pēc četru «tārpu» bojāejas. Tur­pat divsimt vīru ieņēma visas iespējamās kuģa telpas, un tajās līdzās dzīvajiem atradās arī mirušie. Šobrīd vissvarīgākais bija steiga. Prāmi nedrīkstēja pārlieku ilgi aizsegt dūmi, lai sargku­ģim nerastos aizdomas, un tā nu bija pietrūcis laika izkraut kri­tušos. Pārlādētais prāmis tikai ar pūlēm atrāvās no zemes — pa­ātrinājums bija tikko divi G.

Samazinātais ātrums īstenībā nekādas aizdomas radīt neva­rēja, jo bēgšanas vietā dūmi pamazām izklīda un bija redzama plaši atvērtā maketa lūka, bet jūdzēm tālā apkārtne bija kā iz­mirusi. Sargkuģī gan varēja izcelties satraukums par pārtrūku­šajiem sakariem, bet galu galā prāmis lejā nebija atradies ilgāk par pusstundu — ļoti īss laiks, lai biezajos dūmos paveiktu glāb­šanas operāciju. Bez tam lēno startu varēja attaisnot ar faktu, ka uz borta atrodas ievainotie, kuri nespēj izturēt lielāku paātri­nājumu.

Tāpat vairs nebija atlicis laika no lūkām izvilkt ķīļus, un tad, kad ap augšup lidojošo kuģi sākās vakuums, pa tām aizplūda atmosfēra. Lai gan hlors cilvēku organismam bija tikpat nāvē­jošs kā vakuums, krītošā spiediena dēļ atklātos ikviens uzbru­kuma laikā iegūts ķiveres vai cits skafandra defekts. Varrens gaidīja nākamo mirēju vilni un prātoja, vai arī viņš pats nebūs starp tiem.

No Varrena vietas kontroltelpā gūstekņu klāji izskatījās pilni otrādi apgāztiem papīrgroziem. Un nu viņš redzēja, kā daži no tiem sāk mežonīgi raustīties. Varrens sakoda zobus, iedomājies, ka nu šiem vīriem jānosmok, un to biedriem nav ne mazākās ie­spējas tiem palīdzēt. Viņš bija tik ļoti satriekts, ka atvieglojums, kuru viņš juta, apjautis, ka viņam pašam tā neklāsies, sajaucās ar vainas apziņu …

Ātrums pieauga, un pēc sešdesmit vienas minūtes viņiem va­jadzēja sasniegt sargkuģi. Vēl pietika laika atliekt antenu un iz­vilkt ķīļus no ārējās lūkas, lai prāmis no ārpuses izskatītos visādā ziņā normāli. Pietiekami laika pilotam izmēģināt jūtīgos kontrol- aparātus, pirms viņi tuvosies sargkuģim un sāks nosēsties. Pietie­kami laika aizvilkt prom no telpas pie izejas lūkas līķus, un pie­tiekami laika, lai vīri aprastu ar bezsvara stāvokli.

Bēgšanas vieta, Andersontauna un dūmu mākonis virs tās sa­ruka mazā, pelēkā, netīrā traipā, un melnajā tumsā virs viņiem kā spoža zvaigzne mirdzēja sargkuģis.