Daudz lielāks par «Uzvarētāju» — vienu no varenākajiem kreiseriem un vienu no vislielākajiem kosmiskajiem kuģiem vispār — sargkuģis šķita neiedomājami iespaidīgs, lai gan bija novecojis jau pirms četrdesmit gadiem. Saules un planētas dienas puses apmirdzēts, tas kā drukna sudrabota torpēda karājās kosmosā. Viņa gludās līnijas izroboja vienīgi prāmja doka atvere un novērošanas platforma priekšgalā. Kad prāmis tuvojās sargkuģim, tas pārtrauca jebkādu rotāciju.
Magnētiskās skavas izšāvās un ievilka viņus iekšā. Doka lielās ārējās lūkas aiz viņiem noslēdzās. Šķietami pagāja vesela mūžība, līdz ap prāmi bija izveidojies spiediens un atvērās iekšējā lūka, lai dokā ielaistu apmēram duci «tārpu». Pie kājām tiem bija magnēti, un četri no tiem stūma nestuves. Visi, ārstus izņemot, bija apbruņoti. Varrenam radās iespaids, ka ieročus viņi paņēmuši tikai reglamenta pēc, un daudzi te atnākuši līdzi vienīgi tādēļ, ka uz sargkuģa parasti nekas īpašs negadījās, un tagad vismaz radusies kāda pārmaiņa.
Viņi nezināja, ka šoreiz tiešām gaidāmas pārmaiņas, Varrens drūmi nodomāja, no visa spēka triekdams ar ķīli pa slūžām.
Tūlīt pat atsprāga visas kontroltelpas avārijas izejas; atvērās galvenā un kravas lūkas, un kuģī, aizpildot vakuumu, ielauzās hlora mākonis. Pagāja dažas sekundes, līdz Varrens pārvarēja spiedienu, un tad arī citi vīri, turpat vai peldēdami, lauzās ārā pa visām izejām. Tā kā Varrenam ceļš bija tālāks kā tiem, kuri metās laukā pa galveno lūku, tuvcīņa jau gāja pilnā sparā, kad viņš tai tuvojās.
«Tārpu» priekšrocības bija viņu magnētiskās zoles, viņi cieši stāvēja uz klāja, un tas viņiem ļāva rūpīgāk notēmēt, lai ar saviem sprāgstlādiņiem retinātu uzbrucēju rindas. Tomēr šī priekšrocība nesaglabājās ilgi, jo uzbrūkošie cilvēki bija apveltīti ar masu, inerci un ātrumu, īpašībām, kuras tie saglabāja vēl pēc nāves. Varrens paspēja izvairīties no kāda oficiera, kas lēni un nekļūdīgi lidoja virsū «tārpam», kurš bija to nogalinājis. Tas panikā šāva mirušajā ķermenī lodi pēc lodes, veltīgi pūlēdamies to apturēt. Drausmīgi sakropļotais līķis ietriecās «tārpā», un abi bezpalīdzīgi aizlidoja tālāk pusmetru virs klāja. «Tārps» bezmērķīgi šāva uz visām pusēm.
Doks un gaitenis aiz tā bija viens vienīgs ņudzošu, uz visam pusēm sitošu un streipuļojošu stāvu jūklis, tur virmoja cilvēki un «tārpi», un jūkļa vidū gaisā līgojās abas savā ziņā pamestās nestuves.
Varrens vairākas reizes stipri sagrūdās gan ar cilvēkiem, gan «tārpiem», un vienreiz sajuta asas sāpes ikros, taču viņa ķiverē hlora smaka neielauzās. Varrens lauzās cauri abu rasu kritušajiem, līdz sasniedza gaiteņa sienu.
Viņš apstājās atvilkt elpu, nolādēt sāpošo kāju, kuru nevarēja saredzēt vēderaino kārkla bruņu dēļ, un ar pieres sūkli uzslaucīt sviedrus ķiveres iekšpusē. Sūklis jau bija tik pilns, ka stiklu nevis slaucīja, bet nosmērēja, un tomēr Varrens saskatīja, ka no jūkļa iznirst aizvien vairāk vīru. Pa vienam un mazās grupās tie peldēja viņam garām, kontroltelpas, sakaru mezgla, galvenā reaktora un īpaši viņiem svarīgo gūstekņu mītņu virzienā.
Varrens devās atpakaļ, lai paķertu gaisā lidojošo stopu un paņemtu bultu maku no kāda oficiera, kuram to vairs nekad nevajadzēs. Viņš jutās nejauki, kad devās uz to kuģa daļu, kuru pārmeklēt bija uzticēts viņam. To pašu uzdevumu bija saņēmuši vēl pieci oficieri, bet viņš nezināja, cik no tiem vēl ir dzīvi. Viņš zināja vienīgi to, ka atlicis maz laika, lai atrastu to, kas bija noteikti jāatrod.
Varrens sprieda, ka kaujinieku skābekļa balonos gaisa atlicis vēl apmēram četrdesmit minūtēm — katrā ziņā vidēji, jo paštaisīto balonu, cauruļu un ventiļu dēļ variācijas bija neizbēgamas. Dažiem gaisa atlicis vairāk nekā stundai, citiem ievērojami mazāk. Varēja notikt tā, ka pa šo laiku viņi gan iekaro kuģi, taču pēc dažām minūtēm aiziet bojā paši, jo ilgāk vairs nepietiek gaisa. Droši vien daudziem izdosies sasniegt gūstekņu mitekļus, kur pastāvīgi saglabājas cilvēkiem elpojama atmosfēra, jo būtu vajadzīgs pārlieku daudz laika, pūļu un skābekļa, lai «tārpi» šīs telpas izsūknētu un pirms katra gūstekņu transporta uzpildītu no jauna. Katrā ziņā tas nozīmētu vienīgi to, ka zemieši atkal atrastos gūstā. Nebūtu nekādas iespējas izkļūt no vienīgās ar skābekli apgādātās telpas hlora piepildītajā kuģī, un bez «tārpiem», kuri prata gatavot sintētisko barību, viņiem vajadzētu nomirt badā.
Nākamais «tārpu» kuģis, kurš te ierastos vizītē, uzdurtos šau- salīgai mīklai un droši vien atrisinātu to, nometot uz gūstekņu koloniju planetāro bumbu.
yarrena galvā zibēja visas pēdējo stundu šausmīgās ainas. Viņā modās šaubas, un nācās sev enerģiski atgādināt, ka viss norisinājies tieši tā, kā ieplānots — zaudējumus ieskaitot. Maksa par šo panākumu, pēc kura viņi centās, bija augsta, taču tā vērta.
Varrens līču loču virzījās pa platajiem, zemajiem, spilgti apgaismotajiem gaiteņiem. Viņš ielūkojās visās telpās, kuru ieejas atradās šai gaitenī, un tad steidzās tālāk. Šī kuģa daļa viņiem bija sveša, jo Hatona Kalnā bija atdarināti vienīgi galvenie tuneļi, un, lai cik dziļas būtu bijušas gūstekņu atmiņas pārbaudes, nebija izdevies tikt skaidrībā par šo telpu mērķi un saturu. Tāpat nebija atveidoti arī daži gaiteņi.
Piepeši no kāda sāngaiteņa izkūleņoja un dažus metrus no viņa pret sienu atsitās «tārps». Varrens pacēla stopu, bet tad ļāva tam atkal noslīgt lejup, jo redzēja, ka šis «tārps» jau ir beigts. Viņš aizspraucās mirušajam pretiniekam garām un turpināja meklējumus.
Tagad viņš skaidri sajuta ķiverē hlora smaku. Acīmredzot sitiens pa ikriem tomēr bija ieplēsis tērpu, bet, tā kā tas ļoti cieši piegulēja kājām un viduklim, bija vēl pagājis neliels brīdis, līdz hlors sāka ieplūst ķiverē. Turklāt tērps nepietiekami aizvadīja ķermeņa siltumu, un viņš turpat vai slīka pats savos sviedros. Galva gandrīz sprāga pušu pulsējošās sāpēs, un ļoti nogurdinoša bija arī pastāvīgā lēkāšana šurpu turpu. Acu priekšā viss pamazām izplūda, un viņa kustības kļuva aizvien lēnākas. Dažubrīd viņš vairs nespēja saskatīt, uz kurieni iet. Varrens pats uzstādīja diagnozi — vecums, siltuma dūriena pazīmes un arī skabekla trūkums — un tenterēja tālāk.
Kaut kad vēlāk viņš pavēra durvis uz lielu neapgaismotu noliktavu, un no gaiteņa ieplūstošajā gaismā viņam šķita, ka telpa ir pilna lieliem pūšļiem. Varrens tūdaļ uzsita ar ķīli pa tuvāko metālisko sienu signālu, pie tam konstatēdams, ka simptomi, kuri viņu tik ļoti bija nomākuši, ir ļoti nepārprotami mazinājušies.
Pēc divdesmit minūtēm viņš starp noliktavu un gūstekņu mitekļiem bija nostādījis ķēdē vīrus, un, cik vien ātri spēdams, grūda laukā gaitenī ķiveres, gaisa balonus un medicīniskās ierīces. Vienlaikus pa gaiteni lidoja astoņas ķiveres, gaiteņa_ stūrī stāvošais vīrs tās uztvēra un aizgrūda tālāk nākošā posmā. Noliktavā atradās vairāki simti lodveida ķiveru un citu kaujas tērpu piederumu, un Varrens zināja, ka to vidū viņš atrastu arī savējo, ja pietiktu laika pārbaudīt numurus, jo ikvienam gūsteknimbija nācies atstāt ķiveri uz šā kuģa. Kopš šī planēta bija pārvērsta cietumā, «tārpu» rokās bija nonākuši šo ķiveru tūkstoši, un tādēļ bija loģiski pieņemt, ka tās kaut kur uzglabā, kamēr ķiveru sakrāja pārāk daudz un tās tiek iznīcinātas. Komiteja bija uz to cerējusi, un tai bija laimējies. Pēc šīs noliktavas spriežot, «tārpi» tīrīšanu nerīkoja pārlieku bieži.